Foto: Privātais arhīvs
Ideja izveidot logotipu "Zaļā karotīte", lai izceltu augstas kvalitātes Latvijā ražotu pārtikas produkciju, noteiktu patiešām augstus pārtikas drošības standartus, kā arī veicinātu vietējās ražošanas attīstību, neapšaubāmi, bija laba un atbalstāma. "Zaļo karotīti" produktiem, kas atbilst paaugstinātas kvalitātes kritērijiem un kuru ražošanai 75% izejvielu iegūti Latvijā, piešķir nevalstiska organizācija – Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija. Savukārt tad, ja pilns pārstrādes cikls notiek Latvijā, produkts var saņemt "Bordo karotīti".

Taču tagad ir jākonstatē, ka ar idejas realizēšanu sanācis "kā vienmēr" – "karotīte" diemžēl pašlaik neveicina kādreiz izvirzīto mērķu sasniegšanu.

Ielūkosimies statistikā. Latvijā 2015. gadā bija vairāk nekā 1500 cūku ganāmpulku, tagad ir mazāk nekā 1000.Tolaik bija vairāk nekā 350 000 cūku, tagad – 315 000. Protams, nozari sāpīgi ir skāris cūku mēris, taču "Zaļā karotīte" vismaz ražošanas attīstību nav spējusi veicināt. Turklāt samazinājies tieši mazo saimniecību skaits, kas piederēja vietējiem īpašniekiem, bet ražošanas apjomu pašlaik nodrošina galvenokārt pārdesmit lielie kompleksi, kas pārsvarā pieder ārvalstniekiem.

Lielās saimniecības daļu izaudzēto cūku dzīvā veidā arī eksportē, un, lai apmierinātu iekšējā tirgus pieprasījumu, ražotāji ir spiesti cūkgaļu ievest. Paši ar to spējam sevi apgādāt tikai aptuveni par 40 procentiem.

Arī no pārtikas drošības viedokļa "karotīte" neizvirza prasības, kuras jau tāpat neievērotu gaļas pārstrādes uzņēmumi. Ikviens tirdzniecības tīkls gan Latvijā, gan ārzemēs stingri pieprasa garantēt pārtikas drošību, savukārt ražotāji, lai apliecinātu atbilstību augstajām prasībām, uzrāda vai nu ISO 2200, vai BRC, vai citus starptautiski atzītus sertifikātus. Lai tos saņemtu, jāizpilda daudz stingrākas prasības, nekā nepieciešams "karotītes" iegūšanai. Jāpiebilst, ka ārzemju tirgos "Zaļo karotīti" nepazīst un neņem vērā.

Rezultātā ir izveidojusies situācija, ka daudzi uzņēmumi, kas it kā varētu "karotīti" iegūt, nemaz to negatavojas darīt, jo nesaskata tajā jēgu. Turklāt šī logotipa iegūšanas izmaksas arī nav mazas. Tā nu redzam, ka pircēju pieprasītākie produkti ir bez "karotītes", lai gan ražoti Latvijā.

Taču ir viena joma, kur "karotīte" dod milzīgas priekšrocības. Tie ir valsts iepirkumi – pārtika skolām, slimnīcām, iestādēm, armijai utt. Izvirzītās prasības spēj izpildīt tikai 2–3 gaļas ražotāji, kas arī regulāri uzvar izsludinātajos iepirkumos.

Kāpēc nevar citi? Parasti tāpēc, ka ķēdē "dzīvnieku audzētājs–ražotājs" ir pārrāvums. Jau pieminēju, ka ražotājiem gaļa jāiepērk arī ārzemēs, jo mūsu valstī vismaz pagaidām to nespēj saražot nepieciešamajā daudzumā. Taču bieži ir arī tā, ka ražotājs izmanto kautuvi, kas atrodas nevis Latvijā, bet kaimiņos – Igaunijā vai Lietuvā. Latvijā kautuves ir problēma, daudzas īsti neatbilst augstajām dzīvnieku labturības prasībām. Apstākļi, kādos tur nonāk dzīvnieki, ne tikai rada stresu pirms kaušanas, bet rezultātā cieš arī gaļas kvalitāte. Taču tad, ja izmanto modernas kautuves kaimiņvalstīs, gaļai vairs nav nepieciešamās Latvijas izcelsmes un tā vairs nevar nonākt uz mūsu skolēnu vai kareivju galda.

Iestādes par iepirkumiem pārmaksā, jo nav jau konkurences. Taču šāda sistēma neveicina arī pašu uzņēmumu attīstību – ja tu tāpat uzvari teju pusē iepirkumu, tad kāpēc uztraukties par darbības uzlabošanu?

Uzskatu, ka ir pienācis laiks padomāt, kā "karotītei" radīt pievienoto vērtību. Piemēram, piešķirt to tikai sociāli atbildīgiem uzņēmumiem, kas spēj pierādīt, ka godīgi maksā nodokļus. Lai nav tā, ka uzņēmumam gan ir "Zaļā karotīte" un tas regulāri uzvar valsts pasūtījumos, bet darbiniekiem maksā tik zemas algas, ka ir pamatīgas aizdomas par tā atrašanos ekonomikas pelēkajā zonā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!