Foto: Shutterstock
Latvijas sociālekonomiskie vaibsti laika griežos ir nepārtraukti evolucionējuši. Tautsaimniecības struktūras un tehnoloģiju izmaiņu ietekmē tie turpinās mainīties. Būtiskākais šos procesus neatstāt pašplūsmā, bet aktīvi veidot atbilstoši sabiedrības interesēm.

Latvijas teritorijā dzīvojošajiem zemniekiem 19. gadsimts iezīmējās kā periods, kurā tika samazināti ierobežojumi un pavērās iespējas patstāvīgai saimniekošanai. Kurzemes un Vidzemes guberņās zemnieku brīvlaišana (atbrīvošana no dzimtbūšanas) norisinājās attiecīgi 1817. un 1819. gadā, taču Latgalē 1861. gadā, līdz ar pārējām Krievijas impērijas guberņām.

Zemnieki varēja būt neatkarīgi zemju īpašnieki. 1863. gadā Latvijas teritorijā dzīvoja 1.24 milj., no kuriem 85% dzīvoja laukos un vien 15 % pilsētās. 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs straujā rūpniecības izaugsme veicināja iedzīvotāju migrāciju no laukiem uz pilsētām, kā arī krievu, lietuviešu un poļu imigrāciju. Migrācijai lielā mērā bija ekonomiski apsvērumi - 1905. gadā rūpniecībā vidējā samaksa bija par ~30% augstāka nekā lauksaimniecībā.

Jaunizbūvētā dzelzceļa sistēma atviegloja ne tikai izejvielu un ražojumu, bet arī iedzīvotāju un iebraucēju pārvietošanos. 1897. gadā Latvijas teritorijā dzīvoja jau 1.93 milj. iedzīvotāju. Pilsētās dzīvojošo skaits kopš 1863. gada bija trīskāršojies, bet īpatsvars divkāršojies, sasniedzot 28 %. Līdz 1. Pasaules kara sākumam populācija pieauga vairāk nekā par ¼, sasniedzot 2.55 milj. Urbanizācijai turpinoties, jau 40% no iedzīvotājiem par dzīvesvietu bija izvēlējušies pilsētas. 1913. gadā Rīgā dzīvoja 518 tūkst., no tiem 42% latvieši, 19% krievi, 13% vācieši, 9% poļi un 7% lietuvieši.

Lai gan rūpniecības loma tautsaimniecībā ievērojami pieauga, no nodarbinātības viedokļa, par galveno nozari tomēr saglabājās lauksaimniecība, 1897. gadā nodarbinot ap 45% iedzīvotāju, kamēr rūpniecība 20%. 1. Pasaules karš nesa neizmērojamu postu. 1915. gadā, uz Krieviju evakuējot rūpniecības uzņēmumus, tika izvesti ap 75 tūkst. strādnieku un speciālistu ar ģimenēm, kopā ap 220 tūkst. cilvēku. Kara laikā tika veiktas pārtikas un preču rekvizīcijas, plosījās slimību epidēmijas, trūka medikamenti, kurināmais un citas nepieciešamības.

Kara laikā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par aptuveni 900 tūkst. jeb 40 % no populācijas līdz 1.6 milj. No 1920. līdz 1925. gadam, atgriežoties karagūstekņiem un bēgļiem, iedzīvotāju skaits sasniedza 1.84 milj. Karš Latviju atgrieza atpakaļ pie tradicionālā dzīvesveida. 1920. gadā gandrīz 80 % bija nodarbināti lauksaimniecībā. Pilsētu iedzīvotāju īpatsvars bija nokrities līdz 24 %, zemāk nekā tas bija 19. gadsimta beigās (29%). Rūpniecība, būdama gandrīz pilnībā iznīcināta, nodarbināja mazāk par 7% strādājošo, galvenokārt mazos uzņēmumos vai amatnieku darbnīcās. Tautsaimniecībai atjaunojoties, lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars samazinājās līdz 65 % 1935. gadā, bet rūpniecībā pieauga līdz 17%.

Igaunijā nodarbināto struktūra šajā periodā bija samērā līdzīga, taču Lietuva bija vēl izteiktāka lauksaimniecības zeme, tajā nodarbinot nedaudz virs ¾ strādājošo, bet rūpniecībā vien nepilnus 5%. Skatoties pēc algas, ko strādnieki saņēma naudā, rūpniecība bija ievērojami labāk apmaksāta nozare. Lauksaimniecībā aptuveni 60% no samaksas veidoja saimnieka nodrošinātie dzīvošanas apstākļi un uzturs. Tādejādi rūpniecībā vidēji augstāks atalgojums bija tikai kvalificētajiem strādniekiem. Pārrēķinot lauksaimniecības strādnieku vidējo samaksu kopā ar saimnieka nodrošināto, būt nekvalificētam rūpniecības strādniekam pilsētā bija neizdevīgāk gan tāpēc, ka alga bija zemāka, gan dzīve pilsētā dārgāka.

Attīstoties pārējām tautsaimniecības nozarēm, aizvien vairāk trūka darbaspēks lauksaimniecībā, kas sākotnēji tika nodrošināts strādniekiem pretlikumīgi ieceļojot, taču 30. gadu beigās jau tika noslēgtas vienošanās par to ievešanu uz lauku darbiem no Polijas un Lietuvas. 1940. gadā arī tika ieviests saimnieciskais dienests, kas noteica uz laiku iespējamu iedzīvotāju iesaisti lauku darbos. Šajā Latvijas neatkarības laikā iedzīvotāju skaits pakāpeniski pieauga, 1939. gadā sasniedzot 1.95 milj., taču iedzīvotāju dabiskais pieaugums pastāvīgi samazinājās. 1925. gadā dzimušo skaits pārsniedza mirušo par gandrīz 14 tūkst., taču vien 10 gadu laikā tas samazinājās uz pusi, nokrītoties līdz nepilniem 7 tūkst. Tā pamatā bija pakāpenisks dzimušo skaita samazinājums (10 gados -17 %), kamēr mirušo skaits palika daudz maz nemainīgs. Izmaiņas notika arī Latvijas iedzīvotāju nacionālajā struktūrā - samazinājās nacionalitāšu daudzveidība. Šajos neatkarības gados latviešu īpatsvars pieauga no aptuveni 73% līdz 77%, bet krievu nokritās no 13% uz 4%, ebreji veidoja ap 5%, bet vācieši vien 3-4%.

Nāca 2. Pasaules karš un Latvija tika izpostīta un okupēta. PSRS un Vācijas armiju sastāvā bojā gāja ap 85 tūkst. iedzīvotāju un tika iznīcināti aptuveni 75 tūkst. Latvijas ebreju. Pēc aplēsēm ap 150-200 tūkst. iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, kā arī izceļoja aptuveni ¾ no Latvijā dzīvojošajiem vāciešiem. Kopumā kara laikā iedzīvotāju skaits samazinājās aptuveni par ceturtdaļu un 1946. gadā Latvijā bija vien 1.55 milj. 40. gados un 50. gadu sākumā PSRS izmantoja represijas gan sabiedrības kontrolei un apspiešanai, gan kā politisko instrumentu. No Latvijas kopā ar ģimenēm tika izsūtīti turīgie saimnieki, noziedznieki un režīma pretinieki. 1941. gadā tika izsūtīti ap 15 tūkst. iedzīvotāju, bet 1949. gadā 42 tūkst. Latvijas PSR strauji mainījās nacionālais sastāvs, jo no citām PSRS republikām ieveda rūpniecības attīstībai nepieciešamo darbaspēku, kā arī ieceļojot militārajam personālam un pensionāriem. Latvijas PSR laikā nacionālajā sastāvā latviešu īpatsvars pastāvīgi kritās - 1970. gadā veidojot 62%, bet 1989. gadā vien 52%.

Tajā pašā laikā krievu tautības iedzīvotāju skaits Latvijas PSR gados pieauga gandrīz pieckārt, bet to īpatsvars sasniedza 34%. Rīgā krievu skaits ievērojami pārsniedza latviešus. Liela daļa iebraucēji apmetās pilsētās, tāpēc 50. gadu beigās pirmo reizi pilsētās dzīvoja vairāk nekā laukos. Līdz 1989. gadam jau 70% iedzīvotāji dzīvoja pilsētās. Rīgā vien dzīvoja ap trešdaļu Latvijas PSR iedzīvotāju. Visstraujāk iedzīvotāju skaits pieauga 60. gados, dekādes beigās sasniedzot 2.34 milj., bet LPSR kopumā līdz 1989. gadam iedzīvotāju skaits pieauga līdz 2.67 milj. PSRS lielu uzsvaru LPSR lika uz rūpniecības attīstīšanu, tāpēc visā tā laikā vidēji 30-35% iedzīvotāju strādāja rūpniecībā, bet nodarbinātība lauksaimniecībā nokritās no 36% 1960. gadā līdz 15% 1990. gadā. Praktiski visā šajā periodā rūpniecībā un celtniecībā atalgojums bija ievērojami augstāks nekā lauksaimniecībā, lai gan starpība tiecās pakāpeniski samazināties.

No 1970. gada notika lauksaimniecības strādnieku pārcelšana uz ciematiem un kopsaimniecību centriem, kur tos sagaidīja daudzstāvu mājas, kurām attiecīgi apkārt pletās lauksaimniecības zemes. Šāda tradicionālā dzīvesveida uzspiešana iedzīvotājos radīja neapmierinātību, kas attiecīgi izpaudās zemā motivācijā un ražīgumā.

Līdz ar neatkarības atgūšanu no Latvijas sākās strauja iedzīvotāju aizplūšana, galvenokārt uz NVS valstīm. 90. gados uz tām izbrauca nepilnas piecas reizes vairāk cilvēku nekā no tām iebrauca. Negatīvākais migrācijas saldo bija 1992. gadā -- -53 tūkst. Tūkstošgades mijā par iedzīvotāju migrācijas galveno virzienu kļuva Eiropas Savienības valstis. 2017. gadā migrācijas saldo (-7.8 tūkst.) bija aptuveni tāda pati kā pirms vispasaules finanšu krīzes stimulētās migrācijas (2007. gadā -7.9 tūkst.). Zemāko līmeni tā sasniedza 2010. gadā -- -36 tūkstoši. Līdz ar lielo cittautiešu emigrāciju, latviešu īpatsvars nacionālajā struktūrā no 1989. gada līdz 2017. gadam ir pieaudzis no 52% līdz 62%, bet krievu samazinājies no 34 % līdz 25 %. Kā migrācija, tā arī iedzīvotāju atražošanās procesi piedzīvojuši samazinājumu. Kopš 1991. gada Latvijā patstāvīgi mirstība pārsniegusi dzimstību. Valsts pirmajos gados šo situāciju ievērojami ietekmēja nestabilie tautsaimniecības apstākļi. No 1990. līdz 1994. gadam dzimušo skaits gadā samazinājās par 36 %, bet mirušo skaits pieauga par 20 %. 1994. gadā dabiskais pieaugums, kad piedzima par 17.5 tūkst. mazāk cilvēku nekā nomira, sasniedza vēsturiski Latvijā zemāko rādītāju, bet šodien tas ir ap -8 tūkst.

Paredzamais jaundzimuša vīrieša dzīves ilgums 2017. gadā sasniedza 70 gadus, bet sievietes nedaudz pārsniedza 79 gadus. Salīdzinājumam, piemēram, 90. gadu sākumā tas bija attiecīgi 64 un 75 gadi, bet 30. gados 55 un 61 gads. Iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums pieaug, taču Latvijas sabiedrība kopumā turpina novecot. Kopš 1990. gada 15-59 gadus veco iedzīvotāju īpatsvars samazinājies no 56.7% līdz 51%, taču par 60 gadiem vecāku īpatsvars pieaudzis uz pusi no 23.5 % līdz 35.4%. 80 gadus atpakaļ, 30. gados situācija bija ievērojami labvēlīgāka. 15-59 gadīgie veidoja ap 61% no populācijas, bet par 60 gadiem vecāki vien 14%.

Turpinoties šādām tendencēm demogrāfiskais slogs aizvien palielināsies un izpaudīsies ne tikai kā skaitļi tabulās, bet kā nopietns spiediens uz valsts sociālo sistēmu. Šobrīd Latvijā dzīvo 1.95 milj. iedzīvotāju. Labklājībai augot, iedzīvotāju aizplūšana mazināsies un uzlabosies arī dabiskā ataudzes apstākļi. Taču tam vēl būs nepieciešami vairāki gadi un iedzīvotāju skaits turpinās samazināties. Līdz 2030. gadam iedzīvotāju skaits varētu sarukt līdz 1.8 milj. iedzīvotāju. Negatīvu iespaidu uz labklājības un tautsaimniecības izaugsmi veido 90. gados izveidojusies demogrāfiskā bedre, kas, līdz ar migrācijas tendenču iespaidu, nozīmē zemāku dzimstību un darbaspēka pieejamību darba tirgū.

Kamēr pastāvēs ievērojamas atalgojuma atšķirības starp reģioniem, būs aktīva iekšējā migrācija, jo iedzīvotāju plūsmas virziens vismaz daļēji pārvirzīsies no ārzemēm uz labāk apmaksātiem reģioniem iekšzemē. Šī izpausme vairāk stimulēs urbanizāciju - aizvien lielāka iedzīvotāju daļa izvēlēsies dzīvi pilsētās, kur plašāk pieejamas izglītības un profesionālās izaugsmes iespējas. Lai veicinātu mazāku reģionālo sadrumstalotību, svarīgi ir īstenot teritoriālo reformu. Tādā veidā tiks nodrošināti nepieciešamie kvalitātes izglītības, veselības un citi pakalpojumi. Kopumā tieksimies attīstītāko Eiropas valstu virzienā, kurās pilsētu iedzīvotāju īpatsvars veido 80 - 90% no populācijas, Latvijā šobrīd ap 70%.

To veicinās arī kopējās tautsaimniecības struktūras pārmaiņas. Kopš neatkarības atjaunošanas nodarbinātība ir pārvirzījusies uz pakalpojumu sniegšanas nozarēm. Rūpniecības nozarēs šobrīd strādā ap 15%, lauksaimniecībā 7%, bet tirdzniecības, izglītības un transporta pakalpojumos kopā 32.8%. Aizvien samazināsies nodarbinātība lauksaimniecībā, bet vairāk darba vietas veidosies tieši pakalpojumu sektorā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!