Nesen sociālajos tīklos uzvirmoja diskusijas, kurās vairāki pasākumu apmeklētāji norādīja, ka uz koncertiem nevajadzētu ņemt līdzi mazus bērnus, kuri pasākumu laikā trokšņo. Komentāri, kā jau ierasts, sadalījās divās karojošās daļās – vieni šim uzstādījumam pilnībā piekrita, kamēr pārējie uzskatīja, ka "ņuņņājošs un kliedzošs sīcis" koncertā ir viņu pamattiesības un pret to varētu iebilst tikai bezbērnu feministes un cilvēki, kuri neko nesaprot no patiesās dzīves jēgas.
Izskanēja tādi komentāri kā:
- "Vecmeitas pret bērnu vecākiem"
- "Drīz koncertos aizliegs arī elpot.."
- "Tiem, kuri sevi tik augstu vērtē, ka traucē bērni un citi cilvēki, ir visas iespējas pasūtīt privātus koncertus!"
- "Ja bērnu nav, kur atstāt, man tiešām tagad septiņus gadus vajadzētu sēdēt mājās un pūt?"
- "Man nav bērnu, bet es tik un tā saprotu, ka tu esi neaudzināta dura".
Lai arī ir pavisam vienkārši izprast abas karojošās puses, domāju, ka patiesā problēma ir daudz dziļāka. Ņuņņājošo knēveļu problēma radās brīdī, kad jaunie vecāki saklausījās tādus modernos audzināšanas padomus, kā "Bērnam nekad nedrīkst teikt "nē"!" Pagāja laiks un vesela vecāku-lupatu paaudze radīja neaudzinātu, izlutinātu un visatļautības pilnu bērnu baru. Kad bērnu uzvedība kļuva pilnīgi nekontrolējama, radās mīts par "indigo bērniem", jo daudz vienkāršāk ir stāstīt visiem, ka tavs super-duper-apdāvinātais bērns ir īpašs un viņa histērijas ir pilnīgi normālas, nevis atzīt, ka esi bijis nekam nederīgs vecāks un neesi bērna audzināšanai veltījis pietiekami daudz laika.
Un – tavu brīnumu – bērns, no kura uzmanības vecāki gadiem atpirkušies ar planšetēm, mobilajiem telefoniem un saldumiem, koncertā nav spējīgs koncentrēt uzmanību ilgāk par 20 minūtēm, sāk trokšņot un traucēt apkārtējiem, bet vecāki neliekas ne zinis, jo viņu bērniņš taču ir tik īpašs, un visiem apkārtējiem tas jāsaprot un jārespektē.
Neaudzināto tīrradņu īpatsvars pieaudzis tik krietni, ka cilvēki pasākumos ar šķību aci skatās arī uz normāliem bērniem, jo ir ļoti maza ticība, ka jau mirkli vēlāk tie nesāks ārdīties.
Risinājums ir pavisam vienkāršs – nevediet savus bērnus uz pasākumiem un koncertiem, kuri tos neinteresē. Ja jums šķiet, ka trīsgadnieks ļoti daudz iegūs, apmeklējot simfoniskās vai koru mūzikas koncertu, vispirms nosēdiniet viņu pie koncertieraksta televizorā un pārliecinieties, ka juniors divas stundas ar interesi sekos līdzi pasākumam. Sēdiet viņam blakus un iztēlojaties, ka esat par šī pasākuma biļeti samaksājis brangu naudu un tas nav jūsu bērns. Diez kas nav, ne?
Ja neesat droši, ka jūsu bērni spēs pasākuma laikā nevienam netraucēt, vediet viņus uz bērnu koncertiem, bērnu izrādēm, bērnu seansiem kinoteātros, vediet viņus uz vasaras mūzikas festivāliem brīvā dabā un rokmūzikas koncertiem iekštelpās. Vediet viņus uz leļļu teātri un cirku. Brauciet ekskursijās apskatīt Latvijas skaistākās vietas, uzsāciet kopīgas fiziskās aktivitātes, sūtiet viņus uz dziedāšanas, dejošanas un jogas pulciņiem. Tikai, lūdzu, pārstājiet d***t, ka akustiskās mūzikas koncerti ir jūsu vienīgā iespēja izrauties no dzīvokļa, kurā esat ieslodzīti.
Ja nu tomēr ir dramatiska un nepārvarama vēlme savu atvasi piespiedu kārtā aizvilkt uz kādu pasākumu, kurā pieklājas mierīgi sēdēt un nesarunāties – tiklīdz jūsu bērns sāk garlaikoties – celieties kājās un dodieties prom. Kā rakstīja internetā: "Visai pasaulei nav jātolerē fakts, ka tev ir bērni". Bērna audzināšana ir tava, nevis apkārtējo pienākums un problēma.
Koncertos ir pietiekami daudz cilvēku, kuri sarunājuši kādu, kas pieskata viņu atvases, lai paši varētu kopā doties baudīt labu mūziku vai izrādi, kā arī – lai beidzot atpūstos no bērniem. Iespējams, jūsu egoistiskā vēlme savas intereses stādīt augstāk par vairākiem simtiem citu interešu, tikko sačakarēja viņiem vienīgo vakaru bez bērnu kliegšanas gadā.
P. S.
Ja uzskati, ka tev ir "indigo bērns", lūdzu, pārstāj vairoties vai lec Daugavā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
