Nu jau labu laiku strādāju nekustamo īpašumu jomā, bet deviņdesmito gadu sākumā man radās iespēja doties studēt uz ASV, un es to izmantoju. Uz Ameriku aizbraucu 1992. gada vasarā.
Studiju laikā iepazinos ar meiteni no Igaunijas, kas vienu vasaru jau bija piedalījusies Southwestern Advantage programmā. Viņa daudz stāstīja par savu pieredzi, tirgojot mācību grāmatas, ejot no mājas uz māju, un šie stāsti mani ieintriģēja. Pozitīvais, ka viņa ieskicēja ļoti reālistisku ainu tam, kas vēlāk sagaidīja, jo bija gan aizraujoši stāsti, gan pieredze ar nievājošu attieksmi pret studentu, kas klauvē pie durvīm. Katrā ziņā es nodomāju, ka ir jāpamēģina.
Vai bija bail? Nē, taču tas bija tik traks un dulls solis tiem laikiem! Tomēr viss notika ļoti strauji, bija jāiziet apmācības, jāgatavojas pārdošanai, jāizdzīvo katrs nākamais mirklis, līdz ar to nemaz nebija laika baidīties. Tagad droši vien apmācības vēl labāk sagatavo tam, kas un kā notiks, bet arī tolaik sagatavošanās programma bija ļoti augstā līmenī, tādēļ lielu problēmu uzsākt šo piedzīvojumu nebija.
Pirms 25 gadiem man izpalika stresa moments, kad jāklauvē pie pirmajām durvīm, lai sāktu savu pārdošanas runu, jo tolaik pašiem vispirms bija jāsameklē dzīvesvieta. Jāņem vērā, ka cilvēks, pie kura durvīm klauvē, nezina, vai kāds viņam prasīs istabu, ko izīrēt, vai tirgos grāmatas, cepumus labdarībai vai vēl ko citu, līdz ar to arī attieksme un reakcijas bija ļoti dažādas. Saprotu, ka šobrīd viss ir daudz vienkāršāk – ģimenes tiek atrastas caur datu bāzēm, programmas beidzējiem un viņu radiniekiem. Lielākoties studenti tiek izmitināti ģimenēs, kuras jau iepriekš ir uzņēmušas Southwestern Advantage dalībniekus.
Protams, ka ne katrs ir dzimis pārdevējs, un darba režīms nebija viegls, bet es to zināju un ar to rēķinājos. Tāpat kā tagad strādājām sešas dienas nedēļā no rīta līdz vakaram. Gāju ar pārliecību – ja centīšos un darīšu, tad arī rezultāti neizpaliks. Jutu, ka ar katru prezentācijas reizi manas prasmes uzlabojās un pārdošanas stāsts kļuva pārliecinošāks. Kad nolēmu piedalīties, man nauda nebija galvenais, tomēr pēc programmas atgriezos mājās ar 2000 dolāru čeku, kas 1992. gadā bija gana daudz. Ticamāk, ka pirmajā gadā pie rekordpeļņas netiksi, bet labi nopelnīt ir pavisam reāli.
Tiesa, grūtību un izaicinājumu netrūka. Sāksim jau ar to, ka deviņdesmitajos gados internets nebija pašsaprotama lieta, tāpēc produktu, ko tirgoju, es faktiski nebiju redzējis – tik vien kā paraudziņus. Bija vasara ar +35 grādu karstumu. Arī mašīnas nebija, staigāju kājām. Otrgadniekiem vai vēl pieredzējušājiem pārdevējiem bija spēkrati, viņi arī bija iegādājušies grāmatu komplektus – ja ir gatavs pircējs, ej uz auto un no bagāžnieka paņem nepieciešamās grāmatas. Savukārt es klientiem pārdotās grāmatas izvadāju pēc diviem mēnešiem vasaras beigās. Te atkal jāpiebilst, ka šo 25 gadu laikā programma ir pilnveidota un uzņēmums pats pircējiem piegādā grāmatas – studentiem ar to vairs nav jānodarbojas.
Pēc studijām darbu Latvijā dabūju ne tikai tāpēc, ka biju mācījies ASV, bet galvenokārt tāpēc, ka biju tur tirgojis grāmatas. Vadība to man pateica atklātā tekstā, un, atskatoties atpakaļ, es viņus ļoti labi saprotu. Southwestern Advantage vasaras laikā es sapratu, ko nozīmē patiesi smagi strādāt. Es sapratu, ka ir cilvēki, kas tavu produktu nepirks, bet tas nav jāuztver personīgi. Iemācījos ne no kā nebaidīties, un tālākais jau ir atkarīgs no cilvēka, cik labs pārdevējs viņš ir.
Apgūtās komunikācijas prasmes ar ļoti dažādiem cilvēkiem ir liels ieguvums manā turpmākās karjeras veidošanā. Bija cilvēki, kas vēlējās aprunāties, padalīties savos stāstos. Uzklausīju vecākus, kam bērni slimo ar vēzi. Tā bija neiedomājama emociju un pieredzes gamma, milzīga dzīves skola. Esmu drošs, ka ikviens jaunietis, kas piedalās šajā programmā vienas vasaras laikā, tiek vismaz pie pieciem desmit prātam neaptveramiem stāstiem, kas atmiņā paliek uz mūžu.
Patiesībā mani fascinē, ka vēl šodien ASV šādā veidā notiek grāmatu pārdošana, jo man jau tad šķita, ka grāmatas ir savā norietā, drīz tās neviens nelasīs un nevienam tās nebūs vajadzīgas. Laiki iet, tehnoloģijas attīstās, bet ik gadu simtiem studentu no pasaules malu malām dodas uz Ameriku, lai tirgotu grāmatas, jo sabiedrība ir pieradusi pie šāda tirdzniecības veida un tas viņiem ir izdevīgs. Protams, daļai iedzīvotāju tāpat ir negatīva attieksme, bet tas ir jāpieņem un jādodas uz nākamo māju pie nākamā potenciālā pircēja.
Kad ar mani sazinājās Southwestern Advantage Latvia dalībniece Sanita Zaļmeža un pateica, ka esmu pirmais, kas piedalījies šajā programmā no Latvijas, tas man bija patīkams pārsteigums. Tāpat man ir pārsteigums, ka šī programma joprojām ir aktīva un tajā piedalās tik daudz jauniešu. Pērn uz ASV devušies vairāk nekā 100 studenti no dažādām Latvijas augstskolām, un Dārta Šice no Valmieras kļuvusi par 2017. gada labāko pārdevēju. Mums ir pamats lepoties ar Latvijas jauniešu sasniegto!
Ja kāds no studentiem, kas apsver dalību Southwestern Advantage programmā, man tagad prasītu padomu, vai viņam to darīt, es teiktu – ja ir doma, ka vajadzētu, tad es iesaku to darīt. Pat ja secināsi, ka tas nav domāts tev, es iesaku pamēģināt, jo tas būs intensīvs kurss, apgūstot uzņēmējdarbības un pārdošanas prasmes. Savukārt, ja nav domas, ka jāpamēģina, tad nevajag sevi lauzt – cilvēki ir dažādi. Ir jāņem vērā, ka tas būs smags darbs un nenovērtējama pieredze, tas būs neaizmirstami!
Vispār pēc dabas neesmu tendēts uz lielām dullībām, līdz ar to varu atzīties, ka tā vasara ir viens no manas dzīves TOP 3 dullākajiem pasākumiem, taču nenožēloju ne mirkli. Kaut arī šo pieredzi guvu pirms 25 gadiem, es to atceros un tā man palīdz joprojām, piemēram, pirmdienas rītos, kad reizēm piezogas slinkums doties uz darbu, es atceros, kā bija jāstrādā, kas jāpārdzīvo 1993. gada vasarā, cik smags darbs bija jāiegulda, un tas mani motivē saņemties, negausties un doties uz priekšu – es pasmaidu un ar prieku kāpju savā jaunajā auto, lai dotos uz savu lielisko darbu.