Vienkāršotais priekšstats par Latviju kā lauksaimniecības zemi ir izveidojies tālu vēsturē, laikos, kad latvietim piekļuve daudzām profesijām bija strikti ierobežota un zemes kopšana kļuva par vienu no pamatnodarbēm. 1861. gadā visā Krievijas impērijā, tostarp Latvijas teritorijā, aizsākās pārmaiņas – notika zemnieku brīvlaišana un pieauga zemnieku iespējas kļūt par zemju īpašniekiem. Turpmākajās desmitgadēs strauji pieauga zemniekiem pārdoto zemju platības (Vidzemē vairāk nekā 30 reižu, salīdzinot ar 1823.–1860. g. un 1861.–1900. g.). Tomēr vēl 19. gadsimta beigās vairāk nekā puse lauksaimnieku bija bezzemnieki.
Zemes reforma un mazās saimniecības
Pēc 1. pasaules kara Latvija bija izteikta lauksaimniecības zeme. 1920. gadā nozarē strādāja gandrīz 80 % no visiem tautsaimniecībā nodarbinātajiem. Kara laikā nozare bija piedzīvojusi ievērojamus zaudējumus – lopi un labība bija rekvizēti, sējumi nobradāti un lauki klāti ar tranšejām, dzeloņdrātīm un sagrautām ēkām. Lai nodrošinātu tautu ar pārtiku, lauksaimniecības atjaunošanu izvirzīja par prioritāti. Tāpēc no 1919. līdz 1937. gadam tika īstenota zemes reforma. Valsts atsavināja lielos muižnieku īpašumus un piešķīra tos bezzemniekiem vai paplašināja jau pastāvošās saimniecības. Saimniecības bija jāatjauno un jāapsaimnieko, taču ne visiem tam pietika līdzekļu. Tāpēc valsts nāca talkā un atbalstīja lauksaimniekus, par pazeminātu cenu piešķirot kokmateriālus, atbrīvojot no nodokļiem, izsniedzot aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem, izglītojot lauksaimniekus un algojot darbaspēku tranšeju aizbēršanai. Zīmīgi, ka arī šajā periodā lauksaimnieki tika izteikti pakļauti klimatisko apstākļu nepastāvībai.
Lai gan reformas veicināja nozares attīstību, mazās saimniecības nebija piemērotas efektīvai labības audzēšanai tirgum. Tāpēc ar to galvenokārt nodarbojās lielās, pirms agrārās reformas izveidotās saimniecības. Lauksaimniecība lielā mērā nosliecās uz lopkopību, īpaši pēc 1923. gada, kad atcēla obligātās lauksaimniecības nodevas. Svarīga loma lopkopības attīstībā bija piensaimnieku sabiedrībām un Latvijas Piensaimniecības Centrālajai savienībai, kas rūpējās par savu biedru produkcijas pārdošanu un apgādāja tos ar lauksaimniecības mašīnām un iekārtām. Piensaimniecība bija nozīmīgākā lauksaimniecības nozare, jo no piena tika ražota svarīga eksporta prece – sviests. 30. gadu otrajā pusē uzmanība tika pievērsta lauksaimniecības mehanizācijai, tāpēc tehnikas iegāde tika subsidēta. Tajā pašā laikā mehanizācijas iespējas ierobežoja saimniecību mazās teritorijas, sliktie ceļi un zemais elektrifikācijas līmenis. Tāpēc sezonāliem darbiem tika piesaistīts darbaspēks no ārzemēm, galvenokārt no Lietuvas un Polijas.
Kolektivizācija
Pēc 2. pasaules kara nozari skāra kolektivizācija – zemi nacionalizēja, mainīja nodokļus, bet iedzīvotājus represēja. Lauksaimnieku pievienošanās kolektīvajām saimniecībām aktivizējās tikai pēc 1949. gada izsūtīšanām, kas tika izmantotas iebiedēšanai. Jaunajā sistēmā pastāvēja divu veidu saimniecības – kolektīvās (kolhozi) un padomju (sovhozi). Lauksaimniecība joprojām tika virzīta lopkopības virzienā un tās atkopšanās kopumā notika samērā lēni. 1940. gada produkcijas apjomus lopkopība sasniedza 50. gadu beigās, bet zemkopība vien 60. gadu otrajā pusē.
60. gados lauksaimniecības attīstībai sāka novirzīt papildu līdzekļus, īpašu uzmanību pievēršot mehanizācijai un elektrifikācijai. Šajā desmitgadē lauksaimniecībā izmantoto traktoru skaits un minerālmēslu apjoms pieauga divkārt, labības kombainu skaits – trīskārt, un tas veicināja strauju ražīguma un produkcijas apjoma pieaugumu. Sasniegtā izaugsme nebija ilglaicīga politisku un sociālu iemeslu dēļ. 1970. gadā tika pieņemts lēmums par zemnieku pārcelšanu uz kopsaimniecību centriem. Mainījās lauku ainava – jaunie ciemati bieži tika veidoti no daudzstāvu mājām, un ap tiem pletās plašas lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Zemes, kas atradās tālāk, tika atstātas novārtā, tāpēc kopumā zemju platība un produkcijas apjoms samazinājās.
Lauku tradicionālā dzīvesveida piespiedu pārkārtošana izraisīja sociālu neapmierinātību, samazinot arī attīstības tempus. 80. gados Latvijas PSR valdība iebilda pret plānotajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem, pievēršot uzmanību saimniecību finansēšanas un produkcijas realizācijas izmaiņām. Politiskā kursa izmaiņas sāka atspoguļoties arī lauksaimniecībā, un 1988. gadā Latvijas PSR legalizēja individuālās zemnieku saimniecības.
Neatkarības gadi un izaicinājumi
Pēc neatkarības atgūšanas populārs bija uzskats, ka lauksaimniecība kļūs par vienu no valsts galvenajām tautsaimniecības nozarēm. 1990. gadā valdība uzsāka agrāro reformu, kuras mērķis bija pārkārtot zemes lietošanas un īpašuma tiesības un veikt privatizāciju. Taču 90. gadi bija lejupslīdes posms. Pēc neatkarības atjaunošanas patēriņa cenas vidēji pieauga piecdesmitkārt, līdz ar to strauji pieauga arī lauksaimniecības tehnikas un minerālmēslu cenas. Nozares attīstība bija ierobežota. Gadsimtu mijā, salīdzinot ar 1990. gadu, zemkopības produkcijas apjomi bija sarukuši par aptuveni 40 %, lopkopības produkcija -- par gandrīz 75 %, bet lauksaimniecībā izmantotā zeme -- par trešdaļu. 1990. gada produkcijas apjomu Latvijas zemkopjiem izdevās sasniegt vien 2012. gadā. Taču lopkopībā 2017. gadā tas joprojām veidoja tikai ap 40 % no 1990. gada apjoma.
21. gadsimtā lauksaimniecības nozare turpina attīstīties. Šobrīd lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība tautsaimniecības struktūrā aizņem nepilnus 4 % un nodarbina ap 7 % strādājošo iedzīvotāju. Kā liecina attīstīto valstu pieredze, nākotnē šīs nozares tiks pārstāvētas vēl mazāk, kaut arī to loma neizzudīs. ES valstīs kā Vācija, Francija un Zviedrija lauksaimniecība veido vien 0,5–2 % pievienotās vērtības un nozare nodarbina 2–3% no visiem strādājošajiem. Turklāt saražotā vērtība uz vienu nodarbināto ir līdz pat piecām reizēm augstāka.
Nozīmīgu stimulu attīstībai ir devuši ES fondi un atbalsta programmas, kas ļauj paaugstināt zemes izmantošanas intensitāti un konkurētspēju. Tās tālākai stiprināšanai ir nepieciešama ciešāka uzņēmēju, valsts un sabiedrības sadarbība, lai padarītu lauksaimniecību par ilgtspējīgu un starptautiski konkurētspējīgu nozari. Taču viena no galvenajām problēmām ir vienotas attīstības vīzijas trūkums. Nozares izaugsmi ierobežo samērā mazās saimniecību platības (5–10 ha). Vairums saimniecību aizņem 10–20 ha lielu zemes platību. Izaugsmes un iespēju ierobežojumi nozīmē, ka ražošana ir mērķēta galvenokārt uz pašu patēriņu. 2016. gadā nepilni 40 % jeb 27160 no 69930 saimniecībām savam patēriņam ir izmantojušas vairāk nekā pusi saražotās produkcijas. Tomēr pēdējās desmitgades laikā saimniecību vidējai platībai ir tendence palielināties.
Ja 2010. gadā tā bija 23,2 ha, tad 2016. gadā vidējā saimniecības platība ir pieaugusi līdz 29,1 ha. Tāpat ir audzis arī ražīgums, kur lielāko izrāvienu uzrāda lielās saimniecības. Pēdējo trīs gadu vidējā ražība graudkopībā ir par 46 % augstāka nekā pirms 10 gadiem, bet kartupeļu raža ir pieaugusi par 29 %. Lopkopībā vidējais gada piena izslaukums no govs ir pieaudzis par 35 % – līdz 6,5 tonnām, vistu olu ieguve – par 12 %. Kaut arī Latvijas produktivitātes pieauguma tempi pēdējos gados ir bijuši vieni no augstākajiem ES, faktiskās produktivitātes ziņā mēs atrodamies lejasgalā. Lai to mainītu, jāmeklē veidi, kā turpināt investēt, jāpalīdz pārorientēties vidējām un mazajām saimniecībām un jāatbalsta to augšana. Neizmantots ir arī kooperācijas potenciāls.
Ko tas nozīmē?
Tiecoties pēc arvien racionālākas saimniekošanas, lauksaimniecības loma tautsaimniecības struktūrā samazināsies. Tāpat mazāks kļūs arī nozarē nodarbināto skaits. Pēdējo 5 gadu tendences liecina, ka lauksaimniecībā nodarbināto skaits nākamo 10 gadu laikā varētu samazināties par trešdaļu jeb ~20 tūkstošiem un pietuvoties šī brīža ES vidējam lauksaimniecībā nodarbināto līmenim.
Latvijā ir salīdzinoši liels bioloģisko un par tādām kļūstošo saimniecību platību īpatsvars (~13 %). Tās ražo produkciju ar augstāku pievienoto vērtību, taču šobrīd tikai piens, gaļa un medus ir ražojumi, kuri tiek vairāk pārdoti tirgū nekā izmantoti pašpatēriņam. Bioloģisko saimniecību vidējā platība (45 ha) ir lielāka par tradicionālo saimniecību vidējo platību, un tas ļauj efektīvi izmantot tehnoloģiskos jauninājumus un veicina konkurētspējīgas produkcijas ražošanu. Nākotnes attīstības iespējas ir ļoti plašas, un to nosaka resursu pieejamība. Tehnoloģiju ieviešana ļaus šos resursus izmantot efektīvāk, piemēram, 2016. gadā 305 tūkstoši ha jeb ~13 % lauksaimniecības zemju joprojām bija atmatā. Nozare turpinās evolucionēt, vide mainīsies, bet tas nenozīmē, ka "lauki" izzudīs. Arvien vairāk iespēju radīsies citās nozarēs – apstrādes rūpniecībā un pakalpojumos. Veicot pārdomātu teritoriālo reformu, attīstoties tehnoloģijām un augot labklājībai, pieaugs to cilvēku skaits, kas izvēlēsies dzīvi laukos.