Mūsu atbildība nav tikai aiziet uz vēlēšanām, ar parakstu rosināt vai noraidīt kādu likumprojektu tautas nobalsošanā vai piedalīties kādā no valsts atceres pasākumiem.
Iesaistīties Latvijas tapšanā nozīmē aktualizēt un mainīt arī šķietami ikdienišķus jautājumus, tostarp, tādus, kas veido mūsu ikdienas darba vidi un darba attiecības.
Būvniecība ir pirmā no Latvijas tautsaimniecības nozarēm, kas spējusi pašorganizēties un ieviest saviem darbiniekiem, nozares uzņēmējiem, un Latvijai kopumā ļoti aktuālu iniciatīvu. Runa ir par nozares ģenerālvienošanās noslēgšanu, kas nosaka minimālo algu būvniecības nozarē un ar to faktiski izrauj "indes zobu" tādai pārejas laiku parādībai kā blēdīšanās ar algām, kas ilgstoši barojusi ēnu ekonomiku, kropļojot normālu nozares attīstību. Līdz 15. oktobrim būvniecības ģenerālvienošanos ir atbalstījuši 295 būvniecības uzņēmumi ar 723 miljonus eiro lielu apgrozījumu, kas pārsniedz likuma prasību par nozares pārstāvību vismaz 50% apmērā no kopējā apgrozījuma. Šis ir pietiekošs apjoms, lai ģenerālvienošanās būtu saistoša visai nozarei.
Šī ir Latvijā pirmā sociālo partneru ģenerālvienošanās privātajā sektorā, kas līdz ar aplokšņu algām, mazinās dempingu publiskajos iepirkumos, nodrošinās darbiniekiem pelnītas sociālās garantijas, motivēs darbiniekus un stiprinās nozares konkurētspēju kopumā. Tomēr šis ir krietni plašāks process, nekā tikai vienas nozares vienošanās par jaunu sākumu.
Stāstā par ģenerālvienošanās noslēgšanu, īpaši gribētu akcentēt vārdu "pašregulācija." Tas, ka nozare pati – darba devējus un darba ņēmējus pārstāvošas organizācijas – ir spējusi atrast kopīgu valodu un pieņemt lēmumus, negaidot, ka valsts nāk ar kārtējo "savu redzējumu" un likumu. Neviens cits nezina labāk, ko šobrīd visvairāk vajag būvniecības uzņēmumam, ko viņa darbiniekam, kā arī –, kādas šīs vajadzības būs pēc gada. To vislabāk zina viņi paši.
Esam pārauguši laiku, kad visām nozarēm bija vajadzīgs viens likuma burts par minimālo algu, virsstundu apmaksu un citiem jautājumiem. Šie universālie "spēles noteikumi" parasti ir bijuši ierobežojoši, reti – kādu nozari attīstoši. Tāpēc sociālais dialogs un tam sekojoša rīcība, manuprāt, ir nozīmīgākais ikvienas nozares attīstības balsts, un to spilgti apliecina, piemēram, Ziemeļvalstu attīstības modelis.
Sociālais dialogs ir viena no ES dienas kārtības prioritātēm, – Eiropas Komisijas ziņojumā "Jauns sākums sociālajam dialogam" uzsvērts, ka valstīs ar senām un noturīgām sociālā dialoga tradīcijām parasti ir spēcīgāka un stabilāka ekonomika. OECD pētījumi par darba tirgu liecina, ka koplīgumi bija, ir un paliks sociālā dialoga galvenais rīks. Vienošanās, ko sociālā dialoga dalībnieki panāk, tiek fiksētas koplīgumos un ceļš līdz šādam kopīgam līgumam nekad nav gluds – pamatā runa ir par darba devēju un darba ņēmēju interešu līdzsvarošanu par darba ilgumu, atalgojumu, apstākļiem un citiem jautājumiem. Tomēr, – ja sarežģīto debašu rezultātā (mums, būvniekiem tas prasīja vairāk nekā divus gadus) tiek parakstīts koplīgums, ar lielu pārliecību var teikt, ka tajā būs iekļautas nozarei patiešām būtiskas lietas. Likumdevējam šādā gadījumā ir daudz vieglāk izstrādāt un pieņemt vajadzīgos tiesību aktus, zinot, ka šajā procesā ir iesaistīta (un to atbalsta) vesela nozare ar daudziem uzņēmumiem un lielu darbinieku skaitu.
Koplīgumiem ir arī spēcīgs juridisks pamats – tiesības uz darba koplīgumu slēgšanu pieder pie sociālajām pamattiesībām, ko aizsargā ES pamattiesību harta un Starptautiskās darba organizācijas konvencija par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu. Tiesības slēgt koplīgumus fiksētas arī LR Satversmē.
Kāpēc Latvijā šī sociālā dialoga forma nav iedzīvojusies? Pirmkārt, Latvijā darba attiecības ir bijušas un ir ļoti spēcīgi regulēta sfēra, kur ar likuma burtu ir mēģināts aizpildīt visus šo attiecību aspektus, atņemot pusēm manevra iespējas. Koplīgums kā sociālā dialoga gala iznākums atjauno šo iespēju, – sarunāties, meklēt izdevīgākus risinājumus, vērsties Saeimā un valdība ar idejām un ierosinājumiem.
Otrkārt, esam ieraduši uzlabojumus un iniciatīvas sagaidīt "no augšas", racionālu debašu tradīcija pagaidām Latvijā nav iedzīvojusies. Spēcīgu un spilgtu arodbiedrību, un perspektīvo nozaru vienošanās par kopīgiem mērķiem, ir mūsu ekonomikas nākotne. Koplīgums ir tika viena no sociālā dialoga formām, bet esmu gandarīta, ka tieši būvnieki ir šīs tradīcijas iedzīvināšanas aizsācēji un citas nozares – apsardzes uzņēmumi, restorāni, arī pasta pakalpojumu sniedzēji – jau izrādījušas interesi par to, kā mērojams ceļš līdz koplīguma noslēgšanai.
Sociālā dialoga veiksmīgs gala rezultāts un koplīguma noslēgšana ir nozares darba rezultāts. Šī darba "augļi" ir arī labvēlīgāka darbības vide pilnīgi visiem, jo koplīgums, kad ir izpildīti tā parakstīšanas nosacījumi, attiecas uz pilnīgi visiem. Un šo labvēlīgo vidi veido gan taisnīgāka konkurence nozarē, gan arī tādi labumi, kā, piemēram, iespēja maksāt par virsstundu darbu 50% apmērā (Saeimai par šo normu vēl jānobalso trešajā lasījumā), nodokļu atvieglojumi darbinieku transporta izdevumiem un veselības apdrošināšanai, atbalsts darbinieku izglītībai un citi.
Citiem vārdiem, ceļš uz koplīgumu ir iespēja pamatīgi iepazīt nozares iespējas un izaicinājumus, nodefinēt likumdevējam precīzus risinājumus un kopīgi cīnīties par attiecīgiem pilnveidojumiem likumos. Šim ceļam nav galapunkta, jo aiz katra nākamā līkuma paveras jauni mērķi, taču reiz iesākta, šī iešana gājējus noteikti padara stiprākus par malā sēdētājiem.