Šogad skaļākie skandāli pasaules kontekstā ir Pensilvānijas tiesas ziņojums, kas izvirzījusi apsūdzību vairāk nekā 300 katoļu garīdzniekiem par seksuāliem noziegumiem no 1947. – 2007. gadam, tajā skaitā apsūdzēto vidū ir arī bīskaps. Vācijā vērienīgs pētījums, ko ierosinājusi pati baznīca sadarbībā ar trīs universitātēm, atklāj, ka no 1946. – 2014. gadam 1670 katoliskās baznīcas garīdznieki ir pastrādājuši seksuālus noziegumus pret vismaz 3677 personām1.
Gada sākumā pēc pāvesta Franciska vizītes Čīlē, garīdznieku vardarbības upuri izteica pāvestam apsūdzības par Čīles bīskapiem, uz ko pāvests reaģēja ar Maltas arhibīskapa Čārzla Šiklunas nosūtīšanu izmeklēt lietu. Pēc divu nedēļu izmeklēšanas laikā Maltas arhibīskaps kurš ir arī pieredzējusi Vatikāna amatpersona tieši jautājumos par seksuālo vardarbību pret nepilngadīgajiem, atgriezās ar 2300 lappušu garu ziņojumu, kurā atklāja vairāku bīskapu klusēšanu un noziegumu piesegšanu, pēc kā pāvestam Franciskam atkāpšanos no amatiem iesniedza visi šīs valsts bīskapi – kopumā 312.
Visbeidzot īsi pirms pāvesta Franciska vizītes parādījusies ziņa, ka arī Latvijā ir izvirzīta apsūdzība pret katoļu garīdznieku par seksuālas dabas noziegumiem.
Sekojot līdzi visiem šiem notikumiem katru no mums pārņem dusmas un sašutums. Pilnīgi dabiski rodas neuzticība institūcijai, kuras pārstāvji var paveikt šādus noziegumus pret vismazāk aizsargātākajiem. Vēl jo vairāk neuzticību pastiprina fakts, ka baznīca sevi pozicionē kā dievišķu institūciju, kura pārstāv cilvēciskās vērtības un mudina cilvēkus tiekties uz ideālu, nevainojamu dzīvesveidu. Kā tāda baznīca var kaut ko tādu paveikt?
Vēl bieži vien presē un sociālo mediju diskusijās parādās neuzticība tam, ka baznīca kaut ko reāli dara, lai šo situāciju risinātu, vainīgos sauktu pie atbildības un rūpētos par bērnu drošību.
Pavisam nesen pāvests Francisks apmeklēja Īriju, kurā notika pasaules ģimeņu tikšanās. Savas vizītes laikā pāvests privāti tikās ar vardarbības upuriem. Vizītes noslēgumā pāvests Francisks izmainot dievkalpojuma kārtību baznīcas vārdā lūdza piedošanu visiem upuriem un sabiedrībai. Vai ar atvainošanos vien pietiek? Skaidrs, ka ne! Bet, ko tad baznīca dara?
Vispirms jau jāatzīst, ka nekad nebūs pietiekami paveikts, lai teiktu, ka esam radījuši bērniem drošu vidi. Tas ir pastāvīgs process. Par bērnu drošību jārūpējas nepārtraukti. Pirmais solis, ko spert darīt cietušo dēļ, ir tos uzklausīt. Bieži vien upuri baidās runāt par to, ko piedzīvojuši, baidās, vai viņi netiks pārprasti un nereti šie cilvēki vaino paši sevi. Vairākas diecēzes pasaulē, kuras ir piedzīvojušas šo krīzi, sadarbībā ar valstu iestādēm piedāvā upuriem īpašu garīgu un psiholoģisku atbalstu.
Gan pāvests Francisks, gan viņa priekšgājēji Benedikts XVI un Jānis Pāvils II ir stingri savā nostājā pret šiem noziegumiem. Bieži vien tiek piesaukta "nulles tolerance" pret vainīgajiem, vainīgie tiek saukti pie atbildības un nodoti policijai, bīskapi, kas pieseguši šos noziegumus – atstādināti no pienākumu pildīšanas, tiek radītas institūcijas, kuras sniedz atbalstu cietušajiem un viņu tuviniekiem.
Kā piemēru varam minēt Īrijas krīzi 2010. gadā. Tā izsauca asu pāvesta Benedikta XVI reakciju, bīskapu atstādināšanu, rūpīgu lietu izmeklēšanu un vainīgo sodīšanu.
Noteikti arī jāpiemin Džona Džeja koledžas pētījums, kas pētīja seksuālo noziegumus ASV no 1950 – 2002. gadam un tika publicēts 2004. gadā4. Šo pētījumu veikt lūdza ASV bīskapu konference, lai gūtu izsmeļošu ieskatu seksuālo noziegumu būtībā un spētu adekvāti reaģēt.
Bet baznīca neapstājas pie reaģēšanas uz krīzes situācijām. 2011. gadā Ticības mācības kongregācija izdeva dokumentu, kura uzliek par pienākumu visām bīskapu konferencēm visā pasaulē atbilstoši vietējai situācijai un kultūrai izstrādāt vadlīnijas izmeklēšanas kārtībai, kad kāds garīdznieks ir apsūdzēts seksuālajos noziegumos pret nepilngadīgo, kā arī preventīvām darbībām, reizē arī sniedzot ieteikumus bērnu aizsardzības jautājumos, topošo garīdznieku sagatavošanai, sadarbībai ar civilajām autoritātēm.
Šādas vadlīnijas arī tika sagatavotas. Jau iepriekš minētā Īrija reaģēja ļoti nopietni uz šo aicinājumu un, lai izvairītos no tādas krīzes, ko tā ir piedzīvojusi iepriekš, izveidoja savas vadlīnijas un dibināja komisiju, kas rūpējas par šo vadlīniju pilnveidošanu, cilvēku izglītošanu, semināru organizēšanu, atbalstu cietušajiem. Ar šīs komisijas darbu var iepazīties viņu mājaslapā. Īrijā šī komisija darbojas tik efektīvi, ka tā sniedz savu atbalstu bērnu aizsardzībā ne tikai baznīcas institūcijām, bet arī ar baznīcu nesaistītām organizācijām.
Pāvests Francisks 2014. gadā Vatikānā izveidoja internacionālu bērnu aizsardzības pontifikālo padomi6, kurā darbojas dažādu jomu eksperti un garīdznieki no visiem kontinentiem. Šīs padomes uzdevums ir sniegt atbalstu vietējām bīskapu konferencēm, būt par padomdevēju pāvestam bērnu aizsardzības jautājumos, sniegt atbalstu cietušajiem un izglītot darbā ar bērniem iesaistītos. Ar padomes darbu un mērķiem var iepazīties viņu mājaslapā.
Vēl jāpiemin, ka lielākā daļa seksuālo noziegumu ir paveikti 20. gadsimtā. Saskaņā ar pontifikālās padomes pētījumiem baznīcai pēdējos 10, 20 gados (atkarībā no reģiona) ir izdevies šos noziegumus praktiski pilnībā izskaust7. Tās valstis, kurās Baznīca ir likusi lietā vadlīnijas, apmācījusi cilvēkus, pierāda, ka šie līdzekļi sevi attaisno. Arī, piemēram, Pensilvānijas skandāls, kurš nāca gaismā šogad, runā par noziegumiem, kas paveikti līdz 2007. gadam. Kā zināms ASV baznīca lielu krīzi piedzīvoja 2002. gadā, kad nāca klajā neskaitāmi klēra noziegumi Bostonā. Kopš tā laika baznīca ASV ļoti lielu uzmanību pievērš šādu noziegumu novēršanai.
Tāpat arī svarīgi piezīmēt, ka pedofilija un citi seksuālie noziegumi nav vienīgi katoliskās baznīcas izaicinājums, bet katoliskā baznīca ir teju vai vienīgā organizācija, kura ir tik rūpīgi analizēta saistībā ar šiem noziegumiem. Tomēr mēs ar pedofilijas noziegumiem un seksuālo vardarbību saskaramies arī citās vietās – ģimenēs, skolās, ārstniecības iestādes un galu galā arī citās reliģijās. Neviena institūcijas nav bijusi pakļauta tik rūpīgai izmeklēšanai ka katoliskā baznīca.
Pāvests un citas baznīcas autoritātes ir vairākkārt uzsvērušas, ka neviens šāds noziegums nav attaisnojams un, pat, ja būtu viens vienīgs gadījums, tas tomēr nodarītu milzīgu kaitējumu cietušajam, ko nevar nekādi mainīt vai atdarīt, vien uzklausīt un palīdzēt sadzīvot ar šo rētu.
Tomēr ir jānorāda, ka visas izmeklēšanas ir parādījušas, ka klēra vidū šādi noziedznieki ir 3 līdz 6%, kas no visiem pedofilijas noziegumiem ir mazāk par 1%8 . Datu salīdzināšanu ASV kontekstā var lasīt šajā rakstā, kas apstiprina to, ka pedofilija ir plašākas sabiedrības problēma.
Tas liek mums saprast, ka, atceļot celibātu Baznīcā un ļaujot priesteriem precēties, mēs neatrisinātu seksuālo noziegumu problēmu. Cik gan daudz šādu noziegumu pastrādā precēti cilvēki un tādi, kuriem ir regulāras seksuālas attiecības. Arī psiholoģijas pētījumi pierāda, ka pedofilija baznīcā nav vairāk izplatīta kā ārpus tās, to neizraisa celibāta dzīvesveids un tā nav saistīta ar kādu noteiktu orientāciju9.
Diemžēl jāsaka, ka starp visām apsūdzībām, šie noziegumi tiek piedēvēti arī nevainīgiem priesteriem. Iepriekš minētais Džona Džeja pētījums parādīja, ka ASV gadījumā no 5681 ierosinātām lietām 20% izrādījās nepamatotas vai pat melīgas10.
Salīdzinoši nesen pāvests Francisks publiski atvainojās priesterim, kurš tika notiesāts par seksuāliem noziegumiem ar deviņiem gadiem cietumsoda. 2014. gadā kāds spāņu puisis Daniels uzrakstīja sirsnīgu vēstuli pāvestam par to, ka viņš savā laikā ir ticis seksuāli izmantots. Pāvests uz to tūdaļ reaģēja, piezvanīja Danielam, lūdza piedošanu, apsolīja ierosināt izmeklēšanu un aicināja šo puisi pievienoties nesen izveidotajai pontifikālajai padomei11. Puisis šo piedāvājumu noraidīja. Spānijā tika ierosināta krimināllieta. Uz apsūdzību pamata tika notiesāts priesteris. 2017. gadā tiesnesis lietu slēdza un reabilitēja priesteri, jo izrādījās, ka viss, ko Daniels ir rakstījis un liecinājis, ir meli12.
Tas mums parāda divas svarīgas lietas: pirmkārt, baznīca katru apsūdzību ņem nopietni un reaģē; otrkārt, ir cilvēki, kuri uz šo skandālu fona vēlas nopelnīt, izvirza nepatiesu apsūdzību un sabojā nevainīga cilvēka tēlu. Ir dzirdēti vairāki, dažādu priesteru piemēri, kuri mēģina sadzīvot ar nepatiesām apsūdzībām, jo arī tad, kad tiesa ir pierādījusi, ka neesi vainīgs, cilvēki tev vairs neuzticas.
Par Latvijas situāciju varu teikt, ka līdz šim katoliskā baznīca nav saskārusies ar šādiem noziegumiem savā vidē. Nesenā priestera aizturēšana ir pirmais gadījums, kad kāds katoļu garīdznieks mūs valstī tiek apsūdzēts šādos noziegumos.
Neskatoties uz to Vatikāns ir pieprasījis Latvijas bīskapus izstrādāt Latvijai atbilstošas vadlīnijas šo noziegumu izmeklēšanā. Latvijas bīskapi šobrīd šīs vadlīnijas vēl nav publicējuši, bet ir izteikuši savu gatavību sadarboties ar varas iestādēm un vērsties policijā, ja kādas apsūdzības izrādīsies patiesas.
Taču Latvijas situācijā aicinu neizdarīt pārsteidzīgus slēdzienus. Viena sabiedrības daļa gan kristieši, gan nekristieši, jau ir nosodījusi aizturēto priesteri par noziegumiem, kas viņam tiek piedēvēti, bet vēl nav pierādīti. Otra sabiedrības daļa – gan kristieši, gan nekristieši, netic, ka konkrētais priesteris kaut ko tādu varētu paveikt un cītīgi viņu aizstāv kā mocekli.
Aicinu šajā situācijā paļauties uz tiesībsargājošo iestāžu profesionālu darbu. Mēs varam šo situāciju uzticēt Dievam lūgšanā, lai patiesība ir tā, kas nāk gaismā, lai kāda tā būtu. Izdarot pārsteidzīgus pieņēmumus, pēc tam varam piedzīvot smagu vilšanos.
Lai arī saprotamu iemeslu dēļ mums var zust uzticība baznīcai un liekas, ka tā nepietiekami dara noziegumu izskaušanā un upuru aizsardzībā, tomēr iepriekšminētais liek saprast, ka baznīca vēlas būt uzticīga Kristus mācītajām vērtībām. Tā vienmēr atgādina sev Kristus doto misiju kalpot vismazākajiem un nabadzīgākajiem.
Tā turpina to darīt pat tad, ja tās vidū atrodas nodevēji un sava labuma meklētāji. Jau kopš Kristus laikiem uzticīgo mācekļu vidū ir arī Jūdass, kurš plāno nodevību un apdraud baznīcas pastāvēšanu. Tomēr baznīcā vēl ir citi 11 apustuļi un neskaitāmi svētie, kuri klusi veic savu uzdevumu un nebaidās sevi apgrūtināt kalpojot otram.
Pēdējā laika skandālu lielākā problēma bija tā, ka baznīcas autoritātes maz enerģijas veltīja šo situāciju risināšanā un nodarītā ļaunuma labošanā, vai nedarīja vispār neko, lai tikai sargātu institūcijas tēlu.
Viss iepriekš teiktais liecina, ka situācija mainās – baznīcas vadītāji vairs neliek baznīcas tēlu augstāk par cilvēku. Noteikti vēl ir daudz darāmā cīnoties ar bīskapiem, kuri noklusē noziegumus, rūpējoties par cietušajiem, bet baznīca pāvesta Franciska vadībā dodas šajā virzienā un ir gatava sadarboties ar ikvienu labas gribas cilvēku, kurš vēlas baznīcai palīdzēt šajā ceļā.
___________________________________
1 http://time.com/5394761/germany-catholic-church-sex-abuse-cases/
2 http://www.independent.com.mt/articles/2018-05-18/world-news/Archbishop-Scicluna-report-Chile-s-bishops-resign-en-masse-over-sex-abuse-cover-up-6736190068
3 https://www.youtube.com/watch?v=nmqZVKtQWJQ
4 http://www.usccb.org/issues-and-action/child-and-youth-protection/upload/The-Nature-and-Scope-of-Sexual-Abuse-of-Minors-by-Catholic-Priests-and-Deacons-in-the-United-States-1950-2002.pdf
6 http://www.protectionofminors.va/content/tuteladeiminori/en.html
7 https://cruxnow.com/church-in-asia-oceania/2018/09/07/sexual-abuse-victims-want-to-be-heard-by-church-hierarchy-jesuit-says/
8 Turpat.
9 https://www.psychologytoday.com/us/blog/do-the-right-thing/201808/separating-facts-about-clergy-abuse-fiction
10 Sal. http://www.usccb.org/issues-and-action/child-and-youth-protection/upload/The-Nature-and-Scope-of-Sexual-Abuse-of-Minors-by-Catholic-Priests-and-Deacons-in-the-United-States-1950-2002.pdf, 94.lpp.
11 https://www.periodistadigital.com/religion/espana/2014/11/16/francisco-fuerza-una-investigacion-sobre-abusos-sexuales-en-una-diocesis-espanola-religion-iglesia-espana-daniel-obispos-pederastia-tolerancia-cero.shtml
12 https://elpais.com/politica/2018/07/29/actualidad/1532873406_543508.html
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
