Pensiju sistēma savu īsto dabu parāda tikai pēc nogatavošanās, un to nevajadzētu bieži mainīt, vajadzīga stabilitāte, jo citādi to var drīzāk sabojāt, nekā uzlabot. Šīs sistēmas nobriešanas periods ir apmēram 40 gadi. Tās spējas varēs novērtēt tad, kad tie, kuru darba mūžs būs aizvadīts, veicot iemaksas šajā sistēmā, ies pensijā.
Šo rakstu var uztvert arī kā apelēšanu pie deputātu kandidātu sirdsapziņas, ja vien nav par vēlu. Te aplūkojam trīs svarīgas tēmas – vispārējie principi lēmumu pieņemšanai par sociālās apdrošināšanas sistēmu, tās mērķi, kā arī bīstamie kārdinājumi, kas dzīvo pašpasludināto sistēmas "uzlabotāju" prātos.
Pārmērīga centība aptumšo prātu
Vēlme iegūt popularitāti mudina kandidātus nākt klajā ar priekšlikumiem, kas nespeciālista ausij var izklausīties pēc patiesām rūpēm par tautu un centieniem uzlabot pensiju sistēmu. Tā nav perfekta, bez šaubām. Taču vislabākā iespēja šo sistēmu uzlabot ir – to mainīt pēc iespējas mazāk. Sociālās apdrošināšanas sistēma var kļūt labāka tādēļ vien, ka to nemaina. Sistēma ir tik laba, cik liela ir cilvēku ticība tai. Stabilitāte un prognozējamība ir tas, kas šo ticamību vairo.
Tāpēc ir ļoti svarīgi no politiskās dienaskārtības pēc iespējas izņemt lēmumu pieņemšanu par pensijām. Sistēmai ir jādarbojas "autopilotā", cik vien tas ir iespējams. Jo īpaši svarīgi tas ir emocionāli pārsātinātajā vēlēšanu kampaņas laikā, pretējā gadījumā tiek veicināta sajūta, ka labklājību vecumdienās noteiks nevis cilvēku pašu ieguldījums, bet politiskā konjunktūra.
Lemjot par pensiju sistēmu, nedrīkst domāt tikai par cilvēkiem, kuri jau ir pensijā. Jādomā arī par tiem, kuri strādā, – kā lēmumi ietekmēs viņu labklājību, sistēmas ilgtspēju. Jādomā arī par bērniem un nākamajām paaudzēm, arī vēl nedzimušajiem. Aplamu lēmumu ietekme sociālās apdrošināšanas sistēmā var būt ļoti ilgstoša. Mazinot cilvēkos pārliecību par nākotni un sajūtu, ka to var veidot, var samazināt mūsu valsts konkurētspēju cīņā par iedzīvotāju noturēšanu un piesaisti.
Skaidrs, ka autopilota principu nevar absolutizēt. Kaut kādas atkāpes no tā pieļaujamas attiecībā uz pārejas periodu un to pensijas daļu, kura pelnīta pirmsreformas gados. Taču jebkādas izmaiņas jāizdara ārkārtīgi piesardzīgi, ņemot vērā to ietekmi uz sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju nākotnes gaidām. Labā ziņa – līdz šim pamatā ir izdevies saglabāt pensiju piešķiršanas nosacījumu stabilitāti, taču pārāk bieži ir mainīta indeksācijas formula.
Kāpēc tā vajadzīga?
Sociālās apdrošināšanas sistēma ir veidota, balstoties uz vairākiem apsvērumiem. Viens – mudināt cilvēkus rūpēties par savām vecumdienām, uzlabot nodokļu maksāšanas disciplīnu. Cits – nodrošināt, ka cilvēki vecumdienās var atļauties dzīvesstilu, kas samērojams ar aktīvās dzīves laikā ierasto, mazināt nabadzības risku tiem, kuru ienākumi jau darba dzīves laikā nav bijuši augsti, radīt drošību, ka seniori nepaliks pilnīgi bez naudas ļoti dažādu ekonomiskās attīstības scenāriju gadījumā. Cik liela būs katra pensija, tas lielā mērā ir atkarīgs no personīgajām iemaksām un no tautsaimniecības panākumiem, taču pati sistēma ir ļoti elastīga.
Ir dziļi iesakņojies aplams priekšstats – ka ar pensijām ir jārisina teju visas sociālās problēmas. Taču sociālās apdrošināšanas sistēma nevar būt vienīgā atbilde visām dzīves situācijām, arī nabadzības problēmai tā sniedz vien daļēju risinājumu. Obligātās apdrošināšanas galvenais mērķis ir novērst neapdomību no to cilvēku puses, kuru ienākumi dzīves laikā kopumā ir pietiekami, lai izvairītos no nabadzības vecumdienās.
Cilvēkiem, kuriem nav bijis iespējams veidot uzkrājumus pensiju sistēmas pirmajā un otrajā līmenī, ir jāsaņem sociālā palīdzība. Tā ir jāfinansē ar nodokļu, nevis sociālās apdrošināšanas sistēmas resursiem. Sociālās apdrošināšanas gadījumā solidaritāte ir ierobežota, tāpēc iemaksas var nesaukt par nodokli, kaut arī tās ir obligātas.
Bīstamā jaunrade un pseidolabdarība
Šobrīd sociālās apdrošināšanas sistēmā krājas līdzekļu pārpalikums. Vēl straujāk vairojas idejas par tā izlietošanu. Atbilstoši Latvijas pensiju sistēmas konceptuālajai uzbūvei "liekie līdzekļi" var tikt izmantoti vai nu rezerves veidošanai, vai izmaksāti pensiju saņēmējiem divu konkrētu mērķu sasniegšanai – minimālo pensiju paaugstināšanai un izmaksas stadijā esošo pensiju indeksācijai.
Pensiju apdrošināšanas rezerves fonda veidošana būtu visnotaļ vēlama, lai nodrošinātos pret ekonomiska rakstura riskiem. Līdzekļu atlikums pensiju budžetā un rezerves uzkrāšanas nosacījumu neesamība rada lēmumu pieņēmējiem nepārvaramu kārdinājumu daļu līdzekļu izlietot politiskā kapitāla audzēšanai, ieviešot vai solot ieviest jaunus ar VSAOI nesegtus līdzapdrošināšanas veidus: atraitņu pabalsti, 2. līmeņa iemaksu uzkrājumu mantošana, kādas daļas veikto iemaksu tieša novirzīšana maksātāju vecākiem, pensiju mantošana. Jauni apdrošināšanas veidi nozīmē papildu ilgtermiņa saistību uzņemšanos pensiju budžetam.
Pensiju fonda līdzekļus drīkstētu lietot tikai tiem mērķiem, kuri šobrīd ir paredzēti pensiju sistēmā un uz kuriem paļaujoties strādājošie veikuši un veic savas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pirmkārt, tas nozīmē stabilu pensijas aprēķināšanas formulu un stabilu pensijas kapitāla indeksāciju pēc nemainīgiem nosacījumiem. Nenoliegsim, bija periods, kad indeksācijas formulu vajadzēja mainīt un pensiju pieaugumu vispār apturēt. Tās bija sekas tam, ka labajos gados valsts nebija uzkrājusi pietiekamas rezerves, kā arī notika tādēļ, ka politiķi nebija gatavi ļaut strādāt sistēmas automātiskajiem stabilizatoriem, kas būtu uz kādu laiku samazinājuši no jauna piešķirto pensiju apjomu. Taču izmaiņas indeksācijas kārtībā notikušas pārāk bieži. Turklāt ikgadējās indeksācijas attiecināšana tikai uz daļu no piešķirtās pensijas ir nodarījusi kaitējumu tam, kā veidojas sistēmas dalībnieku nākotnes gaidas.
Spēlītes ar indeksāciju tin miglā nākotni
Būtībā indeksācija nav dāvana pensionāriem, bet neatņemama pensiju sistēmas sastāvdaļa, uz kuru pensijas iemaksu veicējam ir tādas pat tiesības kā uz pensijas piešķiršanu. Vai pensiju indeksēt atbilstoši patēriņa cenu indeksam, tādējādi saglabājot tās pirktspēju, vai atbilstoši algu pieaugumam, saglabājot pensijas sociālo vērtību, patiešām ir izšķiršanās jautājums. Diemžēl izšķiršanās par labu vienam vai otram modelim katru gadu Saeimā sākas no jauna.
Kāpēc ir tik svarīgi atteikties no indeksācijas noteikumu ikgadējas grozīšanas, kura katru gadu vēlētājiem tiek pasniegta kā deputātu smagā intelektuālā darbā sarūpēta augstsirdīga dāvana pensionāriem:
- Ja pieejamie pensiju kalkulatori šobrīd spēj aptuveni prognozēt jūsu pensijas sagaidāmo apmēru, tad prognozēt, kāds varētu būt jūsu pensijas apmērs, piemēram, desmit gadus pēc pensionēšanās, ir pilnīgi neiespējami. Atgādināsim, ka, aizejot pensijā 65 gadu vecumā, ar to pašu pensiju nāksies sadzīvot vēl vidēji gandrīz 20 gadus, dažiem pat krietni ilgāk.
- Skaidru pensijas indeksācijas nosacījumu trūkums nedod iespēju precīzi atbildēt uz jautājumu, cik ilgtspējīga patiešām ir Latvijas pensiju sistēma.
- Pensiju indeksācija bieži tiek uztverta kā pensionāru kopienas iekšējs jautājums – kā kaut kas tāds, kas attiecas tikai uz tiem, kas jau pensionējušies. Taču katrs labojums pensiju likumā sūta arī noteiktu ziņu strādājošajiem. Ja tiek radīti labvēlīgāki nosacījumi personām ar garu darba stāžu, daudz neskatoties uz veiktajām iemaksām, tad VSAOI maksātājam tiek dots mājiens, ka svarīgi ir vispār kaut ko maksāt, bet iemaksas lielums ir gluži otršķirīgs jautājums. Ja tiek indeksēta tikai pensijas daļa līdz € 382, tas ir skaidrs signāls – nepārcensties ar iemaksām, jo jūsu lielo pensiju tik un tā neindeksēs pilnā apmērā, to ar laiku noēdīs inflācija un apsteigs algu pieaugums pārējā sabiedrības daļā. Ļoti žēl, ka pret šo apšaubāmo praksi nekādus iebildumus nav cēlušas arodbiedrības, tādējādi nepildot savu misiju — strādājošo interešu aizstāvību.
Mūsuprāt, ir īstais brīdis nopietni apsvērt OECD ieteikumu[i] indeksēt pirmā līmeņa pensijas pilnā mērā atbilstoši iemaksu algu bāzes nominālajam pieaugumam. Praksē tas nozīmētu to, ka pensijas tiek indeksētas atkarībā no tā, cik lielā mērā pieaug ienākumi pensiju speciālajā budžetā. Tad gan uzkrāšanas stadijā esošā pensiju kapitāla, gan izmaksājamo pensiju indeksācijā tiktu izmantots viens un tas pats koeficients. Iespējams, tad tiktu izbeigta ikgadējā rosība ap pensiju indeksāciju.
Pensijas pelna pacietība
Tūristiem, kuri apmeklēja "Château Mouton Rothschild" pili Bordo pievārtē, tās kādreizējā īpašniece baronese Filipīne de Rotšilda mēdza teikt, ka vīna darīšana patiesībā ir diezgan vienkāršs bizness, tikai pirmie 200 gadi ir sarežģīti. Principi, atbilstoši kuriem ir jāveido sociālās apdrošināšanas sistēma, ir diezgan vienkārši, tikai ir jāļauj tiem strādāt. 200 gadi varētu būt labs mērķis!
[i] Šogad noslēdzās arī OECD ekspertu izvērtējums par Latvijas pensiju sistēmu. Runājot par pensiju indeksāciju, OECD eksperti atzīmē tās ienākumu pārdales raksturu, jo indeksācijai ir pakļauta tikai daļa no pensijas. 2018. gada indeksācijā tiks palielināta tikai tā pensijas daļa, kas nepārsniedz € 382. Pensijas daļa, kas pārsniedz šo slieksni, netiek indeksēta vispār, kas noved pie tā, ka indeksācijas efektīvā likme samazinās līdz ar pensijas apmēru. Izņēmums ir pensijas, kas piešķirtas politiski represētajām personām, I grupas invalīdiem un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem. Šīs pensijas tiek indeksētas pilnā mērā. Ar 2018. gadu indeksācijas kārtībā tiek ieviestas izmaiņas, kas papildus inflācijai indeksēšanas koeficientā iesaista algu pieauguma indeksu, taču dažādā mērā atkarībā no darba stāža: 50%, 60% vai 70%. OECD konstatē, ka pašreizējais pensiju indeksācijas veids ir ļoti komplicēts. Straujāka pensiju indeksācija atkarībā no darba stāža teorētiski varētu radīt zināmu motivāciju atlikt pensionēšanos, taču jaunākās izmaiņas ir pārāk sarežģītas, to finansiālā ietekme uz pensijas apmēru ierobežota, tādēļ maz ticams, ka cilvēki tās izpratīs. Šo iemeslu dēļ indeksācijas grozījumu sagaidāmo ietekmi uz pensiju shēmas dalībnieku uzvedību OECD eksperti vērtē kā ļoti pieticīgu.