Foto: LETA

Reizēm ir labi, ja uz kādu emocionāli sakāpinātu jautājumu var paskatīties no malas, kā to izdarījis Pēteris Strautiņš meža apsaimniekošanai veltītajā rakstā "Es ticu mežiem". Taču, skatoties no malas, svarīgas nianses var paslīdēt garām nepamanītas, un šoreiz tā gadījies arī P. Strautiņam.

Ļoti cienu P. Strautiņu, kurš zināmā mērā stāv ar vienu kāju katrā no šobrīd karojošajām – koksnes ieguves un dabas aizsardzības – interešu pusēm. Tomēr tieši tāpēc mazliet skumji redzēt viņa rakstā iesprūkam pa kādai meža nozares propagandas dežūrfrāzei, piemēram, "meži Latvijā tiek cirsti, bet netiek izcirsti", un to, ka vecu mežu saglabāšanu P. Strautiņš uzskata par nelielas sabiedrības daļas interesi, lai gan pats sevi pieskaita šai daļai.

Varu pilnībā piekrist P. Strautiņam, ka savā ziņā meža nozare kavējas dažus gadsimtus senā pagātnē. Ja mežu apsaimniekošanas vispārējie principi maz mainījušies no 19. gadsimta, tad šobrīd meža nozarē populārais sauklis "nocērtam mazāk, nekā izaug", kas it kā liecina par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, nāk no vēl senākiem laikiem – 18. gadsimta sākuma. Taču šodien mūsu zināšanas ir augušas un mēs vairs neskatāmies uz mežu tikai kā koksnes audzētavu, tāpēc arī tik vienkāršs skatījums uz mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu vairs nav attaisnojams.

Jāpiekrīt arī tam, ka koku ciršanas vecuma slieksnis savulaik noteikts ekonomisku, nevis dabas aizsardzības apsvērumu dēļ, bet saimnieciskās iespējas un vajadzības laika gaitā ir mainījušās (lai gan arī mūsdienās resns koks ir vērtīgāks par tievu). No dabas saglabāšanas viedokļa svarīgi ir nevis tas, kādi koki tiek nocirsti, bet gan tas, kādi koki paliek mežā. Tomēr Latvijas apstākļos, kur galvenais koksnes ieguves veids ir kailcirte (vairāk nekā 80% gadījumu "koksnes raža" tiek iegūta tieši tā), pieļaujamais ciršanai paredzēto koku vecums diemžēl ir kļuvis par dabas aizsardzības jautājumu. Kailciršu saimniecības rezultāts ir viena vecuma koku audzes, kas vienā piegājienā arī tiek "novāktas", bet, ja nu pamanījušās pārdzīvot noteikto ciršanas vecumu, tiek sauktas par "pāraugušām", aicinot tās novākt pēc iespējas ātrāk. Tātad, turpinot saimniekot ar kailcirtēm, ļoti viegli nonākt situācijā, kad ārpus rezervātiem ciršanas vecumu būtiski pārsniegušu mežu vienkārši vairs nav.

Man bail par Latvijas mežiem, ja P. Strautiņa minētās koku ģenētiskā materiāla uzlabošanas rezultātu ilustrē rakstā minētā egļu audze, kas sākusi sabrukt 52 gadu vecumā. Egle dabā var pārsniegt 300 gadu vecumu, bet egļu meži Latvijas apstākļos būtībā būtu mūžīgi, tāpēc mežs, kurš iet bojā jau 50 gadu vecumā, neapšaubāmi, ir mežsaimniecības kļūda, nevis zinātnes sasniegums.

P. Strautiņš savā rakstā rada iespaidu, ka vecu mežu vērtība ir drīzāk emocionāla, taču gluži tik banāli tas nav. Protams, vecam, cilvēka neskartam vai maz skartam mežam ir zināma dabas pieminekļa vērtība, tāpat kā, piemēram, cilvēka radītiem arhitektūras pieminekļiem, tāpēc tas būtu saglabājams tāpēc vien, ka ir. Taču no dabas aizsardzības viedokļa svarīgi ir tas, ka šādos mežos mīt augu un dzīvnieku sugas, kas nav sastopamas nekur citur. No klimata pārmaiņu mazināšanas viedokļa būtiski, ka šie meži ir lielas oglekļa krātuves, bet, tos nocērtot, piesaistītais ogleklis tiktu palaists gaisā CO2 emisiju veidā. Taču šiem mežiem ir arī saimnieciska nozīme vai, pareizāk sakot, būtu šāda nozīme, ja Latvijā tiktu ievērots jau pirms 20 gadiem Latvijas meža politikā[1] noteiktais princips mežsaimnieciskajā darbībā izmantot dabiskus procesus atdarinošas metodes, tuvinot ekosistēmas to dabiskajai struktūrai. Vecie meži mums ļautu analizēt dabiskos procesus un mēģināt tos atdarināt mūsu saimnieciskajos mežos, vienkārši sakot – mācīties no dabas.

Jā, teorētiskā pasaulē intensīva mežsaimniecība – lielāka peļņa no mazākas meža platības – varētu būt dabas aizsardzībai labvēlīga, jo nozīmētu to, ka lielāku mežu platību var atstāt dabai. Piemēram, Somijā veikts pētījums[2] parāda, ka iegūt 65% no ikgadējā koksnes pieauguma (apmēram tāda ir mežizstrādes intensitāte Latvijā šobrīd) var, apmēram 30% mežu atstājot neaiztiktus un vēl apmēram 45% mežu izmantojot tikai izlases cirtes. Protams, Somijā iegūtie skaitļi var nebūt precīzi attiecināmi uz Latviju, bet pamatā ir skaidrs, ka, trešdaļu mežu atstājot dabai (pašreizējo 7% vietā), bet gandrīz pusi mežu apsaimniekojot tikai ar izlases cirtēm, iegūstamās koksnes apjoms nemazinātos. Tas prasītu tikai apzināties, ka koksne nav vienīgā meža vērtība, un saimniekot tā, lai koksnes ieguve iespējami mazāk kaitētu citām meža vērtībām.

Problēma ir tā, ka mēs nedzīvojam teorētiskā pasaulē. Mūsu meža nozares priekšstāvji dabas aizsardzību uztver kā šķērsli mežu apsaimniekošanai, nevis daļu no mežu apsaimniekošanas. Katrs mežā atstāts koks tiek pārrēķināts zaudējumos.[3][4] Savukārt Zemkopības ministrija ir noteikusi, ka koksnes ieguvei pieejamo mežu nedrīkst kļūt mazāk[5] (t.i., aizsargāto mežu platības nedrīkst palielināties). Mūsu reālajā dzīvē intensīvāka mežsaimniecība nozīmē pēc iespējas ātrāk izspiest maksimālu peļņu no katra meža hektāra, nevis saimniekot tā, lai reizē saglabātu gan ienākumus no meža, gan dabu. Mēs gribam koksnes ieguvi īstenot atbilstoši 21. gadsimta vēlmēm un iespējām, bet izpratni par dabas aizsardzību saglabāt 18. gadsimta līmenī. Un, kamēr mēs dzīvojam šādos apstākļos, nebūs iespējami vienkārši risinājumi Latvijas mežu saglabāšanai.


[1]https://www.zm.gov.lv/mezi/statiskas-lapas/nozares-strategijas-politikas-dokumenti/latvijas-meza-politika?nid=328#jump

[2]https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1389934117303210

[3]http://laukos.la.lv/negrib-atlaut-saimniekot-efektivi/

[4]http://www.db.lv/zinas/meza-sapust-15-miljardi-eiro-471896

[5]https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/mezhi/meza%20pamatnostadnes/Pamatnostadnes_2015_2020.pdf

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!