Atis Klimovičs: Laiks jaunai izpratnei par aizsardzību  (134)

Galvenais iemesls – beidzamajos gados mūsu drošības galvenā garanta NATO vadības līmenī izprastais par jauno apdraudējumu, ko vispirms jau saviem robežu kaimiņiem sagādājusi agresīvu ambīciju pārņemtā Krievija. Turklāt nav jācenšas izzīlēt, kad un kādu provokāciju var izspēlēt šī noziedzīga režīma pārvaldītā valsts, to vienkārši nav iespējams izdarīt. Tā vietā pareizāk darīt savu darbu, apzinoties, ka šis laiks tam produktīvi jāizmanto. Par šo iespēju, protams, lielā mērā jāpateicas NATO 5. paragrāfam.

Vienlaikus nevajag sevi mānīt ar saldām runām par pozitīvo, kas izdarīts, bet ieklausīties pieredzējušos latviešu virsniekos, kas atrodas augstos amatos bruņotajos spēkos (BS), labi pārzina savu lauciņu un patiesi pasaka – nav saprotams, ko esam darījuši visus divdesmit piecus gadus! Tātad nākas atzīt, ka patiesi labi padarītu darbu nav nemaz tik daudz. Labā ziņa ir tā, ka to zināmā mērā atzīst arī aizsardzības resora vadība.

Tikko aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis pastāstījis, ka viena no lielākajām problēmām BS esot vājie transportlīdzekļi. Iespējams, ka šobrīd sabiedrībai var vieglāk pamatot lielāku izdevumu nepieciešamību, skaidrojot vajadzību pēc būtiskām izmaiņām "autoparkā". Jādomā, vēlams vispirms tieši un saprotami atgādināt sabiedrībai, ka BS – armija un Zemessardze, Iekšlietu ministrijas spēki un robežsardze – par savu galveno uzdevumu uzskata valsts neatkarības nodrošināšanu.

Šī ambiciozā mērķa sasniegšanai visa cita starpā nepieciešama laba, kaujas spējīga bruņutehnika. Par tankiem, protams, nerunāsim – par to Latvijas sabiedrība jau paguvusi izsmieties deviņdesmito gadu sākumā, kad katram bija zināms teiciens: "Vai sūtīt uzbrukumā divus vai visus trīs tankus?" Tas acīmredzot atstājis savu iespaidu. Tāpat kā vēlmju domāšana, ar ko pēc PSRS sabrukuma slimoja, visticamāk, lielākā daļa no mums, gluži tāpat kā visa Eiropa un ASV. Bijām noticējuši pārmaiņām Krievijā, lai gan viens otrs analītiķis tagad atzinis, ka tam arī toreiz nav bijis pamata. Tikai viens piemērs – karš un tūkstošiem kriminālnoziegumu Čečenijā, kas norisinājās "demokrātiskā" prezidenta Borisa Jeļcina laikā.

Lielā mērā tieši notikumu neatbilstošā izpratne, ilūzijas par mūžīgā miera iestāšanos Eiropā ietekmējušas Latvijas BS specifisko attīstību gadsimta ceturkšņa garumā. Labi, ka vismaz personiskās sarunās mūsu virsnieki pauž neapmierinātību ar minimāli paveikto. Ja kaut nedaudz pievēršamies Zemessardzei, redzams, ka šobrīd šim spēkam nav nekādas bruņutehnikas. Ir cīnīties gatavi karavīri un viņu komandieri, kas apbruņoti ar strēlnieku ieročiem, taču viņu atbalstam nepieciešama kara tehnika. Kā labi novērojams Ukrainā, ja ukraiņu karavīram ir bijis artilērijas piesegs un bruņutehnikas atbalsts, tad krievu iebrucēji nav bijuši spējīgi viņu viegli uzveikt. Doņeckas lidostas varonīgā aizstāvēšana ir labs piemērs.

Labi, ka aizsardzības resora vadība sākusi lietot jēdzienu "visaptverošā aizsardzība". Tas, visdrīzāk, apliecina vajadzīgo virzienu, jo ir nepareizi domāt, ka nelielajā Latvijas valstī par drošību jārūpējas vienīgi minētajām spēka struktūrām, kamēr pārējā sabiedrības daļa var mierīgi turpināt dzīvi, kā ierasts. Tā tas nav, un BS komandieris Leonīds Kalniņš šo domu ir uzsvēris daudzās intervijās. Taču, kā redzams no rezerves karavīru necilās atsaucības piedalīties lielākajās atjaunotās Latvijas valsts militārajās mācībās "Namejs – 2018", par ko visai kritiski izteicās BS komandieris, pilsoņiem jāsāk pašiem ar sevi.

Ar to, ka piepildām arēnu "Rīga" basketbola spēlē Latvija–Slovēnija, nodziedam himnu un skaļi saucam "Mūsu zeme – Latvija!", ir par maz. Kur hokejistu, basketbolistu, žurnālistu un koristu rotas Zemessardzē?

Ja pat pieredzējis Mākslas akadēmijas pasniedzējs norāda, ka pilnīgi neko nezina par to, kā X stundā būtu jārīkojas, ir pilnīgi skaidrs, ka drošības laukā vēl daudz nepadarītā. Taču vispirms jāsaprot, ka Latvijas drošība pamatā attiecas uz mums un nevis amerikāņiem, kanādiešiem vai poļiem. Nav pamata vīpsnāšanai, dzirdot runas par nepieciešamību būvēt bunkurus jeb drošības patvertnes.

Nav šaubu, ka pienācis laiks mainīt izpratni un attieksmi pret Latvijas aizsardzību, un tas prasa lielāku atbildību kā no likumdevējiem, tā no izpildvaras, tā arī BS, taču arī no ikkatra pilsoņa individuāli. Rīkosimies tā, lai pieredzējušam karavīram – virsniekam vai ierindniekam – vairs negribētos vien skumji paust neizpratni par mūsu darbiem.