Foto: Publicitātes foto
12. Saeimas izskaņā uzbangojušais dažu deputātu naids pret nebanku kredītu biznesu man šķiet izskaidrojams tīri (pseido)freidiski. Vismaz daļēji.

Viņi tādējādi rada sev vismaz kaut kādu kompensāciju par nespēju sapelnīt politiskos "punktus" tik krāšņajā gada iesākuma šovā, ko sarīkoja ASV Finanšu departaments, – nerezidentu naudas apkalpošanas biznesa kastrācijā. Pašķidrs, bet tomēr kaut kāds gandarījums, ja netiki pielaists izdejoties uz "ABLV Bank" kapa (kurā pie viena uz mūžiem saldi dus ambiciozā vīzija par Rīgu – Baltijas reģiona finanšu centru).

Nav suņa, rīdi ar kaķi. Nav kaķa, palaid no ķēdes jūrascūciņu... Ja netiki ar savu lāpu klāt pie lepnās "ž#du bodes" dedzināšanas, tad vari vismaz paspēlēties ar spičkām izbijušu oligarhu un nepareizu politiķu "kioskā".

Protams, Jēkabielas augstā nama darba gaitu izskaņai te ir ļoti būtiska loma. Gluži kā gadalaiku ritējumam – ar pavasara urdziņām un lapkriti –, arī Latvijas parlamentārā procesa ciklam ir viegli atpazīstamas pazīmes. Katras Saeimas pilnvaru beigās daži deputāti, satraukti par necilām atkal ievēlēšanas izredzēm, neizbēgami atjēgsies, ka nav pietiekami sarūpējuši atpazīstamību tautā. It īpaši, ja pašu frakcijās tiek turēti par likumdošanas mehānisma "skrūvītēm". Vai ir dziļā opozīcijā – kā Edvards Smiltēns, kurš pirmais sāka "mētāties ar spičkām" (bankām) alternatīvo kredītu jeb, smalki izsakoties, "FinTech" virzienā. Taču ar to viņš tikai iekārdināja Imantu Parādnieku un citus nacionāļus, kuri ātri izrāva reģionālim no rokām karogu "cīņā ar naudas mijējiem".

Tāpēc vienmēr uz atvadām no Jēkabielas sākas izmisīga bakstīšanās, meklējot publicitātei noderīgas likumdošanas iniciatīvas. Dažreiz tiešām izdodas trāpīt mērķī, dažreiz sanāk vismaz smieklīgi, dažreiz – vienkārši nožēlojami. Jo kāpēc gan citādi tagad no zila gaisa radās rūpes par "ātro kredītu verdzībā smokošo latviešu tautu"? Vai nesen – par "Vanaga baznīcas" iespējām nezaudēt disidentisku draudžu īpašumus? Par totālu "caurspīdību" valsts galvas vēlēšanās? Par brīvības sagādāšanu "dzejnieka dēliņam", kurš tīri omulīgi jūtas aiz restēm (brīvībā "revolucionārs" būs tukša vieta, klajš apgrūtinājums pat tiem, kuri mītiņoja viņa atbalstam).

Deputātiem nav skaidra priekšstata par to, "kas tautai patiktu", ko elektorāts no viņiem sagaida. Tas ir piedodami, jo, kā mēs patlaban redzam, pati latvju tauta nemaz nezina, ko tad īsti vēlas. Jo vēlamies taču visu un uzreiz – gan izdancoties un izgavilēties pa "oligarhu kapusvētkiem 2.0" iedomātas uzvaras skurbulī, gan nepamosties uz paģirām suņubūdā pie tukšas bļodas...

Nebanku kredīti deputātu uzmanības fokusā nokļuva tādēļ vien, ka ar tiem tika strādāts 12. Saeimas pirmajos gados, saņemot tos kā skandalozu problēmu mantojumā no iepriekšējā sasaukuma. Ar ko tautas kalpi sāka, ar to arī taisās beigt (vai nodot tālāk saviem pēctečiem). Varbūt viņiem vajadzēja aizdomāties vismaz par to, ka nemaz nav prātīgi revidēt pašiem savu iepriekšējo veikumu – mediji un visādi pētnieki-politologi var sākt vaicāt: tātad jūs steidzat labot un slēpt savu likumdošanas brāķi?

Taču situācija tagad un 2014/2015. gadā, kad fundamentāli tika grozīts Patērētāju tiesību aizsardzības likums, atšķiras kardināli – varbūt pat vairāk nekā diena un nakts. Toreiz nebanku kreditētāju bizness, bez kārtīgas regulācijas atstāts savā vaļā un izlaidies kā pavasara gaisā apdullis telēns pa zaļām ganībām, pelnīti saņēma sāpīgu knipi pa augstu izslieto degunu. Nozare šo "pedagoģisko pļauku" ņēma dziļi pie sirds un prāta, sāka uzvesties civilizētāk, piestrādāt pie savas reputācijas spodrināšanas un izkopt pašsaglabāšanās instinktu.

Pateicoties tam, "FinTech" trijos gados ir kļuvis pat par diezgan respektablu, tehnoloģiski attīstītu, kaut varas un Latvijas sabiedrības īsti nemīlētu, bet abu pieciestu un turklāt fiskāli derīgu elementu mūsu ekonomikas ainavā. Tāpat pēdējā laikā masu medijos kaut kā vairs nav dzirdami asaraini stāsti par lētticīgiem tautiešiem, kuri nokļuvuši dziļos parādu valgos, – arī tāpēc, ka publika vairs tik ļoti netic šiem "vientiešiem".

Turklāt nebanku kredītu izsniedzēji joprojām tiek cieši turēti "ežādas dūraiņos" (atvainojos par šo nelāgo kalambūru, bet mēle/spalva niez...). Tos uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, kura vadītāja Baiba Vītoliņa nekad nav slēpusi savu kritisko, pat bargo attieksmi pret šo biznesu. (Tas viņai netraucē kritizēt deputātu kaujinieciskās pārmērības. Pašiem "FinTech" uzņēmumiem gan karsti gribētos, lai tos kontrolē nozares specifikā kompetentākā un, iespējams, attieksmē pielaidīgākā Finanšu un kapitāla tirgus komisija.)

Ja likumdevēji tiešām vēlētos vairāk sakārtot ārpusbanku aizdevumu nozari, tad būtu pamanījuši, ka visā Eiropā un Latvijā šajā "žanrā" darbojas ne tikai "FinTech" uzņēmumi ar naudas aizdevumiem. Arī dažādu preču (un pakalpojumu) – piemēram, auto, sadzīves tehnikas, mobilo telefonu un datoru – tirgotāji uz nomaksu. Ar vai "bez" procentiem. Piemēram, "Lattelecom" piedāvā mums milzonīga izmēra televizorus, savukārt LMT mani apveltīja ar datoru, kurā tapa šis raksts. Citās ES dalībvalstīs šāds patēriņa kreditēšanas bizness kopā ar nebanku naudas aizdevējiem tiek regulēts un pašregulējas, veidojot starpvalstu apvienību, – tikai ne Latvijā. Taču tik piņķerīgs stāsts diez vai nošarmēs elektorātu.

Deputātu cīņa ar ātrajiem kredītiem ir klaji pašmērķīga, populistiska un iracionāla. Mērķis viņiem ir pat pārāk viegls – "amorāls, Dievam netīkams bizness", kas pelna "pārāk daudz" un tiešām kaitina sabiedrību ar uzbāzīgu reklāmu biežumu TV un radio. Tāpēc, likumdevējiem nonākot priekšvēlēšanu amokā, rodas liels fiskālais risks "skrūvei noraut vītni". Par to vajadzētu satraukties vēsākām, rēķināt protošām galvām parlamentā, valdībā un jo īpaši Smilšu ielā.

Padarot "FinTech" biznesam dzīvi pārāk smagu, tas tiešām var vienā brīdī vērst realitātē latvju uzņēmēju iemīļotos, bet mūžam tukšos draudus pacelt cepuri. Vai valsts naudas lāde, īsti neatguvusies pēc "ABLV Bank" epopejas, ir gatava tam, ka vēl vienai zelta olu dējējai tiek apgriezts kakls – tikai tāpēc, lai gandarītu dažus nervozus deputātus?

Alkohola tirdzniecības nesenais uzplaukums mūsu ziemeļu robežā, apkalpojot pārmērīgas akcīzes radītās igauņu dzērāju slāpes un caurumojot viņu valsts budžetu, ir uzskatāms piemērs tam, kas notiek, ja provinciāli politiķi ar savām fiksi saceptām iniciatīvām iedomājas sevi esam diženākus par ekonomikas pamatlikumiem brīvā koptirgū.

Varbūt arī valdībā un Finanšu ministrijā svēti tic, ka "ēstipoisi" vai "braļukas" pie sevis neizmitinās "4Finance"? Ka nepārtulkos savu "FinTech" uzņēmumu lapas latviešu valodā? Tad to izdarīs slovāki, kosovāri, maltieši vai eskimosi. Mūsu mēles pratēji noteikti atradīsies uz bukmeikeru un citu naudas taisītāju apsēstās Gibraltāra klints.

P.S. Protams, ja vien labi tendenciozi pameklē, deputātu rosībā var meklēt racionālo graudu, jo nebanku kreditētāju gūtā peļņa ir dadzis acī tradicionālajām kredītiestādēm. Ārēji vēl varenai nozarei, par kuras norietu ekonomiskās apcerēs runā arvien uzstājīgāk. "Zviedru bankām" var atrasties "cukurgraudiņš", ko piedāvāt nepārvēlētiem iezemiešu deputātiem par izpalīdzēšanu konkurences karā. Protams, nav vairs vecie labie laiki, kad nesenā valsts galvas Andra Bērziņa vadītā "Unibanka" bija patversme caurkritušiem un izbijušiem politiķiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!