Pašreiz likums nosaka, ka darbiniekam, kurš strādā virsstundas, pienākas piemaksa 100% apmērā par katru nostrādāto virsstundu. Taču realitātē darba devēji visbiežāk šo papildlaiku vispār neuzskaita un, protams, darbiniekam to nekompensē. Kāpēc? Jo virsstundu likmes ir divas reizes augstākas nekā kaimiņvalstīs, kā arī tiek apliktas ar nodokļiem, kas Latvijā jau tā ir vislielākie reģionā. Tātad cietēji ir gan darbinieki, kuriem netiek samaksāts par virsstundu darbu, gan valsts, kas neiekasē nodokļus. Pašlaik Saeimā tiek apspriesti divi risinājumi, kā situāciju uzlabot.
Jau vairākus gadus atpakaļ tika izstrādāti priekšlikumi, kas paredzēja virsstundas apmaksāt ar piemaksu 50% apmērā no pamatalgas. Šos priekšlikumus atbalsta LTRK. Tas motivētu darba devējus veikt precīzu virsstundu uzskaiti un apmaksu, radītu iespēju visiem darbiniekiem saņemt taisnīgu darba samaksu un valstij iekasēt tai pienākošos nodokļus.
Savukārt cits priekšlikums paredz samazināt virsstundu piemaksu likmes tikai tad, ja attiecīgajā nozarē (piemēram, būvniecībā) ir noslēgta, tā saucamā, ģenerālvienošanās vai nozares koplīgums, paredzot augstāku minimālo algu nozarē. Tātad uz taisnīgu darba laika uzskaiti un samaksu darbinieks varētu cerēt atkarībā no nozares uzņēmumu spējas vienoties ar arodbiedrību.
LTRK ir iesniegusi Saeimā priekšlikumu, ka visās nozarēs un visiem darbiniekiem, neatkarīgi no ģenerālvienošanām un citiem priekšnoteikumiem, virsstundu darbs ir precīzi jāuzskaita un taisnīgi jākompensē. Par pirmajām divām virsstundām tiktu veikta piemaksa 50% apmērā no pamatlikmes, bet nākamās virsstundas tiktu apmaksātas jau divkāršā apmērā. Summētā darba laika gadījumā būtu iespēja summēt nostrādātās virsstundas mēneša griezumā – 20 virsstundas mēnesī būtu apmaksājamas 50% apmērā, bet sākot ar 21. virsstundu piemaksa būtu maksājama 100% apmērā. Kāpēc tāds ierosinājums? Jo tas saglabātu konkurētspēju reģionā, kā arī motivētu uzņēmējus uzrādīt faktiski nostrādātās virsstundas, lai legāli veiktu piemaksas pie algas saviem centīgākajiem darbiniekiem.
Diemžēl pašreiz valdības virzītais priekšlikums paredz, ka virsstundu samaksu jāsamazina tikai tām nozarēm, kas noslēgušas ģenerālvienošanos ar arodbiedrību. Kādi ir riski? Pirmkārt, gan LTRK, gan Ārvalstu Investoru padome, gan Saeimas Juridiskais birojs un Tiesībsargs norāda uz Satversmē noteikto, ka piemaksām visās nozarēs jābūt vienlīdzīgām. Tātad draud Satversmes tiesas risks.
Otrkārt, vai ģenerālvienošanās nenovedīs pie pretēja rezultāta? Un vai ir apzināti visi riski? Nav noslēpums, ka būvniecība ir nozare, kurā pastāv ļoti augsta ēnu ekonomika, jo daudzi darījumi tiek veikti, nenomaksājot nodokļus. Lielākie uzņēmēji pirms kāda laika vienojās, ka nepieciešams slēgt ģenerālvienošanos, tādējādi cīnoties ar neadekvāti zemām algām, kur daļa tika maksāta aploksnēs, kā arī attīroties no krāpniekiem. 2017. gadā pat tika mainīti nosacījumi likumā, lai šādu ģenerālvienošanos noslēgtu – paredzot, ka gadījumā, ja tiks „savākti” 50% nozares uzņēmumu piekrišanas pēc apgrozīto līdzekļu apjoma vai nodarbināto skaita, tad visi ģenerālvienošanās noteikumi attieksies uz visiem nozarē strādājošiem. Būvniecības nozarē, virzot ģenerālvienošanos, idejas autori ir izvēlējušies iet samērā vienkāršu ceļu, par starta gadu apgrozījuma noteikšanai izvēloties noteikt 2016. gadu, kad apgrozījums nozarē bija daudz mazāks nekā pašreiz. Ko tā paredz? Ka minimālā alga 780 eiro jāmaksā jebkuram būvniecības nozarē strādājošam – arī mazam uzņēmējam reģionā, kas nav parakstījis ģenerālvienošanos, nezina tās nosacījumus un nodarbina kādu vienkāršu palīgstrādnieku.
Ja minimālā alga ar likumu būvniecības nozarē būs 780 eiro – ko darīs mikrouzņēmumi, kuriem likumā maksimālā alga noteikta 720 eiro apjomā? Šāda vienošanās pilnībā izslēdz no nozares šādus saimnieciskās darbības veicējus. Lielām kompānijām, kas ir ģenerālie būvdarbu nodrošinātāji, droši vien tas neko daudz neizsaka, taču reģionos, kur katrs uzņēmējs cīnās, kā var, tas nozīmē kārtējo vilšanos. Un to būs radījusi valsts, pieļaujot šādu situāciju.
Tāpat nav normāli, ka būvniekiem minimālā alga tiks noteikta 780 eiro vērtībā, bet skolotājiem par 70 eiro mazāk, tādējādi valsts turpina demonstrēt nekonsekvenci, radot visā sabiedrībā tādus pamatus, kas grauj nākotni. Man rodas jautājums, kā pašvaldības turpmāk noalgos fizikas un matemātikas skolotājus, ja palīgstrādniekam bez pieredzes un priekšzināšanām ir garantēta alga 780 eiro mēnesī?
Pat ja daļa uzņēmēju godprātīgi pildīs ģenerālvienošanās prasības, nav arī skaidrs, kā Valsts ieņēmumu dienests (VID) vai Darba inspekcija šo spēs kontrolēt – jo VID saņems datus no uzņēmuma par visu algu, no kā aprēķināts sociālais nodoklis, un nebūs informācijas, vai tā ir pamatalga darba līgumā. Ja to kontrolēs Darba inspekcija, vai ir plānots pieņem darba inspekcijā pārbaudītājus, kas pārbaudīs, vai katrā būvnieka darba līgumā pamatalga ir šāda? Un kā tiks sodīti tie, kas nepildīs tās prasības – pašreiz nav paredzētas arī soda sankcijas par to neievērošanu.
Tāpēc LTRK piedāvājums, kas paredz virsstundu piemaksu kaut par pirmajām stundām 50% apmērā visās nozarēs, nevis noslēdzot ģenerālvienošanos, mazinātu gan ēnu ekonomiku, gan veicinātu konkurētspēju, gan būtu tiesiski korekts un atbilstošs Satversmei, gan vienlaikus aizstāvētu gan mazo un vidējo uzņēmumu intereses, gan darbinieku intereses visās nozarēs – ieskaitot būvniecības nozari.
Redzēsim, kā lems deputāti – par šauri piemērojamu regulējumu, kurš ir pretrunā Satversmei un ierobežo uzņēmējdarbību, vai par konkurētspējīgu un tiesisku LTRK iesniegto priekšlikumu.