Tagad arodbiedrības vairs nav tik spēcīgas, un arī parādes nekur nemanīju, tā vietā cilvēki ciemojas, pikniko un dodas baudīt neiztrūkstošās atlaides. Veikalnieki akcijas un atlaides nemitīgi pakārto dažādiem datumiem kalendārā. Pašlaik amerikāņi ir aizvadījuši bērnus skolas gaitās, nosvinējuši darba svētkus, un nu veikali jau sāk izlikt ķirbjus, raganas, miroņus un spokus, gatavojoties Helovīna svētkiem. Aizejot uz veikalu, nekādi nebūs iespējams aizmirst, kāds ir gadalaiks un kādas atzīmējamās dienas tuvojas.
Mēs darba svētkus nosvinējām ar "road trip" no Denveras uz Losandželosu. Šo gabalu var novālēt vienā paņēmienā, jo no Denveras līdz Lasvegasai var aizbraukt 11 stundās, bet Losandželosa no Lasvegasas vispār ir rokas stiepiena attālumā – brauciens aizņem vien četras stundas cauri vienmuļam, garlaicīgam tuksnesim, pa kuru braucot nav iespējams nedomāt par filmu "Fear and Loathing in Las Vegas". Losandželosā mums bija jābūt vien nākamajā dienā, tāpēc apmetāmies klasiskā ceļmalas motelī par simt divdesmit dolāriem diennaktī. Motelī kaimiņu pārītis atgādināja kaut ko no nostāstiem par Boniju un Klaidu, bet viesu uzņēmēja, jauna meksikāņu meitene, stāstīja, ka krājot naudu un cerot iestāties koledžā, lai izmācītos par fizioterapeiti. Ārsti ASV pelna pieklājīgi, un šī izvēle man likās gauži saprātīga.
Ceļi ASV ir labi, un gandrīz visos posmos mašīnas brauc ar kādām astoņdesmit jūdzēm stundā. Skaistākais gabals, neapšaubāmi, ir no Denveras līdz Lasvegasai, jo pa ceļam ir jāšķērso Klinšu kalni, kuri ir vismaz tikpat skaisti kā Alpi, un vēl pa ceļam priecē neskaitāmi kanjoni, neticamu formu un krāsu arkas, dabiski veidojušās pilis un formu un krāsu reljefi, kādus neredzējušam nav iespējams ne nosapņot, ne arī iztēloties. Ielejās noslēpušās pilsētiņas, kurās audzē persikus, vīnogas un visādus citus labumus, tās mijas ar raktuvēm un skarbiem, tuksnesīgiem klajumiem.
Darba svētku garajās brīvdienās ASV var sastapt daudzus ceļotājus, kuri pavada savas atvases uz studijām attālās pilsētās. Tā arī mēs aprunājāmies ar kādu tēvu no Minesotas, kurš pavadīja meitu uz studijām Kalifornijā. Meita studēšot antropoloģiju. Lasot par daudziem un dažādajiem studiju novirzieniem, mani nepamet doma, ka visas šīs koledžas, universitātes un "virtuālās" mācību iestādes ir gluži tāds pats bizness kā viss pārējais šajā pasaulē. Skolām ir mācībspēki, vadītāji un padomnieki, un viņu interesēs ir visiem darīt zināmu, cik ļoti šī skola ir svarīga un cik vajadzīgas ir tajā apgūstamās zinības. Nešaubos, ka viņus vada arī cēli motīvi, līdzīgi kā pārtikas industriju, kas pabaro cilvēci, vai farmācijas industriju, kas ārstē un pagarina cilvēku mūžu, taču viņi pamanās iebarot mums arī cukurūdeņus, kotlešu maizes un atkarību izraisošus pretsāpju medikamentus, kuri kopumā cilvēkiem nodara lielu postu. Uzņēmumu akcionāriem taču ir jāpelna, bet vadītājiem gribas lielus bonusus un akciju iespējas.
Manuprāt, jebkuram studentam ir jāuzdod sev pavisam vienkāršs jautājums – vai augstskolā pavadītie gadi ļaus man nodrošināt finansiālu neatkarību un pieklājīgu materiālo dzīves līmeni nākotnē? Vai es mācos tāpēc, ka tā dara visi, tāpēc, ka nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi, vai arī man ir plāns un skolas apmeklējums ir daļa no šī plāna? Nav pārāk grūti ievākt statistiku par ienākumiem, kādus gūs tās vai citas skolas beidzēji, un šim ciparam ir jābūt svarīgam kritērijam skolas un apgūstamo gudrību izvēlē. Nesaku, ka paredzamajiem ienākumiem ir jābūt vienīgajam kritērijam – vēl jau ir arī talanti, "noslieces", fantāzijas un citi vēl netveramāki kritēriji, tomēr šīs finanšu mērauklas konsekventāka piemērošana ļautu mazināt to cilvēku pulku, kuri gaužas, ka skolās gan ir izmācījušies, bet maizītei sapelnīt nesanāk. Un ne jau sevi vai skolas viņi vaino, bet gan valsti, politiķus un visus pārējos.
Tikmēr daudzas lielās kompānijas ASV ir pārstājušas savos darba sludinājumos prasīt obligātu koledžas diplomu – mūsdienās ar datoru un interneta pieslēgumu, neizejot no mājas, var iemācīties ļoti daudz noderīgu lietu, arī darba devējiem nepieciešamās prasmes mainās straujāk nekā jebkad agrāk. Tā kā skolas nereti māca nevis to, kas vajadzīgs darba devējam, bet gan to, ko tām ir vienkāršāk mācīt, darba devējiem pašiem nākas saviem jaunajiem darbiniekiem iemācīt to, kas attiecīgajā brīdī ir nepieciešams.
Piemēram, arī es šodien internetā atradu, kā apstrādāt rīģipša sienu, kādas špakteles, krāsas un instrumentus lietot, un man pat prātā nenāca, ka šai vajadzībai būtu jāapmeklē kādi remontu kursi.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.