Tomēr skaidrs, ka inovācijām izglītības nozarē jābūt vērstām uz to, kā mainīt pašu mācību procesu. Citiem vārdiem sakot – to, ko un kā mācāmies. Un te izšķirošais šobrīd nav vis kāds abstrakts, birokrātisks aparāts vai procedūru kopums, bet gan konkrēti cilvēki. Skolotāji.
Lai mainītu mācīšanās pieeju, jāsāk ar šķietami niecīgās ikdienas rutīnas maiņu un šāda pieeja jākultivē katru dienu, katru stundu. Gaidot jaunā izglītības standarta ieviešanu, viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir būt atvērtiem pārmaiņām un nebaidīties tās īstenot jau tagad. Un apzināties, ka mācību satura pilnveide arvien vairāk būs nepārtraukts process. Tāpat kā mācīšanās sen vairs nebeidzas ar skolas vai augstskolas izlaidumu. Šobrīd racionāli būtu skolēniem sniegt skaidru nākamajos trīs līdz piecos gados sasniedzamo zināšanu un prasmju kopumu. Proti, to kompetenci, kas ikvienam ir nepieciešama nākamajam mācīšanās posmam.
Skolotāji Latvijas skolās ir gatavi mainīties. Ir ļoti labi piemēri, kur jau tagad redzam – izcili skolotāji nevis māca, bet vada mācīšanos. Piemēram, nepilna gada laikā skolā "Domdaris" pēc matemātikas skolotājas Ildzes iniciatīvas izdevies ieviest un īstenot jaunu, bērnu pašu vadītu mācīšanās stratēģiju. Kā tā darbojas? Skolēni paši izvirza sev mērķi, seko līdzi progresam, vērtē savu darbu, plāno laiku, īsteno plānu skolotāja dotajā termiņā, mācās meklēt un sistematizēt informāciju, uzklausīt, jautāt un gūt atgriezenisko saiti. Saskaņā ar šo inovatīvo pieeju katrā stundā skolēniem jāzina savs mērķis (kur vēlas nokļūt), jāprot sagatavot plānu mērķa sasniegšanai, kā arī novērtēt – kā man gājis ar izvirzīto mērķu sasniegšanu.
Tās ir milzīgas pārmaiņas gan veidā, kā mācīties izglītības standartā jau noteikto vielu, gan bērnu sagatavošanā sevis nemitīgai pilnveidei. Un šo pārmaiņu pamatā bijusi viena cilvēka iniciatīva, kas guva atbalstu kolēģu un vecāku vidū. Uzdrošinos teikt, ka šādu piemēru un uzņēmīgu, labu skolotāju, kuru profesionālo pilnveidi jau gadiem atbalstām arī mēs, Latvijā ir simtiem.
Visiem labās prakses piemēriem, kurus esmu novērojis, kopīgs ir princips, kā jaunas lietas tiek ieviestas izglītības procesā. Gandrīz vienmēr tas sākotnēji ir trāpīgs novērojums par to, kas šobrīd nedarbojas, nav efektīvs pašreizējā sistēmā. Tam seko vēlme reaģēt un situāciju mainīt (kas bieži vien ietver arī vajadzību mainīties pašiem), kā arī vēlme eksperimentēt un kļūdīties, mācīties no savas un citu pieredzes. Šī procesa neatņemama un veselīga sastāvdaļa ir šaubas, pretestība un neticība. Tomēr tieši šie elementi bieži vien ļauj ieceres dzīvē īstenot daudz labākā versijā, nekā sākotnēji iecerēts, jo liek fokusēties un panākt, lai tās pieņem un zaļo gaismu dod pat tie, kuri ir skeptiski.
Tieši šāda inovatīva pieeja ir pamatā skolai, ko gaidām mēs visi. Lai skola ir vieta, uz kuru ar prieku dodas gan skolēni, gan skolotāji ar mērķi katru dienu īstenot to, ko var apzīmēt kā centienus "kļūt par labāku sevis paša versiju". Tam nav vajadzīgas vērienīgas pārmaiņas, bet sabiedrības atbalstīti un novērtēti skolotāji, kam piemīt izaugsmes skatījums. Kā tikko kopā ar vairāk nekā 700 skolotājiem no visas Latvijas secinājām izglītības līderu forumā "Iespēju tilts" – mūsdienīgai skolai vairāk nekā jebkad agrāk vajadzīgi skolotāji un skolēni, kuriem katras dienas beigās būs trīs jautājumi pašiem sev – ko es šodien iemācījos? Kādas kļūdas šodien pieļāvu, no kurām varētu mācīties? Un – ko es šodien darīju ar patiesu centību?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
