Foto: LETA
Laikā, kad ziņu virsrakstos parādās informācija par IKP, algu, nodarbinātības, budžeta pārpalikuma pieaugumu, ir diezgan neierasti un pat nepieklājīgi publiski diskutēt par nākamo krīzi. Varu nomierināt lasītāju, ka nebiedēšu ar 2009. gada scenārija atkārtošanos. Šobrīd esam eirozonā, nav vairs jāglābj "Parex", bankas ir kļuvušas piesardzīgākas, izvērtējot klientu maksātspēju, no valdības nama vairs nedzird saukļus par "treknajiem gadiem" un "gāzi grīdā". Kāda tad krīze?

Centrālās statistiskas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka 2018. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2017. gada 2. ceturksni, iekšzemes kopprodukta apjoms ir palielinājies par 5,1%. Turklāt vislielākais pieaugums ir būvniecībā, t.i., 32%. Nav sarežģīti izskaitļot, ka šo pieaugumu būvniecībā nodrošina ES struktūrfondu līdzekļi un parādi (hipotekārie kredīti, pašvaldību aizņēmumi). Ir pilnīgi skaidrs, ka struktūrfondu līdzekļu apjoms pēc "Brexit" ievērojami samazināsies.

Tāpat maksātspējīgo banku klientu skaits nevar kļūt ievērojami lielāks pie iedzīvotāju skaita samazināšanās (depopulācijas). Tātad būvniecības nozares izaugsme nevar turpināties ilgi. Tas galu galā nozīmēs darbvietu skaita samazināšanos būvniecības nozarē, īpaši mazkvalificēto darbinieku grupā.

Pie šāda pieauguma tempa jārēķinās (spiediens uz darba algas un kopējo izmaksu palielināšanu), ka mājokļu cenas gan primārajā, gan arī sekundārajā tirgū kādu laiku pieaugs, kas daudziem Latvijas iedzīvotājiem liegs piepildīt savu sapni par jaunu mājokli, vai arī tā īstenošana kļūs dārgāka, t.i., būs jāuzņemas lielākas parādsaistības. Lielākas parādsaistības nozīmēs mājsaimniecību finansiālās situācijas pasliktināšanos. Citiem vārdiem, būs vairāk jātērē procentu maksājumiem, mazāk varēs tērēt precēm un pakalpojumiem. Līdzīga situācija ir arī publiskajā sektorā. Kad būs uzcelti peldbaseini un kultūras nami, paliks lielas parādsaistības un ievērojami izdevumi infrastruktūras uzturēšanai.

Arī īres tirgus uzrāda sakaršanas pazīmes. "Arco Real Estate" pārstāvji apgalvo, ka šobrīd īres tirgū Rīgā pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Īrniekiem jārēķinās ar 250–400 eiro mēnesī par vidējas kvalitātes divistabu dzīvokli Rīgas mikrorajonā. Augstākas kvalitātes divistabu dzīvokļa īre varētu maksāt 400–500 eiro mēnesī jeb aptuveni pusi no vidējās bruto algas Latvijā. Īsumā – lielai daļai iedzīvotāju būs lielāki tēriņi par mājokļa īri.

Kamēr algas pieaug (2018. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2017. gada 2. ceturksni, mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 8,4% (CSP)), tikmēr par iepriekš minēto varētu arī neuztraukties. Tomēr cik ilgi var turpināties šāds algu pieaugums? Vienu, divu, trīs gadus? Mums nav daudz preču un pakalpojumu, ko mēs varētu pārdot dārgi vai vismaz dārgāk nekā tagad. Svarīgākā eksportprece Latvijā joprojām ir koks un tā izstrādājumi (18,2% no kopējā eksporta apjoma (CSP)), t.i., prece ar salīdzinoši pieticīgu pievienoto vērtību. Latvijā nav "iPhone", "Samsung" vai "Tesla", ko visi iekārotu un par ko varētu prasīt nepieklājīgas cenas.

Risinājums ir darba ražīguma celšana un darbaspēka aizvietošana ar tehnoloģijām un ražīgākām iekārtām. Tomēr arī šajā jomā mums līdz šim nav īpaši labi veicies. "Eurostat" dati liecina, ka 2016. gadā Latvijā tikai 0,44% no IKP tērēja pētniecībai un attīstībai ("Researchand Development" – R&D). Salīdzinājumam: Igaunijā – 1,28%, ES-28 – 2,03% ("Eurostat"). Savukārt 2017. gadā Eiropas Patentu iestādē bija saņemti 36 patentu pieteikumi no Latvijas, 89 no Igaunijas un 2573 no salīdzinoši nelielās Dānijas ("European Patent Office"). Citiem vārdiem, mums nav daudz tāda intelektuālā īpašuma, ko mēs varētu aizsargāt vai par dārgu naudu pārdot.

Ko darīt? Te jāpiekrīt Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājam Jānim Platajam par nepieciešamību gan valstij, gan mājsaimniecībām parūpēties par "drošības spilveniem". Ko tas nozīmē? Iespēju robežās jāatliek kāda ienākuma daļa nebaltai dienai, piemēram, ieguldot drošos finanšu instrumentos (dzīvības apdrošināšana, pensiju fondi u. tml.). Valstij būtu jāveido budžets vai nu bez deficīta, vai arī ar nelielu pārpalikumu, lai brīdī, kad ekonomiskā attīstība palēninās vai apstājas, ir nauda kārtējo rēķinu apmaksai. Igaunijas pieredze liecina, ka 2009. gadā tai bija vieglāk pārvarēt krīzi, jo bija nepieciešamie uzkrājumi un nebija jāveic nesamērīgi lieli procentu maksājumi. Galu gala Igaunijas ārējais parāds palika salīdzinoši mazs, kas nozīmē to, ka tai nebūs jāatvēl daudz naudas parāda apkalpošanai nākotnē.

Jāizvērtē tēriņi, kas nav absolūti nepieciešami. Mājsaimniecībām būtu jāatsakās no spontāniem pirkumiem, pašvaldībām – no peldbaseina vai hokeja halles būvniecības. Šobrīd (zemas procentu likmes, valsts atbalsta programmas) ir arī piemērots brīdis investīcijām kapitālā. Indivīdi var ieguldīt savā un savu ģimenes locekļu cilvēkkapitālā – izglītībā. Iegūstot augstāku kvalifikāciju, var cerēt uz augstāku atalgojumu nākotnē. Pateicoties ES struktūrfondu līdzekļiem, piemēram, programmai, ko plašāk pazīst ar nosaukumu "Mācības pieaugušajiem", jebkurš strādājošais var iegūt papildu izglītību par salīdzinoši zemu cenu (http://www.macibaspieaugusajiem.lv). Gan mājsaimniecības, gan arī daudzas valsts un pašvaldības organizācijas ir diezgan kūtras, siltinot savus mājokļus un citas būves. Siltināšana samazina izdevumus un palielina nekustamā īpašuma vērtību. Nekas tāds, ko mēs jau nezinātu.

Tad kāpēc jāatgādina visiem it kā saprotamas lietas? Pirmsvēlēšanu gaisotnē, kad daudzas partijas sola tērēt vairāk nekā līdz šim, kad Finanšu ministrija (kurai būtu jāiestājas par fiskāli atbildīgu politiku) tērē naudu reklāmai "Aug ienākumi, aug Latvija", laikā, kad bankas sola lētus aizdevumus mājokļa iegādei vai remontam, kad kompānijas piedāvā dārgas automašīnas līzingā bez pirmās iemaksas, kad var saņemt ātro kredītu 15 minūšu laikā, ir patiešām viegli piemirst, ka pēc izaugsmes gadiem iestājas recesija (krīze), ka par ballīti būs galu galā jāmaksā un kādam "šmuce" būs jāsatīra.

Arī valdībai ir grūti noturēties pretim kārdinājumam tērēt naudu, piemēram, "simtgades pabalstiem", ko Fiskālās disciplīnas padome uzskata par likuma pārkāpumu. Ir grūti būt apdomīgam un taupīgam, kad visapkārt visi mudina tevi tērēt un aizņemties.

Ceru, ka šis raksts veicinās plašāku diskusiju sabiedrībā par mūsu gatavību pārvarēt nākamo krīzi. Sarunā varētu iesaistīties ne tikai ierastie banku eksperti, bet arī citu nozaru pārstāvji.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!