Mazaizsargātie transportlīdzekļi, ar kuriem šodienas skolēni dodas uz skolu, kļūst modernām tehnoloģijām arvien bagātāki. Tie vairs nav tikai velosipēdi, kuru skaits pilsētu, it īpaši Rīgas, ielās pieaug katru gadu un kas iezīmē pārmaiņas satiksmes struktūrā. Pa veloceliņiem, trotuāriem, dažkārt klusākām ieliņām, uz kurām negaidīti var izbraukt auto, blakus riteņiem ripo elektriskie velosipēdi, kas ar mazāku piepūli var sasniegt lielāku ātrumu, skrejriteņi, arī ar elektromotoru, kas sasniedz palielu ātrumu, dažādi skrituļdēļi, segveji, giroskūteri un citi vairāk vai mazāk moderni un jauniešu iemīļoti pārvietošanās rīki.
Nav jau slikti, ja skolēnam ir savs transportlīdzeklis un vecākiem nav ar auto atvase jāved uz skolu, tādējādi piesārņojot gaisu un palielinot sastrēgumus. Tomēr šiem mūsdienīgajiem rīkiem ir dažāda dinamika, bremzēšanas iespējas, un arī māka ar tiem braukt jauniešiem ir atšķirīga. Daļu no tiem izmanto arī plašais studentu pulks, kas uzsāks rudens mācību sezonu.
Nedz varam, nedz gribam aicināt skolēnus un studentus atstāt savus modernos pārvietošanās rīkus mājās un braukt uz mācībām ar tramvaju. Tomēr katram ir jāatceras, ka, piemēram, elektriskais skrejritenis zem kājas nav kāda spēļlietiņa, bet, pilsētā pārvietojoties, tas ir transportlīdzeklis, ar kuru jābrauc atbilstoši satiksmes noteikumu prasībām. Nekaitē arī ieslēgt loģisko domāšanu, jo visi modernie rīki satiksmes noteikumos nemaz nav pieminēti.
Satiksmes infrastruktūras daļa, kurā bieži notiek negadījumi, ir gājēju pārejas, kuras dažkārt vēl nav pielāgotas drošai satiksmei, nav pietiekami apgaismotas vai nepieciešamības gadījumā regulējamas. Katram, kurš pārvietojas ar riteni vai citu iepriekš pieminētu pārvietošanās rīku, ir jāatceras, ka gājēju pāreja ir jāšķērso gājēja ātrumā, nedrīkst uz tās ātri uzbraukt, lai autovadītājs paspēj satiksmes dalībnieku saskatīt, nobremzēt un palaist.
Īpaši jau laikā, kad, tuvojoties rudenim un ziemai, ceļi un arī gājēju pārejas kļūs slidenas un agrāk satumst. Ir tuvredzīgi strauji izlēkt vai izbraukt priekšā automašīnai kaut vai uz gājēju pārejas un tad lamāt autovadītāju, ka nav palaidis šķērsotāju. Tas nemazinās sāpes, jo sadursmes gadījumā cietīs mazaizsargātais satiksmes dalībnieks, – autovadītājam apkārt ir metāla sienas. Savukārt uz ietves priekšroka noteikti ir gājējam, kura kustību nedrīkst traucēt vai kā citādi ietekmēt.
Visdrošāk ir katram braukt pa savu joslu, riteņbraucējiem pa savu, automašīnām pa savu un gājējiem pārvietoties pa savu. Tomēr pilsētā tas ne vienmēr tā ir izkārtots, tādēļ aicinām autovadītājus būt uzmanīgiem, atverot durvis, pagriežoties pa labi, izbraucot no sētas, kur negaidīti var parādīties riteņbraucējs, un braucot tuvu ielas malai.
Statistika ir satraucoša – aizvadītajā gadā Latvijā satiksmes negadījumos ir cietuši 540 bērni vecumā līdz 14 gadiem, kas ir par 10% vairāk nekā 2016. gadā. Tas ir saistīts arī ar jauno riteņbraucēju skaita straujo palielināšanos, kam pilsētas infrastruktūra bieži nav gatava. ES vidēji 8% no ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušajiem ir riteņbraucēji, un šis traģiskais skaitlis lēni pieaug.
Starptautiskā Automobiļu federācija (FIA) ar nacionālo auto klubu atbalstu regulāri organizē dažādas satiksmes drošības programmas ar mērķi stiprināt riteņbraucēju drošību uz ceļa. Viena no Eiropā plaši zināmām akcijām bija "Riteņbraucējs?!" ("Think Bike"), kuru Latvijā īstenoja LAMB.
Nav "pareizo" vai "nepareizo" transportlīdzekļu, tāpat kā nav tikai autovadītāji vai tikai riteņbraucēji. Visi iekļaujamies kopējā mobilitātes sistēmā, kur savā laikā braucam ar riteni, tālāk ar sabiedrisko transportu, auto vai ejam kājām, tādēļ savstarpējas cieņas nepieciešamība uz ceļa ir pavisam vienkārši saprotama. Riteņbraucējs, gājējs vai autovadītājs, kam kādā nervozā brīdī uzsaucam, kuru nepalaižam vai pat uzbraucam, citā vietā un laikā varam būt mēs paši, kad nomainām pārvietošanās veidu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
