Apbruņojies ar šīm gudrībām, ķēros pie auto meklējumiem. Vispirms ir neskaitāmi auto plači un interneta lapas, tos var vai nu apbraukāt, vai arī uzlikt "trigerus", lai tie sūta e-pasta brīdinājumus, kad mājaslapās parādās atbilstošs modelis par vēlamo cenu. Bet plačos un pārdošanas vietnēs var galvenokārt atrast tādas mašīnas, kuras ir pirktas izsolēs un kuras cilvēki ir "uzfrišinājuši", cerot par kādu tūkstoti "uzvārīties".
Izdomāju, ka gribu "Subaru" "Outback" vai "Forester" vecumā līdz desmit gadiem, galvenokārt tāpēc, ka ASV šīs mašīnas ir ļoti izplatītas – visur var atrast rezerves daļas un arī cilvēkus, kuri tās spēj remontēt. Turklāt arī paši autiņi ir ļoti piemēroti, lai dauzītos pa kalniem un citiem neceļiem, bet braukšanai un komfortam to salonos nav nekādas vainas.
Visi šie auto plači un garāžas manu uzticību neraisīja – pārdošanā izliktie autiņi grabēja un klabēja. Pārdevēji neko daudz par autiņu vēsturi pastāstīt nespēja, bet acis tiem bija tādas viltīgas, viltīgas. ASV ir populārs sociālais tīkls "Nextdoor". Tas ir orientēts uz konkrētu rajonu iedzīvotājiem un viņu rūpēm un vajadzībām. Piereģistrējos, to var izdarīt, tikai pierādot, ka patiešām dzīvo norādītajā adresē. Manā gadījumā bija divi iespējamie autentifikācijas varianti – kredītkartes vai mobilā telefona "billing" adrese.
Acīmredzot šos datus "Nextdoor" aplikācija spēj pārbaudīt, saistoties ar attiecīgajiem operatoriem. Pēc īsas ieskatīšanās redzu, ka dzīve portālā sit augstu vilni: pazuduši suņi, atrasti maki. Kāds rīko talku vai garāžas izpārdošanu. Citam applūdusi māja un visa iedzīve izpostīta. Lūdz palīdzēt. Cilvēki piesakās, atdod savas nevajadzīgās mantas. Divas ielas tālāk ļaudis pārvācas un par smiekla naudu dala mēbeles.
Paziņojumi no policijas. Dažādu "handy man" reklāmas – kur labs santehniķis tuvumā, kur vislabākais ķīniešu "takeaway". Aizgāju – tiešām bija labs "Little dragon", klienti pēc ēdiena plūda nepārtrauktā straumē, bet "Dragonam" pat nebija savas tīmekļvietnes – pasūtījumi tikai pa telefonu. No visas šīs piedāvājumu bagātības mani interesē tieši auto, un tiem ir veltīta vesela sadaļa. Ielieku meklētājā "Subaru", un pāris atbilstošu sludinājumu arī izbirst. Viens auto – samērā jauns (2009. G.), viens "oriģinālais" īpašnieks, auto labā stāvoklī, riepas jaunas, regulāras apkopes pie dīlera utt. Cena – samērā augsta.
Protams, "Nextdoor" pārdod paši īpašnieki, līdz ar to arī gaidas dabūt augstu cenu par savu "lolojumu" mēdz būt neadekvātas. No otras puses, visu nosaka tirgus un, ja cena ir par augstu, autiņš "Nextdoor" stāvēs tik ilgi, kamēr pārdevējs nāks pie prāta. Uzzvanu sludinājumā norādītajam Neilam, sarunājam satikties pie tuvējā lielveikala. Izbraucu – auto tiešām izskatās labi, nekas negrab un ripo teicami. Neils saka, ka tas esot viņa vecāku auto, pats esot muzikants. Pielietoju pārbaudītu metodi – saku, ka auto ir labs, bet cena ir tūkstoti par dārgu.
Šī metode strādā vienmēr, tikai pērkot ir jābūt gatavam, ka pārdevējs atteiksies kaulēties un tad viss process sāksies no sākuma. Manā gadījumā muzikants konsultējas ar vecākiem un piedāvā cenu "pa vidu", kurai es atkal nepiekrītu un piedāvāju simt dolārus vairāk par savu pirmo piedāvājumu. Tādā garā nonākam pie cipara, kurš apmierina abus, taču ir stingri tuvāks manam sākumā nosauktajam. Interesanti, ka visi auto pārdevēji gribēja samaksu skaidrā naudā, liekas, ka ASV cilvēkiem ir bailes no banku pārskaitījumiem, čekiem un ar to saistītās krāpniecības. Un tam nav sakara ar vēlmi izvairīties no nodokļiem, jo visi piekrīt izrakstīt darījumu apliecinošu "Bill of Sale" un nemēģina šmaukties ar dokumentā uzrādīto summu.
Arī bankā neviens nebrīnījās, kad palūdzu čupu ar dolāriem, skaidrodams, ka eju pirkt auto skaidrā naudā, tikai pajautāja, vai man nav iebildumu, ka naudu viņi skaitīs "virs letes" – t.i., vai es nebaidos, ka kāds to redzēs un pēcāk mani aplaupīs. Smieklīgi, bet lielas bankas filiālē nebija naudas skaitāmās mašīnas – visus simtniekus skaitīja pa vienam un ar pirkstiem.
Tālākais jau ir pavisam vienkārši – apdrošināšana ir viens zvans aģentam, CO2 emisijas tests aizņem 30 minūtes un pie jauniem numuriem es tieku apmēram stundas laikā. Vienīgais, kas ir jāuzrāda, ir mašīnas "Title" dokuments, kurā ierakstīts mans vārds, pat auto VIN numurs ir jāpārbauda tikai automašīnām, kuras pārdod no cita štata. Varētu teikt, ka ASV biznesā valda stipri daudz uzticības un viss ir veidots tā, lai darījumi notiktu ātri un bez aizķeršanās.
Vakarā ar jauno pirkumu braucu mājās un skatos – garāžas iebraucamajā ceļā divas mājas tālāk uz salokāmajiem krēsliem sasēdušies kādi desmit cilvēki. Piestāju, pamāju un jautāju, ko viņi dara. "Mēs tā katru piektdienas vakaru te tusējam, nāc, piebiedrojies." Paņemu no ledusskapja pāris pudeļu vīna un eju iepazīties. Šo pasākumu organizē Džuss, viņš ir mūsu mazās šķērsieliņas "mērs" – kādiem desmit kaimiņiem pļauj zāli un izpalīdz citos mājas darbos. Vakara gaitā cilvēki nāk un iet, liekas, ka gar Džusa garāžas pleķi izrotēja visi šķērsielas iemītnieki. Skraidīja suņi un bērneļi, un sev par prieku atklāju, ka diviem kaimiņiem ir arī kaķi. Laba lieta ir tāda kaimiņu padarīšana.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
