Jānis Bergs: Par pelēm un ežiem  (49)

Paiet tikai kādas desmit minūtes, un man galva jau dūc no numuriņiem un cilvēku murdoņas. Šādu iestāžu apmeklējums ir arī iespēja izkāpt no burbuļa, kādā dzīvoju savā birojā un dzīvojamā rajonā, un pavērot, kā izskatās vidējais ASV pilsonis, kurš ieradies nokārtot vadītāja tiesības. Neiegrimšu garos aprakstos, tikai pateikšu, ka viņš ir pavisam citāds nekā cilvēki, kādus esmu pieradis redzēt sev tuvākajā apkārtnē.

Dažas skaļas un miesās pilnīgas kundzes šo izpriecu uztver kā bingo spēli, skaļi aplaudē un klaigā, kad nosauktais numurs sakrīt ar viņu izdomāto spēli. Bargs sargs ik pa brīdim mēģina viņas apsaukt, bet īpašu rezultātu viņa pūliņiem nav. Desmit minūtes jau būtu nieks, bet paiet trīs stundas, līdz tiek nosaukts mans numurs, un nav arī tā, ka varētu kaut kur pamukt un atgriezties, kad pienāk rinda, – visu laiku jākvern zālē un jākoncentrē dzirde, līdz atskan mans R145 numurs. Tā – pase, pierādījums par adresi. Kāpēc tev ir pasta paziņojuma par adreses maiņu kopija, nevis oriģināls? Ak neesi izdrukājis "i45" formu, kundze paliek pavisam pikta.

Būs jāiet uz otro stāvu, tur varēsi reģistrēties mūsu sistēmā un izdrukāt. Kāpēc viņa pati to formu nevar apskatīt savā datorā, tas paliek noslēpums, bet labāk neizaicinu likteni ar jautāšanu. Pēc pazemīgas murmulēšanas un neko nesaprotoša ārzemnieka pietēlošanas kundze mazliet atmaigst un paziņo, ka otrreiz rindā jāstāv vairs nebūšot, lai tikai pats izdrukājot to formu un nākot atpakaļ bez rindas. Turpat uz vietas aparātā pārbauda redzi (vai redzu burtus otrajā rindā, atšķiru krāsas un pamanu mirguļojošu sānu gaismu), iekasē trīsdesmit dolārus, nobildē, un tā nieka trīs stundu laikā esmu ticis pie jaunām tiesībām, un uz trim gadiem atkal būs miers.

Latvijas CSDD, salīdzinot ar šīm mokām, ir progresivitātes un lieliskas klientu apkalpošanas kultūras iemiesojums, Latvijā vispār viss, kas attiecas uz valsts iestāžu servisa līmeni, e-pārvaldi un nodokļu deklarēšanu, ir nesalīdzināmi ērtāks un labāk izveidots nekā ASV. Par medicīnas pakalpojumu un apdrošināšanas izmaksām pat nerunāšu – ASV šīs lietas ir vairākkārt dārgākas. Vienīgā ASV priekšrocība – ja esi gatavs kārtīgi rukāt, tad arī pelnīt vari n-kārtas vairāk. Bet, ja gribi slaistīties, tad bezdarbniekiem un citiem grūtdieņiem dzīve ASV nudien nav nekāda saldā.

Politiskajā vidē ASV, līdzīgi kā Latvijā, notiek aktīva gatavošanās novembrī paredzētajām "mid-term" vēlēšanām, kurās izšķirsies, kura partija nākamos divus gadus kontrolēs Kongresu un Senātu. Patreiz republikāņiem ir gan prezidents, gan arī abas parlamenta palātas, līdz ar to būtībā viņi var izstumt cauri ļoti daudzas izmaiņas likumdošanā. Demokrāti, protams, ir sasparojušies, ka atgūs kontroli pār Kongresu un Senātu un tad varēs apturēt Trampu un, kazi, pat kārtīgi sākt viņu drāzt. It kā viņiem esot izredzes pat tādos apgabalos, kuros demokrāts nav tapis ievēlēts pēdējos trīsdesmit gadus, jo tautai Tramps esot diezgan piegriezies. Neraugoties uz to, ka ekonomika ASV plaukst un zeļ un bezdarbs ir zemākais desmit gadu laikā.

ASV vēlēšanu sistēma gan ir ļoti atšķirīga no Latvijas, jo netiek balsots par partiju izvirzītu kandidātu sarakstiem, bet gan par individuāliem kandidātiem, kuri pārstāv konkrētus vēlēšanu apgabalus. Gandrīz vienmēr iecirkņos ir tikai divi kandidāti – pa vienam no demokrātiem un republikāņiem. Savukārt to, kurš būs konkrētās partijas kandidāts, nosaka priekšvēlēšanas, kad cilvēki reģistrējas, par kuru partiju balsos, un izvēlas no konkrētās partijas izvirzītajiem kandidātiem, kuri parasti ir kādi pieci vai seši. Tas tiek darīts ar mērķi ierobežot partiju spices un sponsoru iespējas ielikt sev tīkamus kandidātus un dot lielāku teikšanu partijas biedriem un atbalstītājiem.

Tieši pateicoties priekšvēlēšanām, Tramps tika pie republikāņu nominācijas prezidenta vēlēšanām. Ja teikšana būtu partijas "vecbiedriem" un sponsoriem, tad nemūžam tāds Tramps nebūtu ticis līdz vēlēšanām. Vai tas ir labi vai slikti, tas jau ir cits jautājums, bet šāda sistēma spiež izvirzītos kandidātus nemitīgi kampaņot, skaidrot savu pozīciju tajos vai citos jautājumos un nemitīgi vākt naudu savu kampaņu realizācijai. Līdz īstajām vēlēšanām nonāk tikai tādi, kuri jau ir izmalušies nezin cik atlases kārtās, bet "šoferu dēliem" vai nevienam nezināmam planktonam ir grūti tikt ievēlētam. Intereses pēc apskatieties Latvijas partiju kandidātu sarakstus un padomājiet, kā tie ir tapuši.

Cita interesanta atšķirība ir tajā, ka, neraugoties uz milzīgo problēmu dažādību, sponsoru un interešu skaitu, personībām un neskaitāmajām frakcijām partiju iekšienē, divu partiju sistēma turas kopā un nenotiek šķelšanās un dalīšanās sīkpartijās, jo visi labi saprot, ka atšķelšanās garantēti nozīmē izlidošanu no lielās politikas. Un arī nonākšana lielajā politikā vēl nekādas garantijas nesniedz – tā ir kā nokļūšana kādas superkonkurētspējīgas augsta līmeņa spēles laukumā, kurā spēlēt ir ļoti pagodinoši, bet arī risks tikt sabradātam ir augsts.

Piemēram, vakar politiskais skandāls bija par to, ka pret republikāņu kongresmeni, vienu no kvēlākajiem Trampa atbalstītājiem, ir celtas apsūdzības par "insider trading" – viņš it kā padevis ziņu saviem radagabaliem, ka kādas pretvēža zāļu firmas medikamenta klīnisko testu rezultāti ir negatīvi. Un radagabali paguva savas akcijas notirgot, pirms vēl firma pati šo slikto vēsti paziņoja visai tautai. Ja kongresmeņa vainu pierādīs, viņam būs jāiet cietumā uz ilgiem gadiem... Tas ir viens no pārsteidzošākajiem ASV sistēmas elementiem – arī ļoti ietekmīgus un lielus cilvēkus tiesā un liek cietumā, turklāt tas notiek zibenīgos tempos.

Protams, Latvija par ASV nekad nepārvērtīsies, tāpat kā peles nevar pārvērsties par ežiem. Mums ir jāatrod sava formula, kas padarītu politisko sistēmu darboties spējīgu un tautas interesēm atbilstošu. Parasti tā attīstās ar mēģinājumiem, kļūdām un kādu liktenīgu notikumu ceļā.

Tikmēr iedzersim nervu zāles, iesim vēlēt par tiem sarakstiem, kādi mums ir, un ar interesi vērosim, kā puikas un meitenes ASV uzspēlē augstākās līgās.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.