Divus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām pārliecinoši lielākais vēlētāju atbalsts ir partijai Nezinu. Mums vēlētājiem šajā periodā būs vien jāsadzīvo ar tukšu mucu tālu skanēšanu. Bet tas nav nekas jauns. Latvijas politikā ierasts priekšvēlēšanu laiks.
Manā skatījumā Latvijas tā saucamo partiju spektrs ir šāds. Protesta balsojumam savs procents ir bijis katrās vēlēšanās, tas jauno spēku lauciņš. Vēsturiski protesta balsis savāca viena partija. Tautas fronte pret PSRS, Tautas partija – pret bezsaimnieciskumu, Jaunais laiks – pret korupciju, Zatlera Reformu partija – pret oligarhiem. Iepriekšējās vēlēšanās par protesta balsīm cīnījās Reģionu apvienība ar Kaimiņu sarakstā un Sudrabas No sirds Latvijai, šogad tādu partiju ir jau trīs: KPV.LV, jaunie konservatori un Attīstībai Par.
Kaimiņš, tiesa, vairs gan nav nekāda jaunā cerība. Tieši tāpat kā virkne citu otrā ranga politiķu, kas nu pārbēguši zem jauniem partiju karogiem. Pie varas esošo kritika, pseido problēmu hipertrofēšana ir viņu maize. Partiju ideoloģiju nav, ir tikai sabiedrisko attiecību tehnoloģijas. Mēs redzam cīņai par varu polittehnoloģiski sagatavotus, apmācītus, bet tukšus cilvēkus. Kaimiņu, Gobzemu, Jurašu, Strīķi, Pavļutu, Pabriku bez vērtību orientācijas. Pavļuts cīnās pret OIK, kas viņam jau reizi neizdevās, esot Ekonomikas ministra krēslā. Strīķe un Jurašs cīnās pret korupciju, ko nespēja strādājot KNAB un Rīgas domē. Gobzems cīnās ar maksātnespējas administratoriem, kaut pats radīja šo sistēmu, esot pirmais Maksātnespējas administrācijas direktors.
Manā skatījumā tie ir revolucionāri, kuri, iespējams, var ko salauzt, bet ne radītāji, veidotāji, valsts būvētāji. Visi viņu lozungi – OIK, korupcija, maksātnespējas administrēšana nav partiju ideoloģijas cienīgi. Tie ir Ministru kabineta ikdienas darba kārtības jautājumi. Jā, svarīgi jautājumi, bet ikdienā tehniski atrisināmi. Uz tādiem nebūvē nopietnu partiju programmas.
Ja šīs partijas vēlas nodzīvot ilgāk par vienu parlamentāro četru gadu ciklu, viņām būs nepieciešami mūžīgi OIKi, maksātnespējas administratoru mafijas un korumpanti. Tautas frontes, Šķēles, Repšes, Zatlera sapulcināto komandu intelektuālais potenciāls šodienas jaunpienācējiem ir nesasniedzams sapnis. Galvenais, lai protesta vēlētāju vienīgā argumentācija nebūtu kā bērndārzniekiem – nevilkšu cepuri, saaukstēšos, lai mammai būtu sliktāk. Vēlēt par tukšu mucu rībinātājiem tikai, lai ieriebtu pie varas esošajiem, nav prāta darbs.
Tā saucamās krievu balsis ir tik, cik ir, arī šis rādītājs jau kuras vēlēšanas ir teju konstants – ap 25-27 vietām Saeimā. Protams, nacionālo jautājumu atkal izmantos savtīgi, cilvēkus tracinās, jo tā vienkāršāk viņus mobilizēt atnākt novēlēt, bet vietu skaitu tas neiespaidos praktiski nekā.
Stipri bēdīgi, ka arī tā saucamās "vecās" partijas, ar to domājot ZZS, nacionāļus, jauno veco Vienotību, neiztur stresa testu, akli iet Trampa uzvaras un Brexita balsojuma baiļu pavadā. Lēti tehnoloģiski risinājumi prevalē pār vērtību orientāciju un ideoloģiju.
Patiesā šodienas politikas problēma ir, ka partiju piedāvājumos nav svaigu politisku ideju. Vienīgā vieta, kur tādas var izkristalizēties, ir pašu partiju iekšējās diskusijas, konferences. Esat par tādām ko dzirdējuši? Nav diskusiju, nav ideju un cilvēku konkurences partiju iekšienē par vietām vēlēšanu sarakstos. Nav tās loģiskās vides, kur gūt pieredzi un sevi pierādīt jaunās paaudzes politiķiem pirms kandidēšanas uz vietām Saeimā.
Tā teikt, no ierindnieka par ģenerāli, bet caur iekšēju izaugsmi. Izcīnot savu vietu sarakstā ar viedokli, ar argumentāciju, ar partijas biedru cieņu. Tā būtu loģiski. Tā vietā nāk pieaicinātie viesmākslinieki. Ivars Puga, Edgars Račevskis, Ieva Akurātere. Šodienas realitāte – uzrakstīju iesniegumu, iestājos partijā un kandidēšu vēlēšanās. Vai būtu manīts kāds reitinga balsojums partiju iekšienē par vietām sarakstos? Ideju trūkumu cenšas aizlāpīt ar skaļiem uzvārdiem. Ja agrāk partijas popularitātes celšanai piesaistīja pa kādam atpazīstamam sportistam, aktierim, mūziķim ar vārdu, tagad ir tikai vārdi. Kaimiņš, Kivičs, Kambala ir lāga zēni, bet vai jūs viņiem uzticētu savu ģimenes maciņu un valsts budžetu? Un ja nav ideju valsts attīstībai, tad priekšvēlēšanu diskusiju priekšplānā ir otršķirīgas un trešškirīgas putas. Risks, ka katra nākamā Saeima ir intelektuāli nabadzīgāka, ir reāls.
Latvijas politiskās daudzpartiju sistēmas loģiskai attīstībai konsekventi būtu jāturpina likumā noteiktā minimālā partijas biedru skaita palielināšana iesākumā kaut vai līdz 1000 biedriem. Lai atceramies Tautas fronti ar simtiem tūkstošu biedru un vairākiem desmitiem pastāvīgi darbojošos darba grupu, kurās reālā ideju konkurencē dzima Latvijas valsts atjaunošanas pamatuzdevumi. Tāpat man šķiet svarīgi valsts finansējumu partijām tiešā veidā sasaistīt ar to spēju organizēt konferences, diskusijas, domnīcas par valstij un iedzīvotājiem būtiskiem jautājumiem, nodrošināt iekšpartiju un starppartiju diskusijas. Uzturēt politisko procesu dzīvu pastāvīgi.
Tās ir aktivitātes, kuras būtu jēgpilni finansēt par nodokļu maksātāju naudu. Ne partijas biroju uzturēšanu. Valsts caur finansējumu un biedru skaitu stimulētu partijas būt partijām pēc būtības.
Pirms vēlēšanām, pieņemot lēmumu, kam atdot savu balsi, es darīšu vienkārši. Apskatīšu partiju programmas, sarakstus un mēģināšu iedomāties, vizualizēt tur esošos cilvēkus konkrētos amatos. Ar konkrētām risināmām problēmām un atbildību. Ar konkrētu nepieciešamo zināšanu, profesionālo iemaņu un kompetenču klāstu likumdošanas darbā. Uzdošu sev jautājumu, vai es šos cilvēkus pieņemtu darbā. Jurašs atbildīgs par labklājību un veselību. Strīķe – tieslietu un iekšlietu ministre. Gobzems, Bordāns – premjeri. Kaimiņš – prezidents. Kivičs – Kultūras ministrs. Diezin vai es to gribu. Spēja nolamāt politisko konkurentu nebūs arguments, kas noteiks manu izvēli.