Protams, jāpiemin arī tas, ka bez profesionālā dienesta pārstāvjiem, zemessargiem un rezervistiem, kā arī sabiedroto armiju karavīriem, "Namejā" piedalīsies policisti jeb iekšlietu struktūru darbinieki.
Spriežot pēc bruņoto spēku komandiera Leonīda Kalniņa teiktā, mūsu aizsardzības spēki tiek gatavoti aizkavēšanas kaujām, kurās jānogurdina Latvijā iebrukušais pretinieks, un aizstāvēšanās cīņām pilsētās. Visticamāk, militāri izglītotas personas šādu taktiku atzītu par pareizu, jo ar bruņutehniku (tankiem, bruņotām kājnieku kaujas mašīnām) faktiski neapgādāta armija nevar sekmīgi pretoties līdzenumā un klajā laukā tādiem spēkiem, kuru rīcībā ir liels daudzums šādas tehnikas.
Tas, protams, nenozīmē, ka vajadzētu atteikties no cerības kādreiz tomēr ieraudzīt mūsu karavīru rīcībā lielāku bruņu tehnikas spēku, taču tas ir citas komplicētas un nopietnas sarunas temats.
Lai cik vienkāršs ir apgalvojums, ka miers nerodas pats no sevis, ka par to ir nepārtraukti jārūpējas, tas tomēr ir patiess. Neviens nezina, kā būtu, ja Baltijas valstis atrastos ārpus NATO un ES. Vai tad pie mums jau būtu uzradušies zaļie cilvēciņi? Vai arī nelielā "ekskursijā" kā Gruzijā 2008. gadā būtu paviesojies ierobežotais Krievijas armijas kontingents? Pilnīgi ticamas atbildes nav, taču var pieņemt, ka Latvija noteikti būtu pārbaudīta ar ievērojami lielāku spiedienu no Maskavas nekā līdz šim. Vēl viena pieminēšanas vērta atziņa – vardarbība pārtiek no padevības, kā uguns no salmiem.
Un potenciālajam agresoram ir jāzina, ka demokrātiskās valstis uz rietumiem to saprot (tiesa – daļa no tām labāk, bet citas ne gluži). Var saprast vācu turīgo un lielo vidusslāni, kam apdraudējums šķiet kā kaut kas pilnīgi nereāls. Galu galā – līdz vācu robežai ir tālu, pa vidu Baltijas valstis un Polija, kur noskaņojums ir pavisam savādāks. Šajās valstīs ir ievērojami lielāks iedzīvotāju skaits, kas gatavi aizstāvēties iebrukuma gadījumā. Acīmredzot, poļi un baltieši uzskata, ka šāda jautājuma uzdošanai ir pamats.
NATO lietussarga lomu mūsu drošās dzīves uzturēšanā atzīst arī latviešu virsnieki. Pēc viņu domām, iebrukums Latvijā nozīmētu karu ar visu NATO, bet tam Krievija, visdrīzāk, neesot gatava. Arī Maskavā nezina, kāda būtu atbilde, ja šāds lēmums tiktu pieņemts. Un šai neziņai ir liela un svarīga nozīme.
Raugoties uz "neordinārā" ASV prezidenta Donalda Trampa izlēcieniem un spiedienu uz sabiedrotajiem Eiropā, viņa darbošanās, visdrīzāk, situāciju mainīs un nauda aizsardzībai tiks tērēta lielākā daudzumā.
Droši vien tas nāks par labu alianses sabiedrotajiem kopumā, vairojot viņu pašapziņu un drošību. Arī Latvijai neizbēgt no aizsardzības budžeta palielināšanas, jo reālajos apstākļos mūsu bruņoto spēku spēju attīstīšanai tas noteikti būs vajadzīgs. Kā reiz norādījis bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess – neatkarība maksā dārgāk. Ziedoša Latvija maksā dārgi, tāda ir arī aizvadīto dziesmu svētku cena – tas maksā dārgi un to ir vērts nosargāt. Vienīgi atceroties, ka ne jau tikai minētajiem desmit tūkstošiem vieniem pašiem tas ir pa spēkam, savu valsti var nosargāt tikai visi kopā – lielākā daļa tās iedzīvotāju.