Foto: Shutterstock
Daudz ir runāts par Latvijas nākotni, uzsverot ekonomiskās, tiesiskās un emigrācijas problēmas. Pašreiz diezgan jēli, bet vienlaikus uzstājīgi ir sākusies vairāku politisko partiju priekšvēlēšanu aģitācija nākamajām Saeimas vēlēšanām.

Ir skaidrs: tas, kāda būs valsts nodokļu likumdošana, nodokļu administrēšana, darba algu fonds, veselības aprūpe un sociālo garantiju piemērošana, būs vitāli svarīgi lielumi sabiedrības labklājības tālākai nodrošināšanai.

Diemžēl gandrīz visas partijas, kuras pretendē uz iekļūšanu Saeimā, ļoti izvairīgi bilst vai vispār nerunā par legālās un nelegālās imigrācijas draudiem, ar ko jau saskārušās Eiropas dienvidu un Skandināvijas valstis. Interesanti, ka šo "karsto kartupeli" nepamatoti maz apspriež arī žurnālisti un politologi.

Objektīvs process ir visas zemeslodes globalizācija, un tam nebūs alternatīvas nevienā reģionā vai pasaules daļā.

Jautājums ir par to, kādā mērā un cik ilgā periodā mūsu tēvu zemei pietiks vai nepietiks spēka noregulēt attiecības ar potenciālajiem iebraucējiem un kādi varētu būt stratēģiskie risinājumi, lai mūsu valsts varētu sekmīgi attīstīties un neiznīkt.

Latvijai ir saistošas ES vadlīnijas, konvencijas un vienošanās par bēgļu uzņemšanu utt. Savstarpējie nolīgumi uzliek par pienākumu arī mūsu valstij uzņemt noteiktu skaitu personu, kuras nelikumīgi ieradušās "vecajā kontinentā". Minētie dokumenti ir parakstīti no mūsu puses un ir jāpilda. Svarīgākais jautājums ir par nākotni. Kādas vienošanās nākotnē ir vai nav jāparaksta, un kā jāvirza nākotnes starpnacionālie un reliģiskie izaicinājumi?

Nav šaubu, ka pat vairāku tūkstošu (nevis miljonu) uzņemšana varētu radīt veselu gūzmu nacionālu, ekonomisku un reliģisku problēmu. Stabila ekonomika ir viens no valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem un viens no veidiem, kā sašķobīt to, kas izveidots vai tiks veidots, ir nesaskaņas starp dažādiem iedzīvotāju slāņiem un tautībām.

Iepriekšējā pieredze dažādās jomās (90. gadu privatizācija, nodokļu politika, nekustamo īpašumu bums utt.) liecina, ka jāgatavojas laikus tām problēmām, kuras būs – neatkarīgi no mūsu vēlmēm. Pašreiz Latvija nav ES ekonomiski attīstītāko valstu "topā", un līdz ar to arī imigrantu plūsma nav pārāk nozīmīga. Mūsu vēlme un arī iespējas ir radīt pievilcīgu vidi investīcijām un dzīves līmeņa izaugsmei. Kokam ir divi gali: jo attīstītāki kļūsim, jo pievilcīgāki būsim visdažādāko veidu disidentiem, bēgļiem un vienkārši labklājības meklētājiem. Mana oma teica: "Pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa." Mūsu gaļu un meitiņas gribēs vienmēr un grib jau tagad. Sargāsim sevi, tad arī Dievs mūs pasargās!

Nav runa tikai par musulmaņu ekspansiju, bet arī par citu mums svešu tradīciju un parašu ieviešanu. Patiesi, jau tagad ir jājūt līdzi Krievijai – Baikāla apkārtnē ir izcirsts tik daudz meža, ka ar tā saražoto skābekli būtu pieticis vairākām paaudzēm, jāņem vērā arī vairākkārtīgs ķīniešu skaita pieaugums.

Varbūt Krievija varēs izvairīties no pilnīgas iznīcības, jo viņu ir vismaz 100 reižu vairāk un arī teritorija milzīga, bet Latvija to nevarēs ar savu mazo teritoriju un nelielo iedzīvotāju skaitu.

Pie vēlmes ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties ir jāiet cits, salīdzinājumā ar mūsu partneriem (sorry, partners) atšķirīgs ceļš.

Domāsim par nākotni plašāk, nevis par īstermiņa bonusiem un nelieliem ieguldījumiem. Kāda velna pēc mēs dzīvojam tā, kā dzīvojam, bet mūsu ģeopolitiskā situācija nav nesusi nekādas perspektīvas vai šībrīža panākumus?

Jautājums ir ne tikai par to, ko mēs gribam, bet arī par to, kā mēs to iegūsim!

Konkrētāk runājot, te ir vairāki pievilcīgi aspekti: mums nav zemestrīču, vulkāna izvirdumu un cilvēki ir visnotaļ toleranti. Tornado arī ir reta parādība, kā arī terorisms un ar mantkārību saistītas slepkavības.

No valsts daudzi ir aizbraukuši, bet pietiekams skaits līdzpilsoņu te ir palicis, par savu darbības un biznesa vietu uzskatot Latviju. Ja nu nāks iebraucēju pūļi (un viņi, visdrīzāk, nāks), mums ir jābūt gataviem šādam izaicinājumam!

Viņiem atnākot, ir jāņem vērā vairākas lietas:

Tolerance pret iebraucējiem, nevis pseidotolerance, kā to piedāvā uzlūkot daži mūsu draugi (trīs dzimumi, sešas sievas vai vecāks Nr. 1 un vecāks Nr. 2).

Absolūta mūsu valodas un kultūras pieņemšana, valodas prasme, neierobežojot viņu reliģisko pārliecību un nacionālās identitātes stiprināšanu.

Sociālo un sadzīves vajadzību nodrošināšana, ciktāl tas nav pretrunā ar vietējo iedzīvotāju dzīves līmeni.

Iebraucēju skaita kontrole – to skaits nedrīkst pārsniegt valstij nepieciešamo speciālistu (vai strādnieku) skaitu.

Vietējiem iedzīvotājiem jāizskaidro un jāmāca lietas, kas saistītas ar starpnacionālo attiecību psiholoģiju, saskarsmes psiholoģiju, kā arī visdažādākajām kopdzīves likumsakarībām multinacionālā sabiedrībā.

Ja ir jāizvēlas vai rodas iespējas uzņemt kādas konkrētas ļaužu grupas, tad varbūt jāuzspļauj Rietumu liekulībai un jādod priekšroka kristiešiem, varbūt hinduistiem, bet ne ekstrēmiem musulmaņiem, kuri jau statistiski ir pierādījuši savu agresivitāti attiecībā pret pārējām iedzīvotāju grupām un/vai reliģijām. Šī zeme ir mūsu.

Pāri visam – nevar būt strīdu par latviešu valodas prioritāti Latvijas Republikā!

Lai mums izdodas, draugi, un ietversim zināmas daļas cittautiešu integrāciju mūsu nākotnes vīzijā!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!