Pārmērīga paļaušanās uz prāta racionālo pusi 20. gadsimtā veidoja tādu cilvēku dzīvesvidi, kas tās radītājiem liek justies slikti. Tajā ir pārāk daudz taisnu līniju un leņķu, platu ielu, milzīgu lauku masīvu. Mūsu skaistuma uztvere ir veidojusies evolūcijas procesā. Tai tīk tādas ainavas, kādas bija piemērotas mūsu senču dzīvei pirmatnējos apstākļos, – kas vienlaikus ir pārskatāmas un kurās var atrast patvērumu.
Tātad ne bezgalīgs mūžamežs, ne tuksnesis, bet daudzveidīga vide ar pļavām, mežiem, lieliem kokiem, upēm. Šāda vide ir arī labvēlīga pēc iespējas lielākai bioloģiskajai daudzveidībai. Varbūt cilvēki tomēr nav bezcerīgi samaitāti, ja jau tas, kas patīk mums, patīk arī daudziem augiem un dzīvniekiem.
Kā saimnieciskos procesus ikdienā pētošs un aprakstošs cilvēks esmu pārliecināts, ka arī ekonomika nav "bezcerīgi samaitāta" un tā nav nelabojama dabas ienaidniece. Vides politika ir no manas pamatkompetences diezgan tālu esoša tēma, taču, tā kā iepriekšējais šai tēmai veltītais raksts radīja gan "zaļo", gan industrijas pārstāvju labvēlīgi ieinteresētas atsauksmes sociālajos tīklos (tā negadās bieži!), atļaušos tēmu turpināt.
Zaļo rituālu spožums un posts
Mūsdienu sekularizētajā pasaulē dabas aizsardzība lielā mērā pilda reliģijas emocionālo lomu. Tas ir rituāls, iespēja "izpirkt grēkus", pielūgt. Apzināti vai neapzināti, bet šāda pieeja dabas sargāšanā tiek izmantota. Tā var palīdzēt, kad nestrādā argumenti, nevis tāpēc, ka tie būtu vāji, bet ir pārāk sarežģīti. Dažkārt spēle ar reliģisku jūtu atblāzmām palīdz dabas draugiem uzvarēt daudz labāk finansētus un organizētus oponentus. Šīs jūtas palīdz panākt atbalstu cēliem mērķiem, taču var ievest arī neceļos. Ja mērķis ir nevis apskaidrība, bet rezultāts, daudz ko var darīt citādi.
Šķiet, ka attiecībā uz mežiem un to aizsardzību apziņā joprojām darbojas uztvere un rituāli, kuru funkcija pagātnē bija mežus pasargāt no kopējās zemes noplicināšanas (tragedy of the commons). Piemēram, katrs zemnieks ir ieinteresēts kopējās ganībās sadzīt pēc iespējas vairāk lopu, jo ieguvums ir viņa, bet patērētais resurss – kopējs. Aizliegt kokus cirst vispār nevarēja – visiem gribas sildīties pie krāsns koka mājā, tāpēc nācās to ieguvi regulēt ar vainas izjūtu par katru celmu. Līdzīgi rituāli ir arī mednieku, zvejnieku un barības augu vācēju tautām, lūdzot piedošanu medījamiem dzīvniekiem par to nogalināšanu.
Rituāli un tajos balstītā pasaules uztvere nepavisam nav labākais padomdevējs mežu pārvaldīšanai mūsdienās – kad izmaiņām mežos var sekot ar aviofoto palīdzību, tās analizējot ar mūsdienu statistikas metodēm, kad kārtību spēj nodrošināt spēcīga valsts vara, kad nav jāsargā katrs koks, jo ir iespējams novērst iespējas pārdot nelikumīgi iegūtos, vismaz lielos daudzumos. Turklāt Latvijā gandrīz pusi no mežiem platības ziņā un vairāk nekā pusi ekonomiskās vērtības izteiksmē kā vienotu veselumu pārvalda viena organizācija (AS "Latvijas Valsts meži"), kas padara mazāk svarīgu resursu plūsmu no katra atsevišķā meža masīva. Svētbiržu ētika un estētika žilbinoši staro no pērn kaislīgi apspriestā aizlieguma veidot kailcirtes piecus kilometrus no jūras, kas ir, maigi izsakoties, ļoti neefektīvs veids jebkādu mērķu sasniegšanai.
Atceros gadījumu, kad tabu abpusgriezīgais zobens trāpīja pašu dabas aizsardzības mērķu sasniegšanai. Zemsedzes kontrolētas dedzināšanas plāni Gaujas nacionālajā parkā 2014. gadā sadūrās ar vainas apziņā balstīto dabas sargāšanas kultūru un tika apturēti. Tas tiešām izklausās pēc ļoti dīvaina dabas sargāšanas veida. Taču ir meža tipi, kuri ir vēsturiski veidojušies tieši uguns ietekmē. Pašsaprotamu iemeslu dēļ cilvēki turpinās sargāt no uguns mežus, kuros prioritāte ir koksnes ieguve. Taču tur, kur galvenais mērķis ir pēc iespējas autentisku priežu silu saglabāšana, ir jārada vai jāimitē apstākļi, kuri vēsturiski šo mežu tipu veidojuši.
Dabas aizsardzība kā tās pēc iespējas rūpīgāka sargāšana no cilvēka ietekmes dažkārt ir pareizā pieeja, taču ne vienmēr. Daudzējādā ziņā cilvēki ar savu darbību palielina dabas daudzveidību. Iedomāsimies, kāda būtu Latvija, kurā tikai desmitajā daļā teritorijas cilvēki būtu kaut ko pārveidojuši, pārējo klājot pirmatnējiem mežiem un purviem. Tā būtu izcils dārgums Eiropas un pasaules mērogā, taču tur dzīvojošajiem cilvēkiem varētu šķist vienmuļa un garlaicīga.
Labāk dabai un latviešiem
Uzskatu, ka nav gudri balstīties uz totēmu pielūgsmi kā dabas aizsardzības politikas pamatu. Ekonomiskie resursi, kurus var šim mērķim veltīt, ko veido arī neiegūtais labums no mežiem vai lauksaimniecības zemes, var būt ļoti lieli, taču dabas aizsardzība nekad te nebūs vienīgais politikas mērķis. Jāpatur arī prātā, ka Latvijas kā cilvēku dzīvesvietas ekonomiskā pievilcība vēl nav pietiekama – ienākumiem ir jāaug, un dabas resursi ir viens no labklājības avotiem. Nevaram ar saviem vājajiem spēciņiem glābt pasauli un sodīt cilvēci par tās grēkiem.
Vienlaikus nav pieļaujama tikai uz cilvēku interesēm balstīta pieeja. Pati bioloģiskā daudzveidība jau ir vērtība. Ir jāsargā arī sugas un dzīvotnes, no kurām nevienam cilvēkam nekad nebūs nekāda labuma. Tāpēc svarīgs politikas mērķis ir un būs no ekonomiskās aprites izslēgtu vai saskaņā ar īpašiem noteikumiem apsaimniekojamu mežu un atklātu ainavu īpatsvars, turklāt izvietots tā, lai no šīm vietām atkarīgās augu un dzīvnieku sugas netiktu izolētas ģenētiski ilgtnespējīgās salās, lai tās veidotu dzīvu audumu.
Ja reiz šis princips tiek vispārēji akceptēts, varbūt ir iespējama elastīgāka pieeja dabas aizsardzībā, radoša un nedogmatiska. Būtu jāatsakās no tās balstīšanas tādos tabu vārdos kā "piejūras meži", kuru lietošanas mērķis ir nostādīt publiku miera stājā un nokaut jebkādu racionālu diskusiju.
Ilustrācijai pievienošu vēl dažas provokatīvas idejas, kas ir tikai domu eksperimenti, neesmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši tā būtu jādara, jo šie jautājumi nekad nav vienkārši. Iespējams, ka no dabas aizsardzības viedokļa ļoti labs risinājums būtu atsevišķu tuvās Pierīgas mežu pārvēršana par mežaparka tipa apbūvi, ja alternatīva ir ikdienas pārvietošanās ar auto no krietni tālākām vietām.
Tie, kas laivojuši gan pa Salacu, jo īpaši tās lejteci, gan pa Gauju posmā starp Cēsīm un Siguldu, varbūt piekritīs, ka pirmā ar tās koptajām pļavām un glītajām koka mājām upes krastos izskatās daudz pievilcīgāk. Vietām Gaujas krastos ir skaisti priežu meži, vietām neizteiksmīgi krūmāji, tur acīmredzot ne pārāk tālā pagātnē bija pļavas. Veicinot šajās vietās ekstensīvu lauksaimniecību un pieļaujot augstas kvalitātes tradicionālu būvniecību, ieguvums varētu būt gan estētisks, gan ekonomisks.
Pašreiz situācija vides un jo īpaši mežu aizsardzībā ir paradoksāla. Laiku pa laikam medijos uzplaiksnī vainas sajūta par to, ka meži tiek nežēlīgi izcirsti. Tikmēr koksnes apjoms mežos turpina pieaugt, turklāt koksnes krāja mežos, ko varētu nocirst, nepārkāpjot ilgtspējas principus to saimnieciskajā izpratnē, jau ir līdzīga kopējam koksnes apjomam starpkaru periodā.[1] Taču dabas aizsardzības eksperti saka, ka situācija nav iepriecinoša, bioloģiski vērtīgie meži esot sliktā stāvoklī. Tātad tiek īstenota politika, kas maksā dārgi, taču mērķus it kā nesasniedz.
Es varbūt ticētu, ka mūsu tautas zemapziņā dzīvo nepārvarama tieksme pēc ciešanām, ja vien tikko nebūtu mirdzējis Dziesmu svētku Zvaigžņu ceļš.
[1]Kopējais koksnes apjoms mežos, kurus nozarē dēvē par pieaugušajiem un pāraugušajiem, šobrīd ir 197 miljoni kubikmetru. Vienkāršojot ainu — kopumā mežos šobrīd ir ap 700 miljoniem kubikmetru, pirmās neatkarības periodā gan mežu platība, gan koksnes apjoms katrā platības vienībā bija apmēram puse no pašreizējā.