Sirmā senatnē izpratnes trūkums par pasauli un tās procesiem noveda pie tā, ka cilvēki visam piešķīra pārdabiskas izcelsmes oreolu. Piemēram, ja pastāv cilvēki un divi dažāda dzimuma cilvēki taisa jaunus cilvēkus, tātad bija jābūt brīdim, kad pastāvēja tikai viens vīrietis un viena sieviete, bet no kurienes radās oriģinālie divi cilvēki? No nekā radīt cilvēku varētu tikai tāda būtne, kuras spējas daudzkārt pārsniedz cilvēku iespējas. Pilnīgi loģiski un pieņemami, bet tikai līdz brīdim, kad mums ir papildu informācija par primātu evolūciju vairāku miljonu gadu laikā.
Lai arī uz šādas burvju domāšanas pamata ir balstītas reliģijas, tās nesabruka, tiklīdz Darvins izskaidroja cilvēka izcelsmi vai Koperniks postulēja, ka Zeme neatrodas Visuma centrā, vai gaismā nāca fakts, ka krūmi deg visu laiku un īpaši Latvijā un pavasarī.
Sešdesmitajos gados ticība piedzīvoja jaunu renesansi, ko mēs labāk pazīstam kā "New age". Atlika Bītliem tikai aizbraukt uz Indiju, smagi "apsisties" ar LSD un marihuānu, ierakstīt padsmit dziesmas, lai visa Rietumu pasaule savu garīgumu sāktu meklēt starp miljardu analfabētu un govju izkārnījumiem.
No vienas puses – ja cilvēki vēlas nodoties garīgumam, tas ir brīnišķīgi, taču ēnas puse tam ir kritiskās domāšanas mazināšanās, kas var novest pie izpostītas dzīves. Cilvēku tieksme pēc apgaismības pavēra durvis pat tādiem kultu vadītājiem kā Džims Džouns, Čārlzs Mensons un Rons Habards, kuru sekotāji gāja bojā, nonāca cietumā vai kļuva par biedējošiem sociopātiem.
Burvju domāšana un vēlme sekot līderiem ir ļoti stipri iedzinusi saknes visas pasaules iedzīvotāju vidū, un tā nav tikai reliģiozitāte, izklaides industrija ir izveidojusi masīvu slavenību kulta burbuli, kur prominences statuss ir kļuvis par pašmērķi. Tabloīdu kultūra ir radījusi situāciju, ka tauta apdāvina izvēlētus indivīdus tikai par to, ka viņi ir slaveni. Kā piemēru paņemsim Kimu Kardašjanu (man nav nekādu antipātiju pret šo sievieti, un es viņu nekādā veidā nenosodu), viņas popularitāti ir vairojis tikai un vienīgi tas, ka viņa nokļuva sabiedrības uzmanības centrā.
Vēl viens piemērs ir ASV prezidents Donalds Tramps, kurš kļuva bagāts, pateicoties ļoti daudzām neskaidrām un tumšām darbībām biznesa vidē, tomēr, viņam aktīvi strādājot pie sava imidža, liela daļa nācijas pievēra acis uz cilvēka morālo kompasu. Vai nav jocīgi, ka slavenībām ir tik viegli piedot par viņu grēkiem?
Šis gads Latvijai ir īpaši emocionāls – valsts simtgade, Dziesmu svētki un Saeimas vēlēšanas, kas noteikti atspoguļosies arī nācijas garīgajā veselībā un iespaidojamībā. Sabiedrības mietpilsoņu daļā valda tā pati bezcerības gaisotne, kas tur ir bijusi, cik vien tālu spēju atcerēties: ielas neremontē, kodes iemetušās likumdošanas skapī, turpinās haoss nekustamo īpašumu jomā, ārsti atkal kaut ko nestāsta, bet valdībā sēž tikai zagļi. Arī sabiedrības čaklajā daļā pamanu tās pašas iterācijas: entuziasti izveido partiju, nu tik liks "jaunās asinis" sarakstos un ieviesīs valstī kārtību, bet uz konsultācijām uzaicina vecos polittehnologus un reklāmistus, kas pasaka to pašu, ko ir teikuši pirms jebkurām vēlēšanām: "Cilvēki nebalsos par "zaļiem gurķiem", jums vajag zināmus vārdus un sejas, par tiem cilvēki balso."
No vienas puses, ir liels elektorāta īpatsvars, kas stūrgalvīgi nepadodas pārmaiņām, no otras puses, var arī saprast vēlēšanu biļetenu kā investīciju savā nākotnē, ko negribas uzticēt svešiem ļaudīm. No trešās puses, nāk cilvēki ar degsmi un darba sparu, iestājas kādā partijā, bet viņus pabīda malā sportisti vai aktieri, un visa tā degsme izčūkst sabiedrības pelēkajos notekūdeņos. Gribētos, lai vēlētāji šogad sekotu līdzi faktiem, kurus nodrošina objektīvi žurnālisti, un, kā tautā saka, nevērtētu grāmatas pēc to vākiem. Bet prognozēju, ka visu izšķirs propaganda un tie partiju līderi, kuri vissekmīgāk spēlēs uz vēlētāju emociju arfas.