Latvju Temīda reizēm, tā šķiet, mēdz būt ļoti atsaucīga publikas jūtu uzplūdiem un cerībām redzēt galvas ripojam, tamdēļ Aleksandram Krasnopjorovam, kuram inkriminē ziņu vākšanu par NATO militāro transportu, var nākties vēl rūgtāk nožēlot "draudzību" ar kontaktpersonu Krievijā.
Protams, diez vai sabiedrību īsti gandarīs šāds nepārliecinošs grēkāzis. It īpaši, ja nākas lasīt, ka ziemeļu kaimiņu drošībnieki atrod "kurmjus" savās rindās, bet šādus amatierspiegus vispār izķer kuplākā skaitā – turklāt zinām, ka zaļokšņu avantūristu masveida vervēšana ir iespējama arī Latvijā. Arī lietuviešu specdienesti nesnauž uz lauriem.
***
Tas, ka mūsu valsts – precīzāk, tās metropole – ir caurstaigājamā sēta, pa kuru brīvi vazājas katrs, kam vien nav slinkums, ir brīžiem saredzams vairāk nekā uzskatāmi. Nupat pavisam zīmīgā kārtā Rīgas centrā man ar, lielākais, 10 minūšu atstarpi sanāca komunicēt ar diviem viegli vahābiski kadiroviska izskata jaunekļiem. Šķiet, abu uzturēšanās pamatojums mūsu valstī ir stipri apšaubāms – bet kuru gan tas interesē? Viens dārzeņu kioskā (blakus Ģertrūdes ielas 43. namam) tirgoja, kā vēstīja uzraksts, "istas Latvijas zemenes no Auce pilseta". Savukārt otrs uz Brīvības ielas, neraugoties uz vitālo izskatu un māksloto apiešanos ar kruķi, pūlējās izdiedelēt naudu ar žēlīgu "kušaķ, semja, ģeķi".
Abi monumentāli izstaroja nesatricināmu postpadomju cilvēka pārliecību, ka vientiesīgie baltu aborigēni ir pavisam viegli atnaudojami, turklāt šim nolūkam īsteni ticīgam cilvēkam ir pilnīgi lieki iemācīties kādu frāzi valsts valodā. "Vsje i tak poņimajut..." (Dombravas nīstie kebabcepji, ar globālo nevalsts valodu sadusmojuši vietējo fāstfūda gurmāņu lingvopatriotismu, vismaz sataisa žēlu seju – "sorrī, piedo".)
Ziniet, ja latvju galvaspilsētas (vai Jomas ielas Majoros) bruģis acīmredzami baro pat šādus jampampiņus, tad cilvēki ar augstāku IQ, kaut cik eiropeiskām manierēm un izkoptākām manipulēšanas prasmēm mūsu Dievzemītē vienkārši jūtas kā zivis ūdenī. Te ir gan biznesa "ekspatu" kopienas, gan vietējie uzņēmēji, kuri darbojas postpadomju telpā. Mūsdienu Ostaps Benders, kurš prot sevi pasniegt kā "cilvēku no centra" vai pusdiktatoriska Vidusāzijas prezidenta uzticamības personu (vai, oriģinālāks risinājums, par Labējā sektora emisāru), ātri un viegli var iekļūt sevis nošarmēto darījumu cilvēku birojos, datubāzēs un makos.
Diemžēl ir vairāk nekā skaidrs, ka kaimiņvalsts drošībnieki, kuri savā operatīvajā darbībā nesmādē pat šmurguļainus "kontrabandas karaļus", arī šādus cilvēkus, mazākais, tur ciešā kontrolē un iegrāmato aģentu kartotēkās. Taču, iespējams, dažam mājās skapī karājas medaļots mundieris.
Reizēm kāds gastrolējošs austrumpuses afērists sajūtas tik dižs un varens, ka īsti nenovaldās, un mūsu aizmigušā dīķa virsmu saviļņo spēcīgi plunkšķi. Parasti gan viss ātri izbeidzas un aizmirstas tā, ka pēdas nepaliek pat kašķīgāko portālu arhīvos un pat nav, ko īsti piesaukt. (Būtu mīļi, ja lasītāji komentāros atgādinātu sev zināmos piemērus.) Jo īpaši tāpēc, ka afērista upuriem ir kauns atzīties, cik viegli viņi tika krāpti un izmantoti.
Taču nupat viens tieši šāds "hibrīdtrollis" ir noķerts aiz astes un izvilkts spožākā gaismā. Galvenokārt gan tāpēc, ka krievzemieša Pāvela Zimina manipulētais un apzagtais latviešu uzņēmējs izrādījās esam apveltīts ar lielāku pašcieņu (vai spītu) un vēlmi nosargāt savu biznesu, nevēloties pievienoties padevīgi klusējošajam "apcirpto aitu" pulkam. Cietušais vērsās ar iesniegumu pie likumsargiem, pieteicās arī drošības iestādēs, taču nekur netika izrādīts entuziasms, kaut "uz paplātes" tika pasniegts hipotētisks spiegs.
Zinot, ka saites tekstos tiek liktas, "lai tās neatvērtu", uzplīšos jums ar stāsta sižetu. Uzņēmējs Edgars Štrauss, meklējot sadarbības partnerus, iepazinies ar KF pilsoni, kam Latvijā ir uzturēšanās atļauja. Pāvels Zimins solījis pieeju finansējuma avotiem ārpus Latvijas, atstājos patiesi kompetenta cilvēka iespaidu.
Kļuvis par Štrausa uzņēmuma "Invex fondi" darbinieku, Zimins jau pēc mēneša radījis pirmās aizdomas. Uzņēmēja darījumu partneri sākuši interesēties, kur izmantota nauda, vairāki tūkstoši eiro, ko viņi pēc jaunā speciālista pieprasījuma pārskaitījuši uzņēmumam. Nācās secināt, ka Zimins šo naudu prasti piesavinājās. Pēc tam atklājās, ka nozagta visa "Invex" datubāze, tika piedzīvoti centieni izolēt uzņēmumu no dalības starptautiskās biznesa struktūrās, kas paralizētu fonda darbu. Ziminam mērķtiecīgi graujot uzņēmuma prestižu, vairāki klienti apturējuši veiksmīgi iesāktus projektus. Viņš turpina mēģinājumus iznīdēt fondu, bet Štrausam sūta draudus izrēķināties. Rodas iespaids, ka šis "intūrists" uzdarbojas "Invex fondu" vietējo debitoru uzdevumā: ja uzņēmums sabruks, kredīti kaut kā "norakstīsies"... Tas arī ir pats derdzīgākais – tieši tad, kad šādu afēristu patiesā būtība kļūst redzama, dažam tautietim rodas karsta vēlme "speciālistu no centra" uzrīdīt biznesa konkurentam.
Taču cilvēks, kas ilgus gadus darbojas šādā nervozā biznesā un kuram pašam ir diezgan neskaidra, pat skarba reputācija, nav nekāda dievgosniņa. Virtuozitāte, ar kādu sastrādāts posts, esot likusi Štrausam arī pārvērtēt "kompetentā darbinieka" agrāk gar ausīm palaisto piedāvājumu, jo uzņēmējs to sākumā uzskatījis par krievzemiešiem raksturīgo plātību, par nekaitīgu zīmēšanos, – viņš varot pēc vajadzības jebkuram Latvijas pilsonim izkārtot Krievijas pasi. Tagad, cik zinu, kopš Zimina vārds ir izskanējis publiski, par viņa gaitām esot radusies interese Drošības policijai. Jācer, ka šai interesei būs, mazākais, kāds sabiedriski pamācošs rezultāts.
***
Diemžēl mūsu nacionālajai pašapziņai kantes īpaši rīvē tas, ka cilvēki, kuri var tik pašpārliecināti šeptēties mūsu valstī, nav nekādi superspiegi, nekādi "aģenti 007". Tās ir vien pa galdu dancojošas peles. Kā smejies – visīstākie "aģenti 00" jebšu, saprotamāk izsakoties, "aģenti WC".
Pilsoniskā neapmierinātība ar mūsu iestāžu "zemajiem izslaukumiem" spiegu ķeršanā noteikti izpaustos krietni skaļāk un radītu jūtamas politiskās konsekvences, ja šajā tēmā nopietnāk un godīgāk iedziļinātos pašdēvētā "kvalitatīvā un pētnieciskā žurnālistika" – sabiedriskie mediji, nacionāla mēroga laikraksti, "analītiskie centri" utt.
Trauksmes sajūtu un reāliju apzināšanos Latvijas sabiedrībā sūri grūti uztur galvenokārt mediju "margināļi" un "sensāciju cepēji". Protams, kad Jurģis Liepnieks savā portālā "puaro.lv" apcer Krievijas spiegošanu Latvijā vai mūsu pašplūsmā atstāto specdienestu pašapmierinātību un pašapkalpošanos, vienmēr viņu var nolikt pie vietas, atgādinot, ka pašam "aste s#dos".
Ja kāds lasītājs vēlas, viņš var šajā negribā saskatīt speckantoru un pārpolitizēto "vadošo" mediju sazvērestību: nevajag lieki satraukt tautu ar satraucošu informāciju, lai tā rātni skatās KHL spēles un "nacionālos seriālus"... Manuprāt, visā ir vainojama pārprastā ekonomija: reāla kriminālā žurnālistika sen ir amputēta, lai ietaupītos resursus mediji nosvilinātu stulbās partejiskās intrigās. Šo žanru nevar prasti kopīpeistot no ārzemju resursiem – atšķirībā no zupu receptēm, horoskopiem vai "mazgadīgajām līgavām". (Tiesa, reizēm mūsu ziņās patrāpās kāda "infohumpala", taču tās satraucošais vēstījums tā arī paliek neizpētīts...)