Foto: Shutterstock
Kopš ASV prezidenta vēlēšanas 2016. gada novembrī uzskatāmi parādīja, cik viegli viltus ziņu ražotāji spēj ietekmēt digitālos kanālus, nav rimušas diskusijas par to, kā stāties pretī dezinformācijai. Astoņos mēnešos, kopš "Facebook", "Google" un "Twitter" vadītāji nonāca Kongresa priekšā, lai atbildētu uz jautājumiem, kādā veidā Krievijas spēki ir izmantojuši viņu platformas, lai ietekmētu vēlēšanas, esam nogājuši tālu ceļu. Taču, ja kaut kas risinājumu meklēšanas gaitā ir noskaidrojies, tad tas, ka šai sarežģītajai problēmai nav ātra un vienkārša risinājuma.

Viena visaptveroša līdzekļa vietā ir nepieciešami vairāki soļi, problēmu risinot no dažādiem skatpunktiem. Modernā informācijas ekosistēma ir kā Rubika kubs, kur, lai noliktu katru atsevišķo lauciņu pareizajā vietā, ir nepieciešama atsevišķa rīcība. Runājot par digitālo dezinformāciju, ir jāapsver vismaz četras dimensijas.

Pirmkārt, kurš ar šo dezinformāciju dalās? Ar dezinformāciju, ko izplata kādi ārvalstu spēlētāji, ir iespējams cīnīties – gan tiesiskā ceļā, gan ar normatīviem – pavisam citos veidos nekā ar dezinformāciju, ko izplata valsts iedzīvotāji; īpaši tas attiecas uz ASV, kur izteikti tiek aizsargāta runas brīvība un pastāv nosacīti stigri likumi attiecībā uz ārvalstu iejaukšanos.

Ne tik smalkus un sarežģītus ārvalstu iejaukšanās gadījumus ASV iespējams risināt ar dabiskās valodas apstrādes un ģeolokācijas tehnoloģiju komplektu, lai identificētu spēlētājus, kas darbojas ārpus valsts. Ja izmaiņas platformas līmenī nenes cerēto, valsts varētu iejaukties plašāk, piemēram, īstenojot vispārējas sankcijas.

Otrkārt, kāpēc ar šo dezinformāciju dalās? Maldinoša informācija – neprecīza informācija, kas tiek izplatīta bez ļauna nolūka, – stipri atšķiras no dezinformācijas vai propagandas, kas tiek izplatīta tīšām. Situāciju, ka cilvēki ar labiem nolūkiem ar šo nepatieso informāciju dalās nezināšanas dēļ, vismaz daļēji varētu risināt ar medijpratības kampaņām vai faktu pārbaudes iniciatīvām. Stipri sarežģītāk ir nepieļaut, ka ļaunprāši tīšām izplata šādu informāciju, turklāt tas ir atkarīgs no viņu specifiskajiem mērķiem.

Piemēram, pret tiem, kuru motivācija ir peļņa, – kā nu jau bēdīgi slavenajiem maķedoniešu pusaudžiem, kuri, vadot viltus ziņu portālus, nopelnīja tūkstošiem dolāru, – varētu vērsties ar jaunām reklamēšanās nostādnēm, kas traucētu gūt vēlamo peļņu. Taču tādas nostādnes neapturēs tos, kuri ar dezinformāciju dalās politisku vai sociālu iemeslu dēļ. Ja šie spēlētāji darbojas kādu organizētu tīklu ietvaros, tad, lai kaut kāda iejaukšanās būtu iedarbīga, ir jātraucē visa tīkla darbība.

Trešais – kā ar šo dezinformāciju dalās? Ja spēlētāji ar šādu saturu dalās sociālajos tīklos, tad vajadzētu pietikt ar izmaiņām platformu nostādnēs un/vai valdības regulējumos. Taču izmaiņām ir jābūt konkrētām.

Piemēram, lai pārtrauktu botu izmantošanu mākslīgai satura izplatīšanai, platformas varētu prasīt, lai lietotāji atklāj savu īsto identitāti (tas gan būtu problemātiski autoritāros režīmos, kur anonimitāte pasargā demokrātijas aizstāvjus). Lai ierobežotu izsmalcināto "mikrotārgetēšanu" (microtargeting) – patērētāju datu un demogrāfijas izmantošanu indivīda interešu un uzvedības prognozēšanai, lai ietekmētu viņu domas un rīcību, – iespējams, platformām vajadzēs mainīt savu datu apstrādes un privātuma nostādnes, kā arī ieviest jaunus reklamēšanās noteikumus. Piemēram, nevis dot reklamētājiem iespēju piekļūt 2300 iespējamiem "ebreju nīdējiem" tikai par 30 dolāriem, bet drīzāk – un dažos gadījumos platformas jau to dara – atklāt politisko reklāmu mērķauditoriju, aizliegt konkrētus mērķēšanas kritērijus vai ierobežot, cik maza drīkst būt grupa.

Šī ir sava veida bruņošanās sacensība. Ļaundari ātri vien apies jebkuras digitālo platformu ieviestās izmaiņas. Nepārtraukti būs nepieciešami jauni paņēmieni, piemēram, blokķēdes, kas palīdzētu apstiprināt fotogrāfiju oriģinālu autentiskumu. Taču nav nekādu šaubu, ka digitālajām platformām ir labākas iespējas regulāri pielāgot savas nostādnes, nekā to spēj valstu regulatori.

Tomēr digitālās platformas nevar vienas pašas tikt galā ar dezinformāciju, vēl jo vairāk tāpēc, ka, pēc dažu aprēķiniem, sociālie mediji veido tikai apmēram 40% no plūsmas uz visbriesmīgākajiem viltus ziņu portāliem, kamēr pārējie 60% apmeklētāju tajās nonāk "organiski" vai caur "slēpto socializēšanos" (piemēram, ziņu apmaiņas vai e-pasta sarakstes ar draugiem rezultātā). Šos ceļus kontrolēt ir krietni grūtāk.

Beidzamā – un, jādomā, visbūtiskākā – dezinformācijas problēmas dimensija ir: kāda ir tā informācija, ar ko dalās? Ekspertiem ir nosliece koncentrēties uz absolūtu "viltus" saturu, ko ir vieglāk identificēt. Taču digitālajās platformās šāda satura "apcirpšana" notiek jau dabiski – vienkārši tāpēc, ka cilvēki parasti nevēlas izskatīties pēc muļķiem, daloties ar pilnīgi nepatiesiem stāstiem.

Tomēr cilvēkiem patīk lasīt un dalīties ar informāciju, kas saskan ar viņu skatījumu. Vēl jo vairāk viņiem tas patīk, ja izraisa spēcīgas emocijas – īpaši dusmas. Tā kā šāda veida saturā lietotāji iesaistās pamatīgi, tad digitālo platformu rīcībā arī ir instrumenti, kā to izcelt.

Šāds saturs ir ne tikai sabiedrību šķeļošs; tas bieži vien ir arī maldinošs un musinošs, un ir pazīmes, ka tas var graut konstruktīvu demokrātisko diskursu. Taču kur ir robeža starp bīstamu nevienprātību, kas balstīta uz sagrozītu informāciju, un enerģisku politisko diskusiju, kuras pamatā ir konfliktējoši pasaules uzskati? Un kuram, ja vispār kādam, vajadzētu šo robežu novilkt?

Pat ja uz šiem ētikas jautājumiem būtu iespējams atbildēt, problemātiska satura identificēšana lielā mērogā saskaras ar nopietniem praktiskiem izaicinājumiem. Starp baisākajiem dezinformācijas piemēriem redzams, ka bieži vien tie koncentrēti nevis uz kādu konkrētu vēlēšanu procesu vai kandidātu, bet uz sabiedrības viedokļa dalīšanos, piemēram, attiecībā uz rasistiskiem jautājumiem. Un bieži vien tie nemaz nav pasūtījuma darbi. Līdz ar to nebūtu iespējams šādus gadījumus risināt ar jauniem nosacījumiem, kas regulē reklāmas kampaņas, piemēram, Godīgo reklāmu aktu, kuru ieviesis gan "Facebook", gan "Twitter".

Pat ASV nav skaidra risinājuma dezinformācijas sērgai, bet vēl skarbāka ir situācija starptautiskajā kontekstā, kur šī problēma ir pat vēl vairāk decentralizēta un neskaidrību pilna, – vēl viens iemesls, kāpēc visaptverošs, visu ietverošs risinājums nav iespējams.

Bet, lai arī katrs no atsevišķajiem pasākumiem risinās tikai šauru problēmu – reklāmas izvietošanas nosacījumu uzlabošana var atrisināt 5% no problēmas, savukārt dažādie "mikrotārgetēšanas" nosacījumi var risināt ap 20% –, kopā ņemot, ir iespējams panākt progresu. Rezultāts būs informācijas vide, kas, lai arī ne ideāla, iekļaus tikai nosacīti mazu problemātiska satura daudzumu – no kā nav iespējams izvairīties demokrātiskās sabiedrībās, kur lielā vērtē ir runas brīvība.

Labā ziņa ir tā, ka ekspertiem nu būs pieeja privātuma aizsargātiem "Facebook" datiem, kas palīdzēs viņiem izprast (un koriģēt) platformas iespaidu uz vēlēšanām – un demokrātijām – visā pasaulē. Jācer, ka citas digitālās platformas – tādas kā "Google", "Twitter", "Reddit" un "Tumblr" – šim piemēram sekos. Nonākot pie pareizajiem secinājumiem un apņemoties panākt fundamentālas un arvien pieaugošas pārmaiņas, ir iespējams panākt, ka digitālās platformas (un to sociālais un politiskais iespaids uz apdraudētajām mūsdienu demokrātijām) kļūst drošas – vai vismaz drošākas.

* Kellija Borna ir Viljama un Floras Hjuletu fonda (William and Flora Hewlett Foundation) programmas "Madison Initiative" vadītāja.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!