Vairums ekspertu Trampa izvirdumus interpretē kā izdabāšanu savai politiskajai bāzei vai "iznešanos" kameru priekšā, vai tukšu bramanību nākotnes darījumu noslēgšanas labā. Mūsu viedoklis atšķiras. Saskaņā ar daudzu Amerikā atzītu mentālās veselības ekspertu viedokli mēs uzskatām, ka Tramps cieš no vairākām psiholoģiskām pataloģijām, kas padara viņu par tiešu un nepārprotamu draudu pasaulei.

Trampa rīcībā redzamas vismaz trīs bīstamu problēmu pazīmes: paranojas, empātijas trūkuma un sadisma. Paranoja ir tāda atsvešinātības no realitātes forma, kas indivīdam liek saskatīt neeksistējošus draudus. Cīnīdamies ar šiem saviem iedomātajiem draudiem, paranoisks indivīds var radīt apdraudējumu citiem. Empātijas trūkums var rasties no indivīda pārliekas aizņemtības ar sevi un raudzīšanās uz citiem kā tikai instrumentiem. Kaitēšana citiem neizraisa nekādu nožēlu, ja tā kalpo paša mērķiem. Sadisms nozīmē just patiku, nodarot citiem sāpes vai pazemojot, īpaši tos, kas pārstāv iedomātos draudus vai atgādina par paša trūkumiem.

Mēs uzskatām, ka Trampam šīs īpašības piemīt. Savus secinājumus mēs balstām uz viņa darbības novērojumu, uz to, kas zināms par viņa dzīves gājumu, un citu daudzajiem ziņojumiem, nevis uz kādas neatkarīgas psihiatriskās pārbaudes, uz ko iepriekš esam aicinājuši un aicinām atkal, rezultātiem. Taču mums nav nepieciešams uzzināt visu ainu, lai saprastu, ka Tramps pasaulei rada arvien lielākas briesmas. Zināšanas psiholoģijā mums saka priekšā, ka, šādam indivīdam iegūstot varu pār citiem, vērojama tendence minētajām īpašībām iet plašumā.

Lai savai kareivīgajai darbībai rastu kādu attaisnojumu, Tramps nemitīgi un nežēlīgi melo. Saskaņā ar kādu "Washington Post" analīzi kopš stāšanās amatā Tramps ir izteicis vairāk nekā 3000 viltus vai maldinošu apgalvojumu. Un, kā piezīmē "Washington Post", pēdējo nedēļu laikā viņa meli, šķiet, ir pastiprinājušies. Turklāt Trampa uzticības personas norādījušas, ka viņš arvien biežāk varētu ignorēt jebkādus mērenāka kursa padomus no apkārtējo puses. Nav neviena "pieaugušā", kurš varētu viņu apturēt, jo viņš ap sevi ir pulcinājis korumpētus un kareivīgus sirdsdraugus, kas gatavi darīt, kā viņš liks, – un tas viss ir pilnībā paredzams, ņemot vērā viņa psiholoģisko stāvokli.

Trampa negantie pārspīlējumi pēdējo nedēļu laikā liecina par arvien pieaugošu viņa simptomu pastiprināšanos. Piemēram, atkārtotie apgalvojumi, ka viņa tikšanās ar Ziemeļkorejas vadītāju Kimu Čenunu neskaidrais iznākums pielicis punktu kodoldraudiem, ko radīja Kima režīms, vai arī nekaunīgie meli, ka migrantu bērnu piespiedu atšķiršanu no viņu vecākiem pie dienvidu robežas ar Meksiku ir izraisījuši demokrāti, nevis viņa paša politika. "Washington Post" nesen saskaitīja 29 nepatiesus vai maldinošus paziņojumus tikai stundas laikā vien. Vienalga, vai tas veikts ar nolūku vai balstīts maldos, šāds nepārtrauktas melošanas līmenis ir patoloģisks.

Tā kā Trampam patiešām trūkst spēju pārliecināt par savu gribu citus, viņa pieeja garantē nebeidzamu draudu, pretdraudu un eskalāciju ciklu. Uz jebkuru taktisku atkāpšanos viņš reaģē ar jaunu agresiju. Tāds ir gadījums ar saasināto tirdzniecības karu aci pret aci, kas sācies starp Trampu un arvien plašāku valstu un ekonomiku loku, ieskaitot Kanādu, Meksiku, Ķīnu un Eiropas Savienību. Tas pats attiecas uz Trampa vienpusējo un skaitā progresējošo starptautisko līgumu laušanu un izstāšanos no organizācijām, ieskaitot Parīzes klimata vienošanos, Irānas kodoldarījumu un, pavisam nesen, Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību padomi pēc tam, kad tā kritizēja ASV politiku pret trūcīgajiem.

Trampa paranoja uzskatāmi izvēršas pastiprinātā ģeopolitiskā spriedzē. Tradicionālie sabiedrotie, kuri nav pieraduši strādāt ar ASV vadītājiem, kuriem ir nopietni mentāli defekti, neapšaubāmi, ir satriekti, savukārt pretinieki radušos situāciju izmanto. Daudzi Trampa atbalstītāji, šķiet, viņa bezkaunīgo melošanu interpretē kā drosmīgu patiesības teikšanu, un gan eksperti, gan ārvalstu līderi sliecas ticēt, ka viņa dīvainie izvirdumi atspoguļo kādu politisku stratēģiju. Tomēr tas ir pārpratums. Trampa rīcība tiek "izskaidrota" kā racionāla un pat drosmīga, lai gan, visticamāk, tās ir nopietnu psiholoģisku problēmu izpausmes.

Vēsturē ir papilnam indivīdu ar mentāliem traucējumiem, kuri ir ieguvuši milzīgu varu kā topošie glābēji, lai beigās vienkārši kļūtu par despotiem, kas nodara milzīgu kaitējumu savai kopienai un citiem. Viņu gribasspēks un solījumi panākt nacionālu diženumu rod atbalstu sabiedrībā, taču, ja mēs varam ko mācīties no gadījumiem, kad pie varas nonāk cilvēks ar šādām pataloģijām, tad skaidrs, ka ilgtermiņa rezultāti neizbēgami ir katastrofāli visiem.

Mums nevajadzētu sastingt, baidoties no gaidāmās katastrofas. Līderim ar bīstamām paranojas, empātijas trūkuma un sadisma pazīmēm nevajadzētu palikt prezidenta amatā, tā neļaujot viņam nodarīt postošu kaitējumu. Mūsu drošību palīdzēs atjaunot jebkurš piemērots veids, kā atbrīvoties no draudošajām briesmām, vienalga, vai tā būtu vēlēšanu urna, impīčmenta procedūra vai ASV Konstitūcijas 25. labojuma iedarbināšana.

* Džefrijs Sakss ir Kolumbijas Universitātes Ilgtspējīgas attīstības centra direktors. Bendija S. Lī ir tiesu psihiatre Jeila Medicīnas skolā un Pasaules Veselības organizācijas projektu vadītāja.