Pēc Cēsu kaujām (1919. gada 3.-22. jūnijā) un Strazdumuižas pamiera (1919. gada 3. jūlijā) noslēgšanas iestājās relatīvs vairākus mēnešus ilgs miera periods. Vācu karaspēks bija sakauts, un tā paliekas uzturējās Kurzemē, lielinieku karaspēks savukārt bija atkāpies uz Latgali.

Šajā laikā Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas Republikas Pagaidu valdības pakļautībā bija divas lielākas karaspēka vienības: Jāņa Baloža komandētā 1. Latviešu atsevišķā brigāde (kuru mēdza saukt arī par Dienvidlatvijas armijas grupa), Igaunijā un Latvijas ziemeļu rajonos veidotā Ziemeļlatvijas brigāde, kuru komandēja Jorģis Zemitāns.

Šīm divām vienībām nebija vienotas vadības, tām bija atšķirīga organizācijas un apgādes sistēma, arī dažāda operatīvā pakļautība: Baloža brigāde bija Landesvēra Viršstāba, bet Ziemeļlatvijas brigāde – Igaunijas armijas virspavēlniecības operatīvajā pakļautībā. Katrā brigādē bija apmēram 10 000 karavīru. Labākai bruņoto spēku funkcionēšanai bija nepieciešams šīs divas dažādas karaspēka organizācijas saliedēt vienotā organizācijā.

1919. gada 8. jūlijā Rīgā pārbrauca Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Atgriezusies Rīgā, Ulmaņa valdība tūlīt parūpējās, lai attiecīgās instances (konkrēti, Apsardzības ministrija) bez kavēšanās stātos pie vienotas Latvijas armijas izveidošanas. Par tās pirmo virspavēlnieku iecēla gados jau veco, bet pieredzējušo bijušās Krievijas armijas ģenerālmajoru Dāvidu Sīmonsonu.

1919. gada 10. jūlijā Rīgā sanāca kārtējā Ministru kabineta sēde, kurā piedalījās ministru prezidents Ulmanis, apsardzības ministrs Jānis Zālītis, kā arī citi tālaika Pagaidu valdības ministri. Sēdes protokolā cita starpā atzīmēts:" 1) Uz apsardzības ministra priekšlikumu ieceļ par Latvijas armijas virspavēlnieku ģenerāli Sīmansonu; 2) Nolemj izteikt pulkvežiem Balodim un Zemitānam pateicību par viņu pašaizliedzīgo darbību cīņā par Latvijas valsts ideju un viņas neatkarību. Pateicības rakstu uzņemas izstrādāt apsardzības ministrs."

1919. gada 11. jūlijā bija izsludināta Latvijas armijas virspavēlnieka pavēli nr.1: "Uz pagaidu valdības pavēli no 10.07.1919. esmu iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieku, pie kura dienesta pienākuma izpildīšanas, sākot ar šo dienu, esmu stājies. Armijas virspavēlnieks, ģenerālis Sīmonsons." Ģenerāļa Sīmonsona iecelšana par pirmo armijas virspavēlnieku bija kompromisa personības meklējumi sakarā ar abu brigāžu komandieru – pulkvežu Baloža un Zemitāna – nesaprašanos jautājumā par to, kuram no abiem minētajiem pienāktos augstāks amats un kurš kuram pakļautos. Dažas dienas vēlāk viņam uzticēja arī apsardzības ministra pienākumus otrajā ministru prezidenta Ulmaņa Pagaidu valdībā – arī tas bija kompromisa lēmums. Kā raksta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, tad "ģenerāļa uzdevums nebija viegls – no ārkārtīgi dažādām, daudzveidīgām, dažos gadījumos no disciplīnas viedokļa grūti vadāmam dažādas uzbūves un lieluma vienībām bija jāizveido vienots, kaujasspējīgs veidojums, kāds jaunajai valstij bija ļoti nepieciešams".

Jūlija vidū Atsevišķo Latviešu brigādi un Ziemeļlatvijas brigādi izvērsa par Kurzemes un Vidzemes divīzijām, atstājot tām iepriekšējos komandierus. Bez tam Kurzemes divīzija ieņēma pozīcijas Latgalē pret lieliniekiem, izveidojot Austrumu fronti, pulkvedi Balodis palika arī par Austrumu frontes pavēlnieku.

Vidzemes divīzija novietojās Rīgā (pulkvedis Zemitāns kļuva par Rīgas garnizona priekšnieku) un ieņēma pozīcijas pret Kurzemē un Zemgalē izvietoto vācu karaspēku, kura lojalitāte tika apšaubīta (kā vēlāk izrādījās ne bez pamata). Tobrīd jaunizveidotajā armijā, ieskaitot nesen organizētos t.s "jaunformējamos spēkus" (rezervi) Liepājā, rezerves bataljonus, etapus un komandatūras vadus, pavisam bija 1246 virsnieki, 24 182 instruktori un kareivji. Nedaudz vēlāk sākās trešās – Latgales divīzijas organizēšana, kuras komandēšanu uzdeva bijušajam 2. Cēsu kājnieku pulka komandierim pulkvedis-leitnantam Krišjānim Berķim.

Ar armijas virspavēlnieka 15. jūnija pavēli armijas vienībām noteica vienotu uzbūvi un štatu: katrā divīzijā trīs kājnieku pulki. Kaujas un operatīvās rīcības koordinēšanai nodibināja Armijas virspavēlnieka štābu ar pulkvedi – leitnantu Eduardu Kalniņu priekšgalā. Lielākā jaunās, apvienotās Latvijas armijas problēma bija ieroču un ietērpa trūkums. Kājnieku pulkiem bruņojumā bija krievu, vācu, japāņu, angļu sistēmas šautenes, galvenokārt krievu un vācu ložmetēji (Maksima un Kolta sistēmas). Ložmetēju skaits bija nepietiekošs, tāpēc tos parasti centās aizstāt ar patšautenēm (galvenokārt Madsena vai Luisa sistēmas). Daudz grūtāk gāja ar jātnieku un tehnisko daļu formēšanu. Traucēja piemērotu zirgu trūkums, nepietika lielgabalu, lādiņu u.c kara tehnikas.

Saskaņā ar armijas vadības ieceri katrā divīzijā bija jābūt vienam kavalērijas eskadronam un vienam artilērijas pulkam. Artilērijas pulkā bija paredzēti trīs atsevišķi divizioni ar trīs baterijām katrā jeb kopā 12 kaujas vienības (lielgabali vai haubices). Taču augusta vidū Latvijas armijas rīcībā bija tikai 23 vieglie lauka lielgabali, 2 haubices un daži angļu smagie lielgabali. Latvijas armijas kaujas sastāvu papildināja arī divi bruņuvilcieni (būtībā tikai viens bija īsts trofeju bruņuvilciens, otrs sastāvēja no ar metāla plāksnēm apliktiem vagoniem), kā arī četri bruņuautomobīļi: "Lāčplēsis", "Zemgalietis", "Kurzemnieks" un "Imanta". 1919. gada vasarā virsleitinanta Alfrēda Valleikas vadībā sākās arī Aviācijas grupas formēšana, kaut arī Apsardzības ministrijas rīcībā bija tikai dažas lidmašīnas. No 1919. gada jūlija beigām Latvijas armijā formāli iekļāvās arī Landesvērs, kuru pārdēvēja par Latvijas vācu Zemessardzi, kaut gan parasti šī vienība tika dēvēta vecajā nosaukumā.

Lai būtu garantija, ka Landesvērs sev izdevīgā brīdi atkal nepagrieztu ieročus pret Latvijas valsti, kā arī saskaņā ar agrāko vienošanos par landesvēra komandieri iecēla Lielbritānijas armijas pulkvedi H. Aleksanderu (vēlāk, 2.vpasaules kara laikā viņš kļuva par feldmaršalu, komandēja Sabiedroto spēkus Vidusjūrā). Diemžēl H. Aleksanders bez angļu valodas nevienu citu neprata, tāpēc Landesvēra faktiskais komandieris palika viņa palīgs, bijušais Krievijas kara flotes virsnieks barons Georgs fon Taube. 1919. gada rudenī Landesvērs jeb Latvijas vācu Zemessardze tika iekļauta Kurzemes divīzijas sastāvā un nosūtīta uz Austrumu fronti pret lieliniekiem (1920. gada sākumā Landesvēru pārformēja par 13.Tukuma kājnieku pulku).

Armijas vienību pārgrupēšana un pārformēšana mierīgos apstākļos ilga tikai līdz oktobra sākumam, kad jaunai Latvijas valstij un tās jaunajiem bruņotajiem spēkiem bija jāiztur jauns pārbaudījums, visnopietnākais tās vēl neilgajā vēsturē – no dienvidiem Rīgai uzbrukumu sāka vācu – krievu monarhistu karaspēks Pāvela Bermonta vadībā.