Foto: LETA
"Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās." Kā vienmēr, nācijas dižgars Imants Ziedonis bijis skaudri trāpīgs savā epifānijā. Citāts šobrīd ir lieliski attiecināms uz diskusijām par OIK sistēmas priekšā stāvošo reformu, kur skaidri saklausāmu taisnību vai vismaz šķietamu tās ilūziju var dzirdēt ikvienā labi uztrenētā viedoklī.

Sava taisnība ir dažādu motīvu vadītiem aktīvistiem, kuri apgalvo, ka OIK sistēmas pilnīgai atcelšanai trūkst tikai politiskās gribas. Tāda pati taisnība rodama pretargumentos par šāda soļa juridiskā pamata neesamību. Arī elektroenerģijas ražotājiem no atjaunojamiem energoresursiem (AER) ir no biznesa viedokļa labi saprotama taisnība vēlmē turpināt maksimizēt peļņu. Skumjākais, ja kopīgajās diskusijās dažādo taisnību pārstāvji (un vēl trakāk – plašākas sabiedrības grupas) sāk viens otru atklāti nicināt.

Tomēr, lai kādus priekšlikumus rudenī sagatavotu ekonomikas ministra vadītā darba grupa, lēmums par turpmāko atjaunojamās elektroenerģijas subsidēšanas modeli būs jāpieņem valdībai un deputātiem. Tāpēc aicinu gaidāmā lēmuma priekšvakarā tautas priekšstāvjus neapmaldīties šaurās taisnībās, bet kopēja taisnīguma vārdā izprast un respektēt visas sabiedrības kā vienota veseluma intereses.

OIK sistēma ir jāmaina

Neapšaubāmi, pašreizējā atjaunojamās elektroenerģijas subsīdiju sistēma ir jāmaina. To pieprasa daudzās izmaiņas Eiropas Savienības enerģijas industriju regulējošajos normatīvajos aktos, ko sev līdzi nes Eiropas Komisijas 2016. gadā izstrādātā Ziemas pakete, kā arī absolūti saprotamā, gadiem milzusī Latvijas sabiedrības neapmierinātība ar pārmērīgo OIK slogu. Nav jāatkārto jau daudzkārt rādītie statistikā balstītie grafiki, lai atgādinātu, cik ciešos žņaugos apstrādes rūpniecības starptautisko konkurētspēju tur enerģijas subsīdiju maksājumi un cik būtisku daļu OIK veido mājsaimniecību elektrības rēķinos.

Tātad pārmaiņas ir neizbēgamas. Būtiskākais jautājums – veids, kā tās tiks īstenotas. Nav pieļaujams, ka zem skanīgiem taisnības cīņas lozungiem OIK tiktu apzināti saskaldīts un paslēpts citos maksājumos, tā paslaukot zem paklāja patērētāju iespējas skaidri apzināties patiesās saražotās enerģijas izmaksas.

Tāpat visīstākais noziegums pret sabiedrību un tautsaimniecības attīstību būtu uz līdzšinējās OIK sistēmas pamatiem veidot jaunu, it kā ar Ziemas paketē ietvertajiem Eiropas kopējiem mērķiem pamatotu subsīdiju sistēmu, kas būtu tikpat dārga un neefektīva kā līdzšinējā. Šobrīd, iespējams, atsevišķiem enerģētikas nozares dalībniekiem ir vēlme tādu radīt, šauras taisnības izpratnes vārdā burtiski iecementējot nemainīgu atbalsta ietvaru turpmākajai dekādei (līdz 2030. gadam).

Iztikas minimuma atbalsts

Protams, lai cik lielu nepatiku pret atjaunojamo enerģiju sabiedrībā ir radījusi OIK, ir pilnīgi pareizi, ka pakāpeniski cenšamies atteikties no fosilo energoresursu izmantošanas. Taču atbalsta mehānismiem ir jābūt efektīviem, elastīgiem un ekonomikas pamatprincipos balstītiem. Brīvā tirgus apstākļos nevienam tautsaimniecības sektoram nav un arī nedrīkst būt tik ilgstošas un stabilas valsts dotas pelnītspējas un attīstības garantijas.

Līdz šim ir pastāvējusi sistēma, kurā atjaunojamās elektroenerģijas ražotāja lielākais risks – zema elektrības cena biržā – bijis mākslīgi pārlikts uz patērētāja pleciem. Tas ir jāmaina, daudz lielāku elektrības cenu ciklisko svārstību radīto risku uzņemoties pašiem investoriem. Valstij ar patērētāju maciņos balstītām subsīdijām zemas cenas situācijā būtu jāgarantē vien iztikas minimums, nevis laba rentabilitāte vai pat dividenžu izmaksa.

Vai patērētājam vienmēr jāuzņemas visi riski, ko investoriem rada cenu izmaiņas enerģētikas sektorā?(referencei izmantotas elektrības biržas cenu svārstības Dienvidzviedrijā, kas cenu līmeņa ziņā ir tuvākais reģions, uz ko Latvijas patērētājiem būtu jātiecas.)

Ņemot vērā pašreizējo elektrības cenu līmeni, Latvijas mājsaimniecību maksātspēju un eksportētāju konkurētspēju, utopiski ir iedomāties, ka šeit iespējami tehnoloģiski eksperimenti. Latvijai nav jābūt jauna AER know-how izstrādes pirmrindniecei, atbalsts piešķirams tikai investīcijām pārbaudītās, lētās un maksimāli efektīvās tehnoloģijās, kas vienlaikus ir patiesi draudzīgas videi. Diez vai par "zaļu" var saukt elektrības ražošanu no biogāzes, kas iegūta no speciāli šim mērķim lielās platībās audzētām lauksaimniecības monokultūrām.

Taisnīguma vārdā

Sabiedrībā vienmēr būs dzirdami dažādi stāsti par nevienlīdzību. Daļa no tiem, protams, ir pašu iesaistīto personu uzņēmības jautājums, taču daudzus iespējams ja ne pilnībā atrisināt, tad vismaz tālākā nākotnē mazināt ar pārdomātiem un sabalansētiem politiskajiem lēmumiem. Nodarbinātības atšķirības lauku reģionos un galvaspilsētā, darba samaksa un sociālo garantiju pieejamība, zemo pensiju radītā paaudžu nevienlīdzība... Arī enerģētikas sektorā taisnīguma izjūtas nodrošināšana nākotnē lielā mērā ir valsts vadītāju rokās.

Tāpēc jaunajā subsīdiju (pēc OIK likvidācijas vai reformas) sistēmā noteikti ir jāsaglabā līdzšinējā elastība cenu politikā attiecībā uz dažādām patērētāju grupām. Nedrīkst veidoties situācija, kurā mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem (pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm, maznodrošinātajiem u. c.) ir risks nonākt tā sauktajā enerģijas nabadzībā, nevarot atļauties darbināt ikdienas dzīvē nepieciešamās elektroierīces vai pat ieslēgt apgaismojumu. Tāpat ir jāsaglabā atvieglojumi energoietilpīgo rūpniecības nozaru pārstāvjiem. Ja maksājumi par elektroenerģiju kopā ar obligātajām AER subsīdijām uzņēmumam veido desmit vai divdesmit procentus no apgrozījuma, to jau var traktēt kā sava veida apgrozījuma nodokli, kas neveicina ne attīstību, ne taisnīgumu.

Cerams, ka, lemjot par nākamo atjaunojamās enerģijas atbalsta ietvaru, valdībai un deputātiem izdosies radīt gan no patērētāju, gan pakalpojumu sniedzēju viedokļa sabalansētu normatīvo vidi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!