Daļēji pelnīti, piemēram, patiesi satraucoša ir dabisko pļavu straujā izzušana. Daļēji svārstības rada vērtētāju izvēlētie datu avoti, diez vai realitāte mainās gluži tik strauji. Piemēram, bieži citētais Jēla Universitātes Vides stāvokļa indekss rāda mežu platības sarukumu Latvijā, kaut nacionālie meža monitoringa rezultāti vēsta pretējo. Tas nepārsteidz, bieža un regulāra starptautisko indeksu iepazīšana veicina stoicisku attieksmi pret dzīvi un pasaules spēju būt taisnīgai. Pasaules Ekonomikas forums savā Konkurētspējas indeksā mūsu valsts spēju piesaistīt talantus vērtē kā vājāku nekā Madagaskarai, kas nesen iekļuva pasaules medijos ar virsrakstiem par mēra epidēmiju. Mūsu valsts konkurētspējas priekšrocību raksturs tiek vērtēts zemāk nekā Tadžikistānai, kura ir valsts ar pasaulē augstāko iedzīvotāju ārzemēs nopelnīto algu attiecību pret IKP un trešā nabadzīgākā valsts Eirāzijas kontinentā.

Svarīgākais ir – kā paši jūtamies savas zemes plašumos. Iespējams, ka labi, jo sabiedriskās domas aptaujās apkārtējās vides stāvoklis risināmo problēmu prioritāšu secībā mēdz būt zemu. Tas nav tāpēc, ka latvieši šo tēmu vispār nesaprot vai viņus interesē tikai nauda. Cilvēki vispirms rūpējas par savām un tuvāko cilvēku vajadzībām, arī globālos procesus vērtējot caur šo prizmu. Tāpēc "zaļums" sabiedrības vairākumam var nozīmēt kaut ko pavisam citu nekā biologiem. Tas gan nenozīmē, ka ekspertu viedoklis nav svarīgs, jo viņi tiešām zina vairāk un lietas, ko viņi novērtē, ar laiku var kļūt svarīgas citiem. Šeit izklāstīšu daļēji ekspertu sarunās sadzirdētas, daļēji savās izjūtās balstītas pārdomas par vides un cilvēku dzīves kvalitāti Latvijā, tās uzlabošanas iespējām.

Vai Latvija ir zaļa valsts? Šo vārdu var saprast dažādi.

Par ko citi mūs zaļi skauž?

Latvija ir zaļa tāpēc, ka tā ir zaļa un mēs šajā zaļumā varam zaļi dzīvoties. Mūsu valstī ir ļoti plašas iespējas pavadīt laiku dabā, iedzīvotāju blīvums ir viens no mazākajiem Eiropā. Latvijas ainava ir izteikti mozaīkveidīga, un šajā ziņā mēs atšķiramies pat no Lietuvas, kur raksturīgāki ir ļoti plaši lauku masīvi. Līdzīgi kā telpā attālumi izskatās lielāki, tā daudzi nelieli meži un to norobežoti lauki, dažādi atskaites punkti mūsu acīm padara ainavu vizuāli bagātāku, ietilpīgāku. Daudziem ir savi lauku īpašumi, visbiežāk no senčiem mantoti, kuri vēl vairāk palielina lauku vides emocionālo vērtību.

Lielai daļai latviešu ir iespēja apvienot diezgan neskartas dabas un privātuma baudīšanu ikdienā – savā pamata dzīvesvietā vai vasaras mājā. Tā ir ļoti liela greznība bagātās, bet blīvi apdzīvotās valstīs. Arī pārējiem ir iespējams atrast vietu kaut vai īslaicīgai dabas baudīšanai prom no svešām acīm. Nav šaubu, Latvijas iedzīvotāji šo iespēju novērtē. Varbūt tieši to viņi domā, ar pārliecību atkārtojot, ka esam zaļa valsts, jo viņu ikdienas pieredze to apstiprina!

Pieļauju, ka vairākums nenovērtēs atšķirību starp pļavu, kur vienā kvadrātmetrā vidēji ir 100 augu sugas, un tādu, kurā ir vien 20, vēl trakāk – spēs bez sirdsapziņas pārmetumiem priecāties par ziedošiem rapša laukiem. Tāpat nav pašsaprotami tas, ka videi draudzīgāka izvēle ir brīvdienās pastaigāties pa tuvējo tirdzniecības centru, nevis ar auto doties uz 150 kilometrus tālo vasaras māju un tur ar kājām bradāt rīta rasā. Jo īpaši tad, ja izdodas tirdzniecības centrā pārāk daudz nenopirkt (raksturs ir jāaudzina!). Nevar lēmumus par dabas aizsardzību pieņemt tikai atbilstoši sabiedriskajai domai, ir jābalstās uz ekspertu spriedumiem. Taču arī tas, ko no apkārtējās vides sagaida cilvēku vairākums, demokrātijas apstākļos nevar būt nenozīmīgi.

DDT[1] neatgriezīsies

Statistikas cienītājiem ir labi zināms, ka apkārtējā vide Latvijā un attīstītajās valstīs kopumā kļūst arvien zaļāka tādā nozīmē, ka ķīmiskā piesārņojuma klātbūtne dabā ir krasi samazinājusies salīdzinājumā ar vēsturisko maksimumu. Piemēram, auto degvielā savulaik izmantotais svins atstāja izmērāmu ietekmi uz veselas bērnu paaudzes intelektuālo attīstību. Labklājības pieaugums sākumā radīja piesārņojumu, bet tad – prasības to samazināt. Šobrīd ne-zaļums kā cilvēku veselības risks ir galvenokārt nabadzīgo valstu problēma. Piemēram, saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem[2] miljonu cilvēku gadā nogalina dūmi mājokļos, ko rada primitīva apkure un ēdiena gatavošana. Latvijā vides aizsardzības kustība bija viens no 30 gadus senā pagātnē notikušās politiskās revolūcijas iemesliem, kaut kādā ziņā arī ieganstiem – par vides piesārņojumu jau drīkstēja runāt tad, kad daži citi temati vēl bija aizliegti.

Mūsdienās Latvijā ķīmiskā piesārņojuma ierobežojumus galvenokārt nosaka Eiropas Savienība, jo citādi nevarētu darboties vienotais tirgus. Tātad – teritorija, kas caurmērā ir daudz blīvāk apdzīvota (tātad katrai piesārņojuma vienībai ir augstāka sabiedriskā cena), vairāk industriāla (lielāks risks sasniegt augstu piesārņojuma līmeni) un bagātāka (tātad vides kvalitāte ir augstāka prioritāte). Līdz ar to ir maz ticams, ka šajā ziņā situācija var pasliktināties. Pieļauju, ka atsevišķas normas ir, kā angļi saka, "overkill" jeb latviski – šaušana ar lielgabaliem pa zvirbuļiem. Šādā kontekstā tas ir neizbēgami. Tas nenozīmē, ka gaisa piesārņojuma problēmu nav vispār, bet tās ir izteikti lokālas, piemēram, saistībā ar Rīgas ostas darbību.

Kas Latvijas dabā ir visvairāk sabojāts?

Ir viens vides stāvokļa aspekts, kuru cilvēku vairākums apzinās ļoti vāji. Pašreizējais ainavu kopums, kuru daudzi uztver kā tradicionālu, kas pastāvējis teju mūžīgi, ir veidojies samērā nesen, dažās desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara. Patiesi tradicionālā ainava bija vēl daudz vairāk mozaīkveidīga nekā šobrīd. Ar krietni mazāku meža īpatsvaru, kas šoreiz apmēram divkārt pārsniedz vēsturisko minimumu pirms Pirmā pasaules kara. Toties daudz vairāk bija atsevišķu lielu koku, birztalu, ēku, lauku ceļu. Lielās meliorācijas laikā apguva zemes platības, kuras šobrīd daudzos gadījumos izrādās lauksaimniecībai nevajadzīgas, taču ainavai nodarītā posta mērogs ir titānisks.

Šajā ziņā ainava ir pārveidota vairāk, daba ir padarīta mazāk "zaļa" nekā daudzviet Rietumeiropā. Lai arī zemes vērtība tur ir vēl daudz lielāka, privātīpašuma saglabāšana un veselīgā sentimentā balstītais demokrātiskais pretsvars inženierisma galējībām ir palīdzējis tur saglabāt vēsturisko kultūrainavu. Tiem, kuri domā, ka tipiska mūsdienu Latvijas ainava var pievilināt ārzemju tūristus, vajadzētu apmeklēt, piemēram, Kianti (Chianti) reģionu centrālajā Toskānā, Itālijā, – lielu, gadsimtiem veidotu telpisku mākslas darbu. Pašu tūristu viedoklis šajā jautājumā šķiet skaidrs, 9/10 ārzemnieku viesnīcās pavadīto nakšu attiecas uz Rīgu un Jūrmalu, kuras spēj piedāvāt pasaules mērogā tiešām īpašu pilsētniecisku skaistumu – izcilu un daudzveidīgu.

Iespējams, ka šī dabas vēstures daļa neiekļaujas dominējošajā stāstā par pagātni. No vienas puses, jebkādu sliktu norišu saistīšana ar padomju varu sabiedrības lielākajā daļā ir politkorektuma etalons. No otras puses, šos darbus jeb nedarbus veica tādas nevainojami tradicionālas nozares kā lauksaimniecība ražīguma vārdā. Lielāko kaitējumu videi padomju laikā taču nodarīja "hipertrofētā rūpniecība", vai ne? Šāds priekšstats ir ļoti tāls no realitātes. Ainavai nodarītais kaitējums ir nepārejošs, nelabojams un gandrīz visaptverošs.

Ko darīt?

Kā varētu padarīt vidi zaļāku, uzlabojot sabiedrības vairākuma dzīves kvalitāti? Kā sargāt vērtības, kuras šobrīd vairāk rūp ekspertiem, bet kuras nākotnē kļūs svarīgas arvien plašākam cilvēku lokam? Turklāt – kā šos mērķus panākt par saprātīgu cenu? Vienā "DELFI Versijā" nevar atrisināt visas pasaules problēmas, tāpēc tikai daži vārdi par aprakstītā kaitējuma mazināšanu.

Ņemot vērā, ka lauksaimniecība veido ap 2% no ekonomikas, bet saņem vairāk nekā trešdaļu no kopējā valsts budžeta finansējuma saimnieciskajai darbībai[3], sabiedrība no šīs nozares var gaidīt daudz lielāku kopējo interešu ņemšanu vērā. Domāju, ka ik gadu maksātie simti miljonu ir tā vērti, lai ainava netiktu pakļauta vēl lielākai utilitārai "norullēšanai", nekā tas jau ir noticis. Tā saucamo "zaļināšanas" komponenti platībmaksājumos diez vai vajadzētu piešķirt tikai par vienas intensīvi audzētas kultūras aizstāšanu ar citu. Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāte iegūtu daudz, ja milzīgu vienlaidus lauku vidū ļautu augt atsevišķām birztalām un kokiem. Dekoratīvas dižkoku glābšanas talkas nevar novērst to, ka šie koki ir sava bioloģiskā mūža izskaņā. Mums ir jādzīvo tā, lai varētu rasties nākamo paaudžu dižkoki.

Runājot par mežiem, šī teritorijas daļa jau ir pakļauta daudz stingrākām aizsardzības prasībām nekā lauksaimniecības zeme, ja vērtē pēc daļas, kurā saimnieciskā darbība ir pilnīgi pārtraukta (ap 6%), daudz vairāk ir arī citu ierobežojumu, piemēram, tā saukto eko koku atstāšana cirsmās. Taču ir lietas, ko es darītu citādi. Ja tiktu panākta stratēģiska ieinteresēto pušu vienošanās, ka pašreizējā ierobežojumu kopējā saimnieciskā cena ir akceptējama un netiek mainīta, bet tiek "pārdalīta" starp dažādiem ierobežojumiem, tad nozares un vides aizstāvju starpā varbūt varētu vieglāk panākt kompromisus nekā šobrīd, kad jebkādu pielaidību pret oponentiem uztver kā nodevību. Piemēram, varbūt var palielināt platību, kurā saimnieciskā darbība ir pilnībā aizliegta, vienlaikus atceļot daļu ierobežojumu saimnieciskajos mežos? Vai ir liels ieguvums aizliegt cirst priedes līdz 100 gadu vecumam, ja šī koka dabiskais mūžs ir ap 300 gadiem, bet pilnībā liberalizēta saimnieciskās darbības režīma situācijā tās nocirstu, teiksim, 80 gados? Varbūt visā valstī izkaisīti daudzi tiešām veca un dabiska meža fragmenti būtu lielāka vērtība nekā saimniecisko mežu (faktiski – koku plantāciju) audzēšana līdz nedaudz lielākam vecumam?

Apzinos, ka par šo tēmu daudz nezinu, tieši tāpēc ar milzu interesi klausītos ekspertu sarunu par šo tēmu.


[1] Savulaik plaši tika lietots pesticīds, cīņa pret kuru lielā mērā radīja mūsdienu vides aizsardzības kustību.

[2] http://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/household-air-pollution-and-health

[3]2018. gadā budžetā lauksaimniecībai atvēlēti 36,4% no visiem izdevumiem saimnieciskajai darbībai jeb 604,7 miljoni eiro, sīkāka informācija: http://www.fm.gov.lv/valstsbudzets/