Eiropas Latviešu apvienība (ELA) šo grozījumu ierosināja, balstoties uz Ziemassvētku laikā veiktu aptauju, kuras rezultāti liecināja – vairums pirmspensijas vecuma respondentu apsver atgriešanos Latvijā, bet to nedarīs, ja Latvijā tiks atvilkts nodoklis arī ārvalstīs nopelnītajai minimālajai pensijai, ko mītnes zemē ar nodokļiem neapliek (plašāk skatīt šeit). Kā raksta "Diena": "Eiropas Latviešu apvienība uzskata, ka labums Latvijas ekonomikai no pensionāru iztērētās naudas būšot lielāks nekā ārzemēs nopelnīto pensiju aplikšana ar nodokli. Turklāt pirktspēja tad tiktu celta Latvijas novados, no kuriem emigrācija bijusi aktīvākā." Ierosinātie grozījumi pirmajā lasījumā netika apstiprināti, un ELA aktīvi aizstāv savu viedokli par šāda punkta nepieciešamību.
Jautājums ir ļoti nopietns – vai Latvijai vajag aizbraukušos cilvēkus atpakaļ? Un vai ir kādi pasākumi, kuri veicinātu atgriešanos? Protams, ka vajag. Valstij ir nopietni jāstrādā pie tā, lai īstenotu Satversmes preambulā ietverto sociāli atbildīgas valsts principu un veidotu šeit tādus apstākļus, lai cilvēki varētu ar savu darbu nodrošināt sev cienīgas dzīves apstākļus. Un tie, kuri sasnieguši cienījamu vecumu, varētu būt aktīvi un laimīgi savā dzimtajā pusē.
Vai Diasporas likums tomēr ir kā laimes aka, kurā iespējams ietvert visus atgriešanos sekmējošos nosacījumus, tai skaitā īpašus nosacījumus remigrantiem pensijas vecumā? Strādāju ar sociālās drošības jautājumiem pētījumos un nolēmu veikt neformālas intervijas ar kolēģiem Latvijas Universitātē, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē, Vidzemes Augstskolā, kuri pētījuši migrāciju, sociālo politiku, pensiju sistēmu, lai noskaidrotu pieredzējušu ekspertu viedokli. Argumenti ir atšķirīgi, bet vienprātība ir tajā, ka šādiem nosacījumiem nav jābūt Diasporas likumā un pensiju dubultā neaplikšana ar nodokļiem risināma ar citu instrumentu palīdzību.
Pirmkārt, visi jautājumi, kas skar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), tomēr attiecas uz nodokļu politiku un likumiem, kas regulē IIN atvieglojumus dažādām iedzīvotāju grupām.
Otrkārt, šis ir arī cilvēktiesību jautājums – cilvēkiem par gūtajiem ienākumiem nav jāmaksā nodokļi divreiz. Tātad šis jautājums ir jārisina, bet to var regulēt ar starpvalstu līgumiem, kā to jau tagad paredz līgumi par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem, kas noslēgti ar ASV, Kanādu, Krieviju un Ukrainu. Līdzīgi kā algas apliek pēc tās valsts nodokļu sistēmas, kurā ienākumi gūti, – noteicoša ir ienākumu gūšanas vieta, nevis mītnes zeme. Turklāt šāds princips jau ir iestrādāts ES regulās par sociālo drošību. Te gan jānorāda, ka ne visās ES valstīs pensijas apliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (piemēram, arī tepat mums kaimiņos Lietuvā to nedara).
Treškārt, šis ir arī sociālā taisnīguma un solidaritātes jautājums. Kamēr, piemēram, Somijā vidējā pensija ir 1,632 eiro eiro, Latvijā tā ir desmit reizes zemāka. Pat ja atbilstoši ELA pētījuma rezultātiem pusei remigrantu pensija būtu 800–1600 eiro robežās, varbūt tomēr cilvēkiem, kuri atgriežas Latvijā, nebūtu sev jāpieprasa īpašas privilēģijas, bet jāsniedz solidārs ieguldījums valsts pakalpojumu nodrošināšanā ne tikai kā patērētājiem (caur dalību preču un pakalpojumu pirkšanā, kā arī PVN maksāšanā)?
Iedzīvotāju brīva kustība ir viens no mūsu ieguvumiem dalībā ES. Vienlaicīgi dzīves līmeņa starpība ar vecajām ES dalībvalstīm joprojām ir ievērojama, un tāpēc ne reti nepamanām, cik ļoti esam pavirzījušies uz priekšu savā sociālekonomiskajā attīstībā, ja salīdzina ar 90. gadu sākumu. Kaut arī aizbraukušo skaits joprojām pārsniedz to skaitu, kuri atgriežas, remigrantu skaits ir augošs. Mūsdienās emigrācija vairs nenozīmē aizbraukšanu uz mūžu, tā ir normāla turp un atkaļ kustība. Diasporas likums un diasporas politika ir labi iecerēti instrumenti, lai stiprinātu aizbraukušo piederību Latvijai, palīdzētu uzturēt daudzveidīgas saites ar dzimteni un sniegtu atbalstu atgriežoties. Tomēr jāatceras, ka viens likums nevar atrisināt visus jautājumus.
