Būšu godīgs pret to lasītāju daļu, kurai interesē sensācijas, un atrunāšu uzreiz: par pašu skaļo noziegumu šajā rakstā daudz nerunāsim un versijas neizvirzīsim, kaut vai tāpēc, lai netraumētu bojā gājušā tuviniekus un netraucētu izmeklēšanai.
Šis ir brīdis, kad ar vēsu prātu ir jāizvērtē Saeimas un atsevišķu deputātu veikums maksātnespējas jomas regulējuma attīstībā.
Ekonomiskās krīzes gados skandalozās situācijas sakarā ar maksātnespējas procesiem nebija retas, un lai radītu sabiedrībai iespaidu, ka valsts vara uz tām reaģē, daži deputāti ģenerējuši visai oriģinālu risinājumu: pielīdzināt maksātnespējas administratorus, acīmredzamus privāta sektora pārstāvjus, valsts amatpersonām. Tas, lūk, ļaus administratorus labāk kontrolēt un cels profesijas prestižu (valsts amatpersonām kā absolūti svētajām būtnēm taču uzticas visa Latvija!)
2012. gada 24. septembrī Saeimai tika iesniegts likumprojekts "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (Nr. 367/Lp11). Saeimas deputāts Andrejs Judins ar 2013. gada 27. decembra vēstuli Nr. 8/3-22-2006-11/13 "Priekšlikums likumprojekta "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (Nr. 367/Lp11) trešajam lasījumam", kura adresēta Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, iesniedza priekšlikumu papildināt Maksātnespējas likuma 9. panta pirmo daļu ar tekstu, ka "amata darbībā maksātnespējas procesa administratori ir pielīdzināmi valsts amatpersonām". Šis priekšlikums tika iekļauts likumprojektā "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (Nr. 367/Lp11) trešajam lasījumam. Saeima 2014. gada 25. septembra sēdē atbalstīja likumprojektu Nr. 367/Lp11 trešajā lasījumā.
Tādējādi deputāta A.Judina priekšlikums pielīdzināt administratorus valsts amatpersonām kļuva par likumu, un izturēja loģiski argumentētus juridiskus uzbrukumus no maksātnespējas administratoru puses, daži no kuriem vienlaikus ir zvērināti advokāti.
Beigu beigās ne Satversmes tiesa, kura tomēr kritiski izteicās par apstrīdēto normu savā spriedumā, ne Saeimas deputāti, starp kuriem ir racionāli domājoši profesionāļi, neuzdrošinājās atklāti paust sabiedrībai, ka Maksātnespējas likuma 9.panta 1.daļas jauna redakcija ir tukšītis, likumdošanas brāķis, birokrātiskās pseidokontroles paraugs.
Domāju, vismaz tagad ir laiks to atzīt.
Maksātnespējas likuma 9.panta 1.daļa A.Judina piedāvātajā redakcijā eksistē jau četrus gadus. Kādi ir rezultāti? Tādi, kas liecina, ka kārtējā valsts iejaukšanās privātajā sfērā nav bijusi efektīva: notiek izmeklēšana kriminālprocesā, kurā ir iesaistīts Māris Sprūds un daži citi maksātnespējas procesa administratori, noslepkavots Mārtiņš Bunkus.
Šo rindu autors nekādā mērā neizsaka apgalvojumus par konkrētu personu vainu, jo personu vainīgumu konstatē tikai tiesa. Taču būsim reālisti: gan šie notikumi, gan, visticamāk, arī plašai publikai neredzami fakti parāda, ka kontrolēt visus un iejaukties visur ar kaut kādu regulējumu nenozīmē patiesi risināt sabiedrībai svarīgas problēmas. Piemēram, valsts amatpersonu deklarācijas, kuras sniedz administratori, nenovērsa notikumus, kuru dēļ uzsākti iepriekš minētie kriminālprocesi.
Kam noderēja valsts amatpersonas deklarācijas, kuras iesniedza Mārtiņš Bunkus? Paātrināja izmeklēšanu procesā par draudiem viņu nogalināt? Diemžēl, neizskatās. Pagaidām var apgalvot, ka deklarācijas noderēja tikai žurnālistiem, kuri vakar citēja šīs deklarācijas, informējot sabiedrību par notikušo.
Maksātnespējas procesa administratora profesija ir vajadzīga, šis darbs nav viegls, un ir pietiekoši daudz šīs profesijas pārstāvju, kuri nepārkāpj likumu, savus pienākumus pildot kvalitatīvi un godīgi.
Un, ir jāatzīmē, ka administratori nepilda valsts varas funkcijas un nesaņem algu no valsts. Viņi pelna savu iztiku paši, atšķirībā no Saeimas deputātiem, vienam no kuriem, plaši zināmajam tukšas liberālās frāzes meistaram, pirms sešiem gadiem radās vajadzība spodrināt savu tēlu un virzīt likumprojekta trešajam lasījumam ne tikai nesamērīgi ierobežojošu likuma normu, bet arī tādu, kura nesasniedz iecerēto mērķi.
Diemžēl, arī šobrīd tiek virzīti atsevišķi likumprojekti, kuru mērķis ir uzlikt uz visam reglamentētajām profesijām VID un KNAB kakla siksnu, kas, domājams, tikai palielina politiski motivētu lēmumu pieņemšanas un korupcijas riskus pašās šajās kontrolējošajās iestādēs, nevis atrisina kādu konkrētu sabiedrībai svarīgu problēmu.
Kāpēc visiem ir jābūt valsts amatpersonām? Kāda jēga? Nekāda! Domāju, ka šādu normu iestrādāšana likumā ir kārtējais piemērs tam, kā atsevišķi politiķi un birokrāti maldina sabiedrību un uzdod par teicamiem darba rezultātiem darba imitēšanu.
Vēlēšanu gadā pilsoņiem noteikti ir jāapsver, vai viņi vēlas, lai nākamajā Saeimā turpinātos darba imitēšana un tukšas runas par ''sabiedrības interesēm''.