Tuvojas vēlēšanu laiks, un ir vairāk nekā likumsakarīgi, ka populisma kalni, ko dzirdēsim no politiķiem, kuri vēlas saglabāt savus amatus, augs ģeometriskā progresijā (precizējums īpaši atjautīgajiem: tā ir skaitļu virkne, kurā katrs loceklis tiek iegūts, iepriekšējo locekli reizinot ar konstantu no nulles atšķirīgu skaitli (precizējums komentētājiem: skaitlis ļoti strauji paliek arvien lielāks)). Pirmās populisma pērles vēlētājiem jau izbārstītas – Imants Parādnieks pateicis, ka pensijai jābūt atkarīgai no cilvēka bērnu skaita.
Kas savdabīgi – Parādnieka kungs ar šo ģeniālo ideju nācis klajā Latvijas Pensionāru federācijas domes sēdē. Respektīvi – sēdē, kurā Latvijas pensionāri centās izcīnīt sev lielākas pensijas, viņiem paziņoja: "Nūūū, ja jums nav bērnu, jūs vienkārši neesat pelnījuši pensiju, lol."
Protams, šī populistiskā utopija ir izprotama. Un ir saprotams, ka tas ir kārtējais "latvieši izmirst, taisiet bērnus" gājiens, tomēr laikā, kad racionālu un atbildīgu pilsoņu vidū bērnu dzemdēšana ir kļuvusi par finansiālu, nevis emocionālu lēmumu, jo vairums potenciālo vecāku izvēlas izvērtēt to, vai spēs savam bērnam vai bērniem nodrošināt pilnvērtīgu un stabilu bērnību, ideja sākt ražot bērnus, lai nodrošinātu sev vecumdienas, domāju, ir ņirgāšanās.
Ko nozīmētu Parādnieka idejas ieviešana pensiju sistēmā? Tā nozīmētu, ka bailēs no niecīgas pensijas vecumdienās tautieši sāktu dzemdēt bērnus, nedomājot par viņu labklājību un savu spēju viņus uzturēt. Un tas notiktu tieši trūcīgāko ģimeņu vidū, jo turīgākie iedzīvotāji nebaidītos, ka nespēs nodrošināt savas vecumdienas paši. Tātad mēs runājam par valsts atbalstītu nabadzības un trūkumcietēju paaudzes veidošanu laikā, kad citi cīnās par bērnunamu likvidēšanu un pilnvērtīgu dzīves apstākļu nodrošināšanu katram bērnam Latvijā.
Trivializēsim to līdz konkrētam piemēram: man ir viens bērns, labprāt vēlētos vēl divus, bet apzinos, ka, palielinoties bērnu skaitam ģimenē, mani ienākumi maģiski netrīskāršosies. Ģimenes budžeta plānošana ir ļoti strikta, tāpēc lēmums radīt vēl divus bērnus automātiski par divām trešdaļām samazinās naudas daudzumu, ko varu atvēlēt savam pirmajam bērnam.
Tātad pārtikušu vecumdienu vārdā man nāktos upurēt iespēju nodrošināt savam bērnam pilnvērtīgu bērnību. Mans bērns brauktu ekskursijās par 2/3 retāk, apmeklētu par 2/3 mazāk pulciņu un savu istabu dalītu ar vēl diviem bērniem.
Tas, protams, nav nekas traģisks, trīs un vairāk bērnu ģimenes savulaik bija ne tikai norma, bet reizēm pat nepieciešamība. Lielākā daļa no mums zina, kā tas ir, kad pienāk laiks un tava vecākā brāļa apenes kļūst par ģimenes vidējā brāļa apenēm, bet pāris gadu vēlāk tās jau ir tavas apenes. No vienas puses, tas ir pilnīgi normāli, no otras – kāpēc valstiskā mērogā liegt izvēli dzīvot nedaudz labāk?
Savukārt trūkumcietēju ģimenēm pensijas pielāgošana dzemdēto bērnu daudzumam būtu zaļā gaisma bērnu fermu ieviešanai. Manuprāt, jau tāpat ir pārāk daudz gadījumu, kad internetā lūdz palīdzību septiņu bērnu ģimenes mājas remontam, jo vecāki, protams, paši ar to netiek galā. Sauciet mani par ciniķi, bet labprātāk viņiem ziedotu lielo iepakojumu ar prezervatīviem un ģimenes finanšu plānošanas lekciju apmeklējumus.
Lai arī pēcnācēju radīšana ir dabisks un pat bioloģiski nepieciešams process, es labprātāk izvēlos dzīvot savu dzīvi sev pašam, nevis kļūt par valsts subsidētu donoru piespiedu latviskā genofonda atražošanai valstiskās nākotnes un nodokļu maksātāju pieauguma veicināšanas vārdā. Man no sirds liels prieks, ka Parādnieka kungs par nodokļu maksātāju naudu spējīgs uzturēt savus sešus bērnus, bet par to maksāt viņam arī lielāku pensiju tomēr nevēlos.