Pirms mēneša inspekcija atteica izmaksāt kompensāciju Kristīnei, aktrisei, kurai plānveida vairogdziedzera operācijas laikā pārgriezti abi balss nervi. Veselu gadu vērtējusi "medicīnisko dokumentāciju", kura apjomā nepārsniedz pamatskolas audzēkņa darba burtnīcu, ekspertīze secinājusi, ka balss nerva bojājumu biežums šāda veida operācijās ir 2% līdz 3%, tāpēc Kristīnei vienkārši nav paveicies. Tomēr mūsu vokāliste – tagad jau bez balss – nav gājusi uz lielveikalu, lai nopirktu simt vistu olas vai simt piena pakas, tātad iegādātos lielāku daudzumu vienveidīgu preču, uz kurām tirgotājs varētu attiecināt saprotamu nobiruma procentu.
Viņa devās pie ārsta Lībieša ar cerību, ka augsti kvalificētais speciālists palīdzēs tikt vaļā no pāris nebūt ne ļaundabīgiem mezgliem viņas vienīgajā vairogdziedzerī. Un pazaudēja savu vienīgo darba instrumentu. Kā parasti, inspekcija pat nav painteresējusies, cik šāda veida operāciju gadā veic cienījamais ārsts un cik daudz viņa pacientu tiek pārgriezti balss nervi – 3%, 13% vai 30%.
Veselības ministrijai, kas lietu skatīs atkārtoti, ir jāaizstāv savējie. Nodaļā, kur nonāks lēmuma pārsūdzība, strādā nebūt ne dumji juristi, tomēr spēles noteikumi liks, aprobežojoties ar vientiesīgu jautājumu Veselības inspekcijai "Vai jūs tiešām visu, visu izvērtējāt?", uz kuru tiks saņemta tikpat nopietna atbilde, iepakot to pašu inspekcijas "sviestu" tagad jau augstāka līmeņa juridiskā "abrakadabrā" un pasniegt mūsu "varonei".
Jāsaprot, ka argumentēti atspēkot inspekcijas visgudro ekspertu slēdzienu var vienīgi ārsts, kas pārzina konkrēto patoloģiju un tās ārstēšanu. Ja Kristīne spirināsies un lūgs ministrijai lietas izskatīšanā piesaistīt lietpratējus no attiecīgajām ārstu asociācijām, varam nešaubīties, ka ministrijas speciālisti pieaicinātajiem lietpratējiem uzdodamos jautājumus formulēs tā, ka "šamējiem" neatliks nekas cits, kā vien apstiprināt inspekcijas konstatēto, turklāt neviens negrib sabojāt attiecības ar veselības aprūpes kvalitāti uzraugošo institūciju.
Tālākais scenārijs, kā liek domāt pieredze saskarsmē ar cietušiem pacientiem, man iezīmējas jau tagad. Protams, Kristīne var vērsties Administratīvajā tiesā. Tomēr tiesa varbūt saprot nodokļu un iepirkumu lietas, bet vāji orientējas medicīnā. Turklāt šeit Kristīnei iznāks darīšana ne vairs ar mazliet samelojušos Aikāsāp, bet inspekcijas – Nacionālā veselības dienesta – ministrijas aliansi, kas par varītēm centīsies iegalvot tiesai to, cik pamatota bijusi operācija, cik pilnīgi Kristīne tikusi informēta par visām – visām – iespējamām sekām un komplikācijām un cik ļoti viņa piekritusi un atļāvusi ārstam ne vien izņemt vairogdziedzeri, bet arī sabojāt ap to esošos un slimības neskartos orgānus. Un cik ļoti ārsts savu darbu paveicis atbilstoši visādām vadlīnijām un pacientu tiesībām.
Turklāt vēl pirms tiesas ministrijas pārstāvji centīsies apturēt Kristīnes pārstāvja lūgumus un, būdami apveltīti ar pieredzi, prasmēm un zināšanām, mērķtiecīgi iedarbosies uz tiesnesi, kam šī varētu būt pirmā ar medicīnu saistītā lieta.
Protams, attapīgs jurists, kuru Kristīne – meitene ar bērnu un nu jau divus gadus bez īsta darba – paņems sev palīgā, var pieprasīt tiesu ekspertīzi, tomēr, tavu bēdu, Latvijā, kā zināms, nav Rietumu un Austrumu piekrastes, kur šāda veida ekspertīzes veic neatkarīgi eksperti un neatkarīgas institūcijas. Mums ir tikai divas universitātes slimnīcas, kur vienā Kristīnei ne to pārgrieza, bet otrā centās ārstēt pirmās sabojāto. Līdz ar to atkal "nav, kur ņemt neatkarīgus speciālistus". Turklāt Tiesu medicīnas centrs, tāpat kā inspekcija, Nacionālais veselības dienests un lielās slimnīcas, ir ministrijas pakļautībā, tāpēc tiesu eksperti diez vai centīsies runāt pretī saviem ministrijas bosiem. Arī šeit ministrija pielietos sātanisku stratēģiju, uzdodot ekspertiem rūpīgi sagatavotus jautājumus, un ekspertu sniegtās atbildes izmantos, cenšoties manipulēt ar tiesu, kurai nav lielas izpratnes medicīniskās lietās.
Šo situāciju, līdzīgi kā iespēju pēc bērnu skaitāmpantiņa principa – tam došu, šitam nedošu – sadalīt miljonu eiro kompensācijas, zibenīgi novērtēja inspekcijas jaunā vadība, ar pieredzējuša sumo cīkstoņa manevru izspiežot "reņģu ēdājus" no jebkuras līdzdalības ekspertīzes procesā. Lai netraucētu inspekcijas medicīnas jomu pārzinošo ekspertu astrālu (faktiski eksperti ir ārsti, kuri labākajā gadījumā piestrādā poliklīnikās, plus viens profesors, kurš disertāciju aizstāvējis vēl 1978. gadā un pēc tam nav publicējies), inspekcijā tika ieviests Mosada cienīgs režīms.
Slimības vēstures – šos svētos papīrus, kas, starp citu, inspekcijas degungalā tiek pārrakstīti uz nebēdu, – jums rāda vien telpā bez logiem, klātesot iespaidīga izskata apsardzes darbiniekam. Ekspertiem ir atslēgti telefoni, nodaļas vadītājs darba laikā nav sastopams, un dzīvu ekspertu jūs vaigā tā arī neieraudzīsiet. Protams, minētais neizslēdz tiesības rakstīt iesniegumus un sūtīt e-pasta vēstules, kur neviens neliedz pilnā mērā izpausties, kā tieši jums ne to izgrieza, nogrieza vai kā konkrēti nobendēja jūsu tuvinieku. Tomēr, tā kā privātpersonu viedokļi un paskaidrojumi saskaņā ar Veselības inspekcijas jauno doktrīnu ir atzīstami par mazsvarīgiem un, kā pilnīgi pamatoti norāda iestādes vadītāja Indra Dreika, iesnieguma rakstītājs nav viņa nomirušais vīrs vai sieva, vislielākā iespēja ir tā, ka jūsu žēlabas un vaimanas lietai tā arī netiks pievienotas un neatstās nekādu iespaidu uz ekspertīzes iznākumu.
Sagrēkojušies ārsti savukārt tiek laipni aicināti uz pārrunām Veselības inspekcijā, kur – atšķirībā no mums, "plebejiem", – sniedz savus bezgala vērtīgos paskaidrojumus, kā arī "emocionāli un citādi" ietekmē objektīvo ekspertīzi, līdz pat tam, ka neveiksmīgo ārstu attaisnošanās, reizēm iekļaujot pat ar lietas būtību nesaistītu literatūras avotu apcerēšanu, tiek "copy paste" pārvilkta ekspertīzes secinājumos. Tā kā pašiem ekspertiem rakņāties literatūrā nav ne vēlmes, ne laika un, piedodiet, arī valodas zināšanu, slēdzienu pamatojumam noder pat žurnāls "Praktiskais Latvietis" un tamlīdzīgi populārzinātniski izdevumi. Tomēr, tā kā ekspertiem, kā skaidro inspekcija, piemīt "plašas zināšanas medicīnā" – absolūti visās jomās, no ginekoloģijas līdz acu ķirurģijai, viņiem savi slēdzieni nav jāpamato. Eksperts tā secinājis, tāpēc tā arī ir.
Kāpēc cilvēku, kura ārstēšanā kaut kas nogājis greizi, nevar vienkārši uzklausīt, nomierināt, izārstēt un apmaksāt viņa izdevumus? Kāpēc lauku daktera, kurš savlaicīgi un cītīgi veic iemaksas Ārstniecības riska fondā, misēkļus nevis ātri izlabo un kompensē, bet "atgremo" gadiem, iesaistot gan tiesas, gan Rīgas profesorus?
Kāpēc visnotaļ simpātiskiem cilvēkiem, inspekcijas ekspertiem, ir jānopūlas vaiga sviedros, lai "noslēptu" savu kolēģu kļūdas, aizmālētu ārstēšanas defektus ar pseidozinātnisku vāvuļošanu, rupjām falsifikācijām, un neslēpti jāsadarbojas ar tiem, kas vilto slimības vēstures?
Ja lietas skatītu ātri un taisnīgi – varbūt ne gluži pēc visaugstākajiem pasaules standartiem, bet atbilstoši vienkāršam, sadzīviskam godīgumam –, iegūtu gan slimnieki, gan ārsti, turklāt "Veselības aprūpes sistēmas ienaidnieka Nr.1" pacientu pārstāvniecības bizness tiktu iznīcināts saknē.
Ir tā, ka Veselības inspekcija, gluži tāpat kā lielākā daļa slimnīcu, ir ministrijas pakļautības iestāde. Un mazliet jocīgi izskatītos, ja ministre ietu pie valdības vadītāja un teiktu: "Paklau, man te tāda vidēji draņķīga medicīna, tomēr piešķir pārsimt miljonus eiro, lai mēs nenogrimtu pavisam."
Un cilvēcīgi ir saprotami, kā gan inspekcijas eksperti, nebūdami tie izcilākie ārsti Latvijas medicīnā, tomēr baudīdami respektu no visas mediķu sabiedrības puses, pēkšņi ne no šā, ne no tā ielaistu savā lauciņā Solvitu Olsenu vai kaut kādu Olafu Libermani.
Un nebūtu nekā nesaprotama, ja kāds no šiem inspekcijas praviešiem, cenšoties palīdzēt savam "čomam" slimnīcā vai izdabāt klīniskajiem bosiem, pie kuriem reizi piecos gados jāiet pagarināt sertifikātu, bet kuru iestādē gadījies ne īpaši pamatots "mironis", pavilktu lāga meitenes Temīdas svaru kausiņu attiecīgajā virzienā.
Kas jāizdara, lai kaut mazliet vērstu lietas par labu, kas ir tas, ko mēs ar saviem Eiropas pažobeles resursiem tomēr varam, un kādas Ziemeļvalstu civilizācijas pasakas mums jāaizmirst?
Institūcija, kas skata vienkāršās tautas sūdzības, jānodala no veselības aprūpes stratēģijas noteicēja, visu kapitālsabiedrību īpašnieka un visas naudas apgrozītāja –ministrijas. Lietas jāskata ātri, ilgākais, trīs mēnešu laikā. Jo septiņdesmitgadīgais var arī nepiedzīvot momentu, kad pēc pārsūdzībām visās instancēs tiks noskaidrots, kurš ir atbildīgs par viņa dēla nāvi. Ekspertiem, kuri skata lietas, jāsaņem laba alga. Vislabāk būtu, ja eksperti nedrīkstētu piestrādāt ārpus pamata darbavietas, bet tad rodas jautājums par viņu kvalifikācijas uzturēšanu. Jāmācās valodas, jāzina, kā strādāt ar literatūru, kā pamatot savus apgalvojumus, jāstažējas nopietnās klīnikās. Un – par šmaukšanos ar ekspertīzēm, tāpat kā par slimības vēsturu "uzlabošanu", ir jānes nevis kaut kāda personiska – kā to koķeti formulē Indra Dreika, bet gan pilnīgi reāla krimināla atbildība.