Ziemeļkorejas vadoņa Kima Čenuna iegribu, piedraudējumu un garastāvokļa maiņu hronika jau atgādina leģendu, taču viņš pats nekad nav bildis ne pušplēstu vārdu, ka būtu neprognozējams. Toties Donalds Tramps, jau sākot kandidēt uz prezidenta amatu, uzstājis, ka neprognozējamība ir galvenā iezīme viņa pieejā problēmām un sarunām. Jaunākais piemērs ir, šķiet, visdramatiskākais.
Tramps saklausa Ziemeļkorejas "naidīgu toni", viņa komandas biedrs sadzird Phenjanas piedraudējumu sākt kodolkaru. Vai tikšanās augstākajā līmenī šādos apstākļos var būt sekmīga?
No gada sākuma līdz maija vidum – Dienvidkorejas un ASV kara manevriem –Korejas pussalā gan valdīja nosacīti miermīlības vēji. Kims Čenuns pauda savam Dienvidkorejas kolēģim Munam Džēinam, ka ikgadējos Seulas un Vašingtonas militāros manevrus viņš uztver " ar sapratni". Vairākas nedēļas šo kara spēļu temats bija pieklusis. Tagad Phenjana skaļi pieprasījusi tās pārtraukt, apgalvojot, ka abas puses trenējoties – Ziemeļkorejas sagrābšanā.
Dots pret dotu?
Pēdējās pāris nedēļās izskanēja signāli par to, ka Vašingtonai un Phenjanai ir atšķirīgs skatījums uz gaidīto galotņu tikšanos. Ziemeļkoreja atcēla plānoto augsta līmeņa tikšanos ar Dienvidkorejas partneriem un atkārtoti rāja Savienotās Valstis par to pausto samita vīziju.
Nevar neatzīt, ka Ziemeļkoreja spēra virkni soļu, lai galotņu tikšanās fons būtu labvēlīgāks, bet pretim īsti neko nesaņēma. Lai arī slēgšanai nolemtais kodolizmēģinājumu poligons eksplozijās ir smagi cietis un šis žests ir drīzāk simbolisks, šāds pasākums vēl nesen nebija pat iedomājams. KTDR pauda, ka neiebildīs pret Dienvidkorejas un ASV kopīgām kara mācībām. Piekāpšanās bija arī ziemeļkorejiešu paustā gatavība atbraukt uz tikšanos Singapūrā, lai gan sākotnēji Phenjana uzstāja, ka Trampam jāierodas Ziemeļkorejas galvaspilsētā.
Ziemeļkoreja nav Lībija
Nav jābrīnās, ka Ziemeļkorejas līderus ir sadusmojusi Vašingtonas tieksme uztiept viņu zemei Lībijas likteni. Trampa nacionālās drošības padomniekam Džonam Boltonam, kurš savulaik prātoja, ka būtu "nevainojami likumīgi" raidīt Ziemeļkorejai preventīvu triecienu, tagad izdevās nokaitināt Phenjanu ar citu komentāru. Augstais amatvīrs ieteicās, ka KTDR varētu atbruņoties pēc Lībijas piemēra, kas gadsimtu mijā atteicās no savām atomieroču programmām darījumā ar Lielbritāniju un ASV, pretim saņemot ekonomiskās palīdzības un labāku attiecību solījumus. Boltons uzstāja, ka Ziemeļkorejai ir jānodrošina "pilnīga, pārbaudāma un neatgriezeniska demontāža". Līdzību redzējums uzreiz vedināja Kimu atcerēties Lībijas vadoņa Muamara Kadafi bēdīgo galu. Pats prezidents Tramps bija spiests atgaiņāties no riskantā salīdzinājuma un paziņot, ka ASV netiecas pēc Lībijas modeļa atdarināšanas.
Vēl tikai pirms nedēļas Tramps jau nosliecās piekrist Ziemeļkorejas kodolieroču programmas pakāpeniskai (nevis tūlītējai) demontāžai, jo Phenjana atteicās vienpusēji atdot savu atomarsenālu bez konkrētiem amerikāņu pretimnākšanas soļiem. Baltā nama saimnieks bija spiests netieši atzīt, ka viņa sākotnējā prasība, lai Ziemeļkorejas līderis pilnībā atsakās no savas valsts kodolieročiem, ir bijusi pārsteidzīga. Solis atpakaļ vedināja domāt, ka Trampam ieplānotā tikšanās ar Kimu Čenunu ir svarīga un viņš nevēlas tās izjukšanu. Vienlaikus šāda mīņāšanās apliecināja, ka tikai trīs nedēļas pirms cerētā samita Vašingtona vēl aizvien taustījās stratēģijas meklējumos attiecībās ar Phenjanu.
Kas būtu, ja būtu?
Pēc cerīgajām vēstīm par ASV un Ziemeļkorejas galvu iespējamu tikšanos abām pusēm vajadzēja maksimāli atturēties no žestiem un daiļrunības, kas vienai no tām varētu šķist kaitinoša.
ASV prasība Ziemeļkorejai atteikties no visa sava atombruņojuma ir loģiska un pamatojama, taču diez vai to vajadzēja uzsvērt un daudzināt tieši laikā, kad Phenjana bija sākusi sava kodolizmēģinājumu poligona likvidēšanu, uzskatot to par pietiekami skaidru labo nodomu piepildīšanas sākuma pierādījumu. Abu valstu līderu ķeršanās pie pretējās puses jutīgo tulznu spaidīšanas neklātienē – pirms viņu sarokošanās un apsēšanās pie sarunu galda – bija riskanta nodarbe jau kopš sākuma.
Arī Trampa publiskā tikšanās iespējas apšaubīšana nešķiet diplomātiska. Phenjanas lēmums atlikt sarunas ar Dienvidkoreju, protams, varēja izraisīt psiholoģiski motivētas negatīvas priekšnojautas, taču konkrētajā gadījumā prātīgāk būtu bijis neatlaidīgi turēties pie atlikušās sarunu perspektīvas nosargāšanas. Vai būtu bijušas vajadzīgas sarunas sarunu pēc? Kādēļ tad Donalds Tramps izteicās, ka abu līderu starpā veidojoties "brīnišķīgs dialogs" un ka "tas ir vienīgais, kam ir nozīme"?
Donalds Tramps sarunu atteikuma vēstulē KTDR vadītājam piebilst, ka viņš ir atvērts jaunu tikšanos iespējai nākotnē. Lai Kims nekautrējas, raksta vai zvana, ja kas ir uz sirds. Šādā kontekstā turpat piesauktā Amerikas kodolieroču varenība nešaubīgi atgādina sarkanu svītru, kas pārvilkta minētajām laipnībām.
Delikātu, sarežģītu un ārkārtīgi grūtu – kā jau priekšlaicīgi tika jūsmots, pat vēsturisku – sarunu vietā ir iznācis čiks. Nekādu sarunu un pat nekādu uzspēlētu laipnību. Toties – vai kāds var nekļūdīgi atbildēt: kādas būs čika sekas?
Ja ASV administrācija nolems atgriezties pie maksimāla spiediena taktikas un Ziemeļkorejas izolēšanas, bez Dienvidkorejas un Ķīnas līdzdalības tas nebūs vienkārši. Daudzmaz skaidrs ir viens: pēc atteikšanās redzēties ar Kimu Donalda Trampa cerības saņemt Nobela miera balvu krasi sarūk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
