Valsts pirmkārt ir organizācija. Turklāt ļoti sarežģīta. Kaut vai viens piemērs – teju katram no mums ir (vai būs) visvienkāršākās iespējamās organizācijas divu cilvēku sastāvā pieredze –līgumattiecības starp (tipiski) sievieti un vīrieti, ko sauc par laulību. Pēc statistikas datiem, gandrīz katra otrā laulība beidzas ar šķiršanos.[1] Citiem vārdiem, pusei no mums neizdodas izveidot pat samērā vienkāršu organizāciju. Vismaz neizdodas ar pirmo reizi.
Un tad ir ievērojami sarežģītākas organizācijas – komercuzņēmumi. Gandrīz ik gadu teju katrs desmitais pieaugušais mēģina izveidot savu biznesu – tomēr ne visiem tas izdodas.[2] Patiesībā Latvijā ir vien daži desmiti tūkstošu uzņēmumu, kurus var klasificēt kā reāli funkcionējošus. Un tad ir valsts – visu organizāciju organizācija. Kas liek mums būt tik pārliecinātiem, ka pašreizējais modelis ir labākais iespējamais?
Varbūt ir vērts atgādināt, ka Latvijas Republikas Satversme tika izstrādāta, ņemot par pamatu tā saucamo Veimāras konstitūciju (1919–1933), kura pārstāja darboties līdz ar nacistu nākšanu pie varas. Kā zināms, arī Latvijas pirmā demokrātiskā republika faktiski beidzās līdz ar Kārļa Ulmaņa 1934. gadā īstenoto valsts apvērsumu un autoritārisma ieviešanu. Abos gadījumos demokrātiskās pārvaldības sistēmas neveiksmes un šķietams haotiskums vismaz daļēji bija nozīmīgi iemesli, kuru dēļ notika atkāpšanās no demokrātijas principiem.
Protams, Latvijas valsts iekārta tika uzlabota – piemēram, ieviešot 5% ievēlēšanas slieksni politiskajām partijām. Bet tomēr būtu grūti un netālredzīgi ignorēt sabiedrības ārkārtīgi zemo novērtējumu galvenajiem demokrātijas institūtiem – valdībai, Saeimai un politiskajām partijām. Jāturpina kritiski vērtēt pašreizējā modeļa rezultātus un meklēt problēmu cēloņus un iespējamos risinājumus.
Kā vajadzētu strādāt demokrātijas mehānismam?
Atbildes uz šo jautājumu mēdz būt dažādas, bet izklāstīšu savu, ievērojami vienkāršotu, versiju. Kāds politiskais spēks vēlēšanās saņem vēlētāju mandātu savas priekšvēlēšanu programmas īstenošanai četru gadu periodā. Svarīgi, ka politiskais spēks arī saprot savu atbildību par solījumu pildīšanu un tā sekām. Šī atbildība nozīmē arī nespēju savas neizdarības vai neveiksmes pārlikt uz kādu neesošu koalīcijas partneri. Pēc četriem gadiem vēlētāji paveikto vai nu atzinīgi novērtē, vai arī ievēl citu politisko spēku.
Tādā veidā agrāk vai vēlāk veidojas divas galvenās partijas. Nosaukumi var atšķirties, bet būtībā viena partija parasti ir konservatīva, bet otra ir pārmaiņu partija. Pēc analoģijas ar komercuzņēmumu – divi galvenie spēki tajā ir finanšu direktors un pārdošanas daļas direktors. Pirmais direktors pēc sava rakstura un amata ir konservatīvs, uz jebkādām piedāvātām pārmaiņām skatās kritiski un piesardzīgi. Savukārt otrs direktors ir uz attīstību orientēts. Veiksmīgs uzņēmums veido savu attīstību šo divu spēku sadursmes un mijiedarbības rezultātā. Dažreiz uzņēmums strādā ekspansijas un straujas attīstības režīmā, bet dažreiz – konsolidācijas un maksimālas piesardzības režīmā.
Līdz ar to ne konservatīvā, ne pārmaiņu partija a priori nav ne laba, ne slikta. Dažkārt taisnība ir finanšu direktoram, bet citkārt – pārdošanas direktoram. Te nav gaišo vai tumšo spēku, bet ir dažādu viedokļu un stratēģiju mijiedarbība, reaģējot uz sabiedrības galvenajiem izaicinājumiem. Šādā veidā demokrātiskā pārvaldības iekārta ilgstoši ir darbojusies valstīs, kuras uzkrājušas vislielāko vēsturisko pieredzi ar šo pārvaldības modeli, – Lielbritānijā un ASV.
Un kā notiek Latvijā?
Arī Latvijā pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir izveidojusies gana spēcīga konservatīvi domājošu pilsoņu politiskā pārstāvniecība. Galvenā partija šajā nišā, protams, ir "Zaļo un zemnieku savienība". Ir skaidri klasificējamas arī pārmaiņu nišas partijas. Tā kā kopš neatkarības atgūšanas par galveno virzības vektoru tika definēta arvien dziļāka integrācija Eiropas Savienībā, tad šīs partijas arī bieži tiek sauktas par eiropeiskām. "Vienotība" ilgstoši ir bijusi galvenā partija šajā nišā.
Citā valstī šīs divas nišas tad arī būtu galvenās un ar laiku tajās izkristalizētos visspēcīgākā konservatīvā partija un attiecīgi – arī pārmaiņu partija. Bet, pateicoties vēsturei, mēs esam tur, kur esam. De facto Latvija ir daudznacionāla valsts. Vēsture rāda, ka daudznacionālas valstis parasti ir vai nu ārkārtīgi ekonomiski veiksmīgas, kā, piemēram, ASV, vai arī iestrēgušas etniskajos saspīlējumos. Latvija noteikti pārstāv otro gadījumu, kurā iekšējā ienaidnieka tēma diemžēl ar katru gadu tikai pieņemas spēkā. Skaidrs, ka tas ir nozīmīgs, varbūt pat galvenais, šķērslis demokrātiskas kārtības normālai funkcionēšanai.
Neskatoties uz šķietami lielo politisko partiju apgrozījumu Latvijas politikā, etniskais saspīlējums un ar krievvalodīgajiem asociēto partiju ilgstošā izolācija ir radījusi savdabīgu monopolistisku veidojumu – konservatīvo, eiropeisko un radikāli nacionālo politisko spēku triumvirātu.
Triumvirāta loģika un sekas
Rīcībspējīgas valdības izveidošanai un jebkādam samērā nozīmīgam politiskajam lēmumam ir nepieciešams Saeimas vairākuma atbalsts. Savukārt "Saskaņas centra" ilgstošā politiskā izolācija praktiski nozīmē, ka ir tikai viens iespējamais valdošās koalīcijas modelis, kurš sastāv no konservatīvās ZZS, eiropeiskās "Vienotības" un radikāli nacionālās NA. Neaizstājamība nozīmē, ka katram triumvirāta loceklim ir veto tiesības uz jebkuru lēmumu. Tādā veidā pārmaiņas ir ļoti grūti īstenojamas, jo tām ir pretnostatīts diametrāli pretējs konservatīvais spēks. Šādi konservatīvais spēks automātiski ir uzvarētājs, jo saviem vēlētājiem var demonstrēt spēju aizstāvēt status quo. Savukārt pārmaiņu politiskais spēks automātiski ir zaudētājs, jo nespēj salauzt status quo. Līdz ar to būtiski panākumi triumvirātam ir iespējami tikai vienā – nacionālajā – jomā.
Tāpēc triumvirāta galvenais vektors ir mazākās pretestības virzienā – uz etniskā mazākuma rēķina. Šo tēzi apstiprina pat fakts, ka eiropeiska partija pārorientējusies uz šo tradicionāli radikālo nacionālo dienaskārtību, acīmredzot uzskatot, ka tikai šajā jomā var vēlētājam pierādīt spēju vismaz kaut ko panākt. Bet šādai politikai ir savas sekas. Politiskās izolācijas apstākļos etniskā minoritāte sāks pārorientēties uz arvien radikālāku politisko piedāvājumu. Etniskā saspīlējuma pieaugums un arvien lielāka tam izšķērdētā enerģija ir likumsakarīgs rezultāts. Grūti iedomāties būtisku valsts attīstību šādos apstākļos. Pat Bībelē ir rakstīts: "Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt". (Marka evaņģēlijs, 3.24)
Kā tautas vēlēts prezidents spēs līdzēt?
Tautas vēlēts prezidents būtu spiests konkurēt par visu vēlētāju balsīm neatkarīgi no viņu etniskās piederības. Līdz ar to pastāv cerība, ka šāds pārvaldības institūts palīdzētu izlauzties no pieaugošā etniskā saspīlējuma un pārorientēt valsti uz produktīvu mijiedarbību starp virzošo spēku no vienas puses un piesardzīgo spēku no otras.
[1]http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/Sociala/Sociala__ikgad__iedz__laulibas/ILG010.px/?rxid=cdcb978c-22b0-416a-aacc-aa650d3e2ce0
[2]http://www.sseriga.edu/en/news-and-events/news/news-archive/2011page:3/2013/04/2015/global-entrepreneurship-monitor-2014-2015-latvia-report.html
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
