Foto: Privātais arhīvs
Kad atrodies tuvu ekvatoram, piemēram, Karību reģionā, jau klimatiski vien vārdu salikums "aukstais karš" skan nedaudz spokaini. Ja pēdējā laika ģeopolitiskie asumi un izrietošā pāratlantiskā spriedze ekspertiem jau liek meklēt paralēles ar bēdīgi slaveno "Karību krīzi", gribas izprast tā visa cēloņus.

Lasu "Delfi" J. Urbanoviča vade mecum par to, kā "saprast Putinu", un secinu, ka autora racionālā "pensneja" skaidrību ir aizmiglojusi emocionālā tuvība. Tāpēc arī tik vāji slēpti izskan blatnijā raksturojuma sirsnība, ka "tad, ja nonāks līdz kautiņam, viņš [Putins] nebēgs un nepaliks malā, jo to viņam vēl bērnībā iemācīja Ļeņingradas pagalmos".

OK, simpatizēt jau neaizliegsi, taču tas kārtējo reizi ir atstājis iespaidu uz vērojumu kvalitāti. Ja cienījamam Urbanoviča kungam būs licies, ka "Putina laikā Krievija ir stipri izmainījusies, turklāt Rietumu virzienā", gribas pielabot, ka tikai teritoriāli, respektīvi, krimnašiskā izpratnē. Nu, kaut kā neiet kopā ar visu to "mi veļikije pravoslavnije", nostalģēšanu pēc PSRS un samazgām to pašu Rietumu virzienā.

Pēc Urbanoviča domām, bez tā, ka dzimis un uzaudzis Ļeņingradā, Putina personības eiropeisko piederību esot formējis arī fakts, ka "strādājis Vācijā". Kā tad, čekists un viņa plucinātā Eiropa. Tikai neaizmirsīsim, ka "Stokholmas sindromam" nav reversā varianta.

"Latvijas pilsētās ir tumši logi," izvēlas akcentēt J. Urbanovičs, "aiznaglotas vitrīnas un tukšas ielas, kas rada iespaidu, it kā pirms nedēļas te būtu beidzies karš. Krievija, gluži pretēji, tagad ir sistēma, kas strauji attīstās." Ar šo apgalvojumu cienītais autors atzīstas, cik ļoti nodilušas Kremļa kanālu pogas viņa TV pultī.

Savādi, ka nav piegriezta vērība pašas Krievijas ("Rosstat") datiem, kuri uzrāda 22,7 miljonus kā dzīvojošus zem nabadzības līmeņa, bet ¾ (!) nācijas – ar zemāk par 25000 rubļiem (328 eiro) mēnesī – kā trūkumā grimstošus. Apvienoto Nāciju Organizācijas mājaslapā "pat ezis" var salīdzināt jebkuru divu valstu rādītājus. Teiksim, 2016. gadā nacionālais kopprodukts uz galviņu LR bija 14,009 ASV dolāru pret KF 8,900 ASV dolāru.

Gribat pavisam svaigus datus? Aģentūra "Numbeo" saka, ka dzīves kvalitātes indeksos šogad Krievijas Federācija atrodas 51. vietā, kamēr mūsu ziemeļu kaimiņš – Igaunija – dažiem tik kaitinoši augstajā vienpadsmitajā.

Maldās tie, kas vienkāršoti pieiet dzīves ilgumam, reducējot to uz pliku ģenētiku. Būtībā šai indeksā maigi iekļaujas vesela virkne faktoru – kvalitatīvas veselības aprūpes (un medikamentu) pieejamība, sociālā aizsardzība, noziedzības un vardarbības rādītāji, apmierinātība ar dzīvi u. tml. Kur mums tur Krievija? Tikai 126. pozīcijā (ANO) un piedevām ne visai izsmalcinātā, ļoti trešpasaulīgā (Mozambika, Ekvatoriālā Gvineja) kompānijā.

Tai kubikpēdas grēdā ar grāmatām, kuras nupat iemainīju no blakus jahtas, bija ieklīdusi arī žurnāla "Geo" franciskā versija. Aizšķirstījies pa glancētajām bildēm līdz virsrakstam "Apprecies...", bezmaz piemulsu – ja būtu lasāms latviski, tad it kā ar steigu jāmij gredzeni, ja turpinu turēties pie franciskā konteksta, "apprecies" nozīmē (attiecībā uz valstīm) – novērtētās. Ja tālāk seko "Indice de narcissisme...", intriga nevar nenostrādāt: hei, tas taču pasaules tautu reputāciju salīdzinājums!

Viena lieta ir rangu tabula – jau interesanti, taču šeit katrai valstij ir divi vērtējumi – ar kādu reputāciju pazīstama pārējo vidū un cik augstās domās par sevi ir paši iedzīvotāji.

Ja jūsu kaimiņš dzerstās, trokšņo un piespļauda lifta grīdu, tas, protams, ir skumji. Taču vai nebūtu vēl ļaunāk, ja viņš ikdienā staigātu augsti paceltu zodu un vēl nelaistu garām iespēju pamācīt jūs, kā jādzīvo?

Tātad Narcisisma indekss līdzinās starpībai starp reputāciju un pašvērtējumu. Tabulā iepretim katram karogam varat redzēt zilo vīriņu kā reputācijas vektoru un oranžo – kā "lecīgumu".

Šis būs tas gadījums, kad ideālo meklēsim listes vidusdaļā, piem., zviedru un vāciešu pašapziņa šeit ir harmoniski sabalansēta ar viedokli no malas. Savukārt grieķu biklums tos pozicionējis listes "vieglajā" galā, kamēr – cik nesmuki – Krieviju atrodam tuvu pie lecīgajām beigām.

Zemās reputācijas kombināciju ar augsto pašvērtējumu raksta autori (Laure Dubesset-Chatelain/Reputation Institute) skaidro ar attiecīgās sabiedrības sakompleksētību. Tātad Krievijai kompleksi? Urbanoviča pat neapjausti? Tas daudz ko padara saprotamāku. Man arī būtu kauns, ja nācijas labklājība tik lielā mērā būtu atkarīga no naftas cenām pasaulē.

Apbrīnoju japāņus – praktiski visu ieved, apstrādā un eksportē un, par spīti zemestrīcēm un cunami, tīri labi dzīvo no starpības. To galīgi nevar teikt par pasaulē bagātāko resursu turētāju – Krieviju, kuras prezidenta kortežs vairās no pašmāju auto kā no spitālīgajiem.

Liberālekscentriķis Žirinovskis nav vienīgais balamute Krievijas domē. Putina padomnieks Sergejs Karaganovs regulāri izceļ Krievijas īpašo garīgi idejisko lomu starptautiskajā telpā: "Prezident Putin dal russkomu narodu visokuju nacionaļnuju samoocenku i samodovoļnostj!" Nu, gluži kā uz pasūtījumu – lūk, te jums arī narcisisma receptes izklāsts: "Prezidents Putins iedeva krievu tautai augstu nacionālo pašvērtējumu un pašapmierinātību!"

Tie, kas Putina 1. marta uzrunu Federālajai sapulcei klausījās uzmanīgi, nevarēja palaist garām "smilšu kastes" mentalitātes cienīgās žēlabas, ka "ar mums neviens [pasaulē] negrib runāt. Tagad (pēc draudīgās kodolmultenes kadriem) gribēs"! Diagnoze te viena – vecie labie kompleksi.

Pēc inerces ielīdu Vikipēdijā sameklēt Urbanoviča solītās "sistēmas, kas strauji attīstās". Salīdzināju tehnoloģiju atvērtību nākotnei, kur pārliecinošā vadībā ir vācieši, bet pēdējā vietā Pakistāna. Krievija arī šai konkurencē jāmeklē stipri vien uz leju. To gan varēja sagaidīt, jo atšķirībā no Rietumiem, kur jēdziens "imperiālisms" ir ne mazāk miris kā kāda sena mūmija mauzolejā, KF ir ļāvusies ieciklēties varoņpagātnē un nebūt nekautrējas koķetēt vecmodīgas zemju pievienošanas virzienā. Skaidroju, kāpēc "vecmodīgas": tālajā 1980. gadā, uzreiz pēc veiksmīgi aizvadītās Maskavas Olimpiādes, PSRS funkcionāri bija tādā sajūsmā par Somijas paveikto infrastruktūras jomā un apgādē ar produktiem, ka bezmaz jau perināja plānus pievienot somus kā 16. republiku. Pragmatiķi būdami, viņi sagaidīja, ka visas PSRS labklājība uz pāris gadiem paceltos. Uz pāris gadiem? Jā, – līdz tiktu nonivelēti līdz pārējo defolta stāvoklim. Visticamāk, būs atturējušas vienīgi atmiņas par Mannerheima līnijā sagūlušajiem sarkanarmiešu kalniem.

Atšķirībā no Vācijas, kura ir atvainojusies, piemēram, Polijai, par Otrā pasaules kara pāridarījumiem, no PSRS tiesību (un atbildības) pārmantotājas Krievijas varam par ko tādu pilnībā aizmirst. Ja kādreizējā LR suverenitātes laupīšana un deportāciju posts Kremli neiedzen ne mazākajā diskomfortā, kāpēc tāds izbrīns par PSRS "ģimenes locekļu" centrbēdzi? Ja Krievijas tēls (vai vismaz ārpolitika) būtu mīlīgāks un ekonomika veselīgāka, varbūt draugu pulks nesaruktu. Bet atzīt vainu un atvainoties spēj vienīgi garā stipri (vai biju domājis – bez kompleksiem?) un citus cienoši indivīdi. Putina Krievija paliek "aizPutināta" uz ilgiem laikiem, jo tai lieliski pietiek ar to orgasmu, ko tā saņem no savu raķešu demonstrēšanas Sarkanajā laukumā. Ja tu pats neskaiti, cik gara stiepjas nogalināto žurnālistu virkne, negaidi, ka "Ļeņingradas pagalmu" bravūra tiks uztverta ar plusa zīmi...

Kādreiz nākotnē, kad pasaule būs organizēta taisnīgi, zemes pārvaldīšanā tādiem faktoriem kā varas autoritārisms, vispārēja korumpētība, draudi apkārtējiem, zems tautas dzīves līmenis, neefektīva resursu izmantošana, nevērība pret vidi utt. noteikti būs daudz svarīgāka loma nekā šobrīd. Tad milzīgos Krievijas plašumus apsaimniekot uzticēs, teiksim, zviedriem (vai varbūt japāņiem), kamēr krimnašistiski noskaņotie un korumpanti varēs dzerstīties pa tiem jaunpiešķirto Madagaskaru.

Vēlreiz par Vladimira Putina 1. marta uzrunu Federālajai sapulcei. Ne tik daudz runas satura sakarā, kas būtībā augstāk par lētas ieroču žvadzināšanas līmeni nepacēlās, vairāk par kājās piecēlušos aplaudētāju pielūgsmē mirdzošo seju tuvplāniem. Tā taču ir Krievijas elite, nācijas lepnums, kas tik svētjūsmīgi atbalsta savu līderi, piesolot kodolpelnu apokalipsi vienlaicīgi abiem ASV krastiem. Uzmanīgu mani dara šīs auditorijas teju vai pašnāvnieciskā apsēstība, labi zinot, ka kodolkarā nav izdzīvotāju. Cik gan stipri vajag ienīst nievājoši sauktos "amerikosus", lai uz upurakmens liktu arī savus bērnus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!