Arī šī gada 17. aprīļa Ministru kabineta sēdē, reaģējot uz Saeimas Juridiskās komisijas vēstuli, kurā komisija aicināja valdību kārtējo reizi sniegt savu vērtējumu par lobēšanas regulējuma nepieciešamību, tika pieņemts lēmums ieteikt lobēšanas regulējumu iekļaut Saeimas kārtības rullī. Secinājums? Pēc būtības tiek saglabāts status quo.
Bieži vien nonākam situācijā, kad interešu pārstāvniecības nozare de facto pilnvērtīgi darbojas, savukārt de iure ir neeksistējoša un faktiski atrodas ēnā kaut kur starp zvērinātu advokātu biroju un sabiedrisko attiecību aģentūru sniegtajiem pakalpojumiem komplicētā tiesiskā ietvara dēļ.
Tomēr gan advokāti, gan sabiedrisko attiecību speciālisti atzīst, ka ir jābūt noteiktai iespējai nošķirt šīs darbības, lai nodrošinātu pietiekamu caurredzamību gan klientu, gan likumdevēja un izpildvaras, gan regulatoru pusē.
Ieviešot jaunu regulējumu, labā prakse aicina izvērtēt mūsu kaimiņvalstu pieredzi, tomēr Lietuva pavisam noteikti ir lobēšanas regulējuma negatīvais piemērs, kur, ieviešot lobētāju reģistru, tika panākts pretējs efekts – radīta nestrādājoša sistēma ar pāris lobētāju, kas brīvprātīgi piekrituši deklarēt savu darbību un atskaitīties uzraugošajām iestādēm un sabiedrībai par paveikto. Lietuvas piemērs noteikti nav labākais, tomēr jāapzinās, ka tas ļauj Latvijā mācīties no kaimiņu pieļautajām kļūdām un virzīties uz regulējumu, kas paredz pietiekamu caurredzamību, vienlaikus neparalizējot institūciju un privātā sektora darbu.
Palūkojoties uz attīstītiem interešu pārstāvniecības tirgiem, piemēram, ASV un Lielbritāniju, var novērot vairākas kopsakarības:
- Par spīti zināmai negatīvai vārda "lobēšana" konotācijai, interešu pārstāvniecība ir valstu tautsaimniecībā iekļauta un likumpaklausīga nozare ar augstu pievienoto vērtību.
- Nozare ir viena no regulētākajām, kam tā arī vajadzētu būt.
- Savukārt "lobētājs" ir nevis lamuvārds, bet gan pilnvērtīgas profesijas nosaukums.
Praksē tas tiek panākts ar pietiekami stingru tiesisko ietvaru, kas izveidots uz pāris normatīvo aktu bāzes – ASV gadījumā 1995. gada Akts par lobēšanas publiskošanu[1] –, kā arī ar pietiekamu interešu pārstāvniecības nozares ētikas līmeni un klientu izvēli uzticēties profesionāļiem ar tīrāku un atbilstošāku reputāciju.
Sasniegt vēlamo rezultātu par katru cenu, pa ceļam abstrahējoties no ētikas normām, vai arī mācēt izveidot interešu pārstāvniecības stratēģiju, balstoties uz intelektuālo un sociālo kapitālu, – šī ir galvenā ikviena klienta un profesionāļa izšķiršanās. Par laimi, jau zināmu laiku dominē otrā izvēle.
Arī pie mums "Sabiedrība par atklātību – Delna" savā ziņojumā "Lobēšanas atklātība Latvijā"[2] atzīst – "lai nodrošinātu atvērtu un ētisku lobēšanas vidi, lēmumpieņēmējiem un plašākai sabiedrībai ir nepieciešams atzīt, ka lobēšana un lobētāji ir normālu demokrātijas procesu sastāvdaļa". Lobēšanas regulējums Latvijā ir jāievieš.
Tas ļaus sakārtot nozari, tomēr nedrīkst aizmirst par regulējuma samērīgumu, uzraudzības efektivitāti un nozares vēlmi sadarboties ar politikas veidotājiem, kas kopumā ir pamatprincipi jebkura regulējuma izveidei.
Cerams, ka iestrēgusī iniciatīva par lobēšanas regulējuma ieviešanu tuvākajā laikā vai vismaz nākamās, 13. Saeimas laikā atkal sāks savu virzību, bet kā regulatoru, nozares un sabiedrības kopprodukts, nevis regulatora vai šauras interešu grupas ieteikumu rezultāts.
[1] https://www.senate.gov/legislative/Lobbying/Lobby_Disclosure_Act/compilation.pdf
[2]https://delna.lv/wp-content/uploads/2011/04/2015_LobesanasAtklatibaLatvija.pdf
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
