Tikai pirms dažām nedēļām portālā "Delfi" publicēju viedokļa rakstu par to, ka pienācis laiks samazināt zemesgrāmatu nodevu slogu nekustamo īpašumu darījumos, lai konkurences cīņā vismaz izlīdzinātos ar Igauniju un Lietuvu. Tā vietā valdība 17. aprīlī pieņēma grozījumus, ar kuriem vispār tika atcelts valsts nodevas maksimālās summas ierobežojums, kas līdz šim attiecībā uz zemi ar nedzīvojamām ēkām bija noteikts aptuveni 42 tūkstošu eiro apmērā. Izmaiņas stājušās spēkā ar 1. maiju.
Šī "dāvana" nozarei ir kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Man pašam ir zināmi vairāki darījumi, kuri atradās pārrunu vai izpildes stadijā un kuros šīs izmaiņas maksājamās valsts nodevas apmēru palielina pat desmitkārtīgi (!), un esmu pārliecināts, ka šādu gadījumu ir vēl vairāk. Jebkādi tiesiskās paļāvības un prognozējamības principi ir vienkārši piemirsušies.
Interesants ir grozījumu anotācijā sniegtais paskaidrojums par to, ar kādām sabiedriskajām organizācijām grozījumi ir apspriesti. Sabiedrības līdzdalība neesot piemērojama, jo noteikumu projekts izstrādāts saistībā ar Eiropas Komisijas ierosināto pārkāpuma lietu Nr. 2015/4221.
Šīs lietas materiāli pilnā apjomā nav publiski pieejami. Tomēr, cik iespējams saprast no Eiropas Komisijas mājaslapā publicētās informācijas, Komisijas pārmetumi Latvijai drīzāk attiecas uz to, ka ieguldījumiem pamatkapitālā nav noteikta valsts nodevas maksimālā likme, kamēr pirkuma darījumos par vienu un to pašu nekustamo īpašumu ir. Anotācijā ir arī atsauce uz Pasaules Bankas ekspertu aizrādījumiem, ka valsts nodevas maksimālais apmērs nav vienādi piemērots dažādiem darījumu veidiem. Taču tā vietā, lai noteiktu vienādu nodevas maksimālo apmēru visiem darījumiem, Latvija atceļ vispār jebkādus ierobežojumus.
Tirgus uz šādiem jaunumiem, protams, reaģēs. Taču ne tā, kā iecerēts grozījumu anotācijā, proti, katru gadu budžetā iemaksājot papildus apmēram pusotru miljonu eiro. Nezinu, kā uzņēmēji rīkosies jau noslēgtu līgumu gadījumos, kuros valsts nodeva paaugstinās vairākkārtīgi. Tomēr kopumā tirgus prakse, visticamāk, atgriezīsies pie kādreiz jau ierastās darījumu formas caur kapitāla daļu iegādi. Tā rezultātā valsts ne tikai nesaņems paaugstināto valsts nodevu, bet arī tos pašus 42 tūkstošus par katru īpašumu. Savukārt, ja kapitāla daļu darījumi pārcelies uz holdinga sabiedrību līmeni ārpus Latvijas, nodokļu administrācijai nebūs sasniedzams arī ienākumu nodoklis no īpašumu pārdošanas.
Jau iepriekš rakstīju, ka pēdējā laikā nekustamā īpašuma tirgus pamazām pārgāja uz tā saukto aktīvu darījumu formu. Nekustamo īpašumu fondi šādiem darījumiem deva priekšroku, jo juridiskie riski bija ievērojami zemāki, kā arī līdzekļi un laiks tika ietaupīts, tādēļ ka mazākā apjomā bija jāveic juridiskā izpēte. Tas kopumā veicināja cenu pārskatāmību un līdz ar to citu nodokļu iekasēšanu.
Tomēr tolerancei pret darījumu administratīvo izdevumu apmēru ir savas robežas. Ja šobrīd salīdzinām šo izdevumu apmēru Baltijas valstīs piemērā ar darījumu 10 miljonu eiro vērtībā (kas komercīpašumu segmentā pat nav uzskatāms par liela apjoma darījumu), aptuvenā aina ir šāda: Igaunija – maksimālā summa 15 tūkstoši eiro, Lietuva – maksimālā summa 7 tūkstoši eiro, Latvija – 100 (!) tūkstoši eiro. Savukārt liela tirdzniecības centra pārdošanā, kur cena var sasniegt pat 100 miljonus eiro, izdevumi Latvijā būtu 2 miljoni eiro, bet Igaunijā un Lietuvā maksimālās summas nemainītos.
Ir acīmredzami, ka komercdarījumi turpmāk notiks vai nu kapitāla daļu pārdošanas formā, vai arī tādi investīciju fondi, kuriem risku uzņemšanās principi ir stingrāki (bet kuri tāpēc ir spējīgi maksāt vislabākās cenas), investīcijām gluži vienkārši izvēlēsies mūsu kaimiņus. Es ceru, ka sadarbībā ar nozari valdība jau tuvākajā laikā ne tikai atcels šos nepārdomātos grozījumus, bet arī izmantos problēmas aktualizāciju, lai veiktu visaptverošu zemesgrāmatu nodevu reformu un vismaz darījumu administratīvo izdevumu ziņā nostādītu Latviju līdzvērtīgā pozīcijā ar tās galvenajiem konkurentiem par investoru naudu.