Saulgriežus pašreizējā Rietumeiropas un Austrumeiropas teritorijā cilvēki ir svinējuši kopš neatminamiem laikiem, jau sen pirms Kristus dzimšanas, nešķirojot piederību kādai no kopienām. Šie svētki sakņojas dabas likumos, kas izriet no Saules un Zemes savstarpējā stāvokļa Visumā. Vasaras saulgrieži ir astronomiskās vasaras sākums un brīdis, kad zeme saņem lielāko saules enerģijas daudzumu. Senči ticēja, ka šis gada ritumā unikālais brīdis ir piemērots, lai sakārtotu savus iekšējos enerģētiskos procesus. Tāpēc svētkos tika veiktas daudz un dažādas rituālās darbības. Dažas no tām tiek praktizētas arī mūsdienās.

Eiropai jau dažus tūkstošus gadu ir notikumiem bagāta vēsture. To virza tehnoloģiskais progress un cīņa par varu. Likums par svētku un svinamajām dienām to labi atspoguļo. Pamatojums Jūlija kalendāra nomaiņai pret Gregora kalendāru sakņojas astronomijā, bet praksē rāda reālo varas sadalījumu laikā un telpā.

Tā nu reiz pienāca tādi laiki, kad ļaužu pulcēšanās saulgriežos, lai lielā vienprātībā dažādos veidos darbotos ar uguni, rotātos, apreibinātos vai risinātu ar auglību saistītos jautājumus, valdošajai varai šķita bīstama un nepieņemama. Runa ir par veco Eiropu vēl ilgi pirms zobenbrāļu ierašanās pašreizējā Latvijas teritorijā. Tā kā vienkārši aizliegt ļoti senās saulgriežu svinēšanas tradīcijas bija neiespējami, svētkus centās dažādi modificēt, gan veidojot jaunus svētkus pāris dienu vēlāk, gan piešķirot tiem bagātīgu budžetu un ieviešot jaunus rituālus. Šim darbam dažādās zemēs ir dažādi gala rezultāti. Ir valstis, kur vasaras saulgrieži ir aktuāli tikai etnogrāfiem, un ir valstis, kur tie vēl joprojām ir nacionālie svētki.

Arī latviešu tradīcija svinēt Jāņus radās, pielāgojoties svētā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai. Vienkārši tauta turpināja svinēt savus vasaras saulgriežus inkvizīcijai pieņemamā veidā. Līdzīgi kā padomju gados, kad tie, kas vēlējās pieminēt 18. novembri, sapulcējās pie kāda Aleksandra, bet VDK, lai arī vēroja šos pasākumus ar aizdomām, iebildumus celt vairs nevarēja.

Mūsdienu Latvijā daļa tautas svin astronomiskos saulgriežus, daļa svin Jāņus vai Līgo svētkus. Domāju, ka lielākā daļa svinētāju neatkarīgi no svinēšanas datuma jūtas svinējuši saulgriežus, pie reizes apsveicot visus Jāņus un arī Līgas – ja otrā rītā neaizmirstas.

Viss minētais arī ir tas iemesls, kādēļ uzdrošinos piedāvāt atteikties no mākslīgi radītās nobīdes laikā, atgriezties pie senču tradīcijām un par svinamajām dienām noteikt vasaras saulgriežus, nevis 23. un 24. jūniju. Nekādā gadījumā mans priekšlikums neparedz atteikšanos no pašiem galvenajiem latviešu svētkiem, kā to mēģināja interpretēt daži plašsaziņas līdzekļi. Tāpat tas neliegs svinēt Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu un jebkura Jāņa vārdadienu arī turpmāk.

Ja Saeima atbalstīs priekšlikumu, tas būs labs praktisks ieguldījums arī dažādu Latvijas tautību saliedēšanai. Mūsdienās, kad elkdievība vairs nav aktuāla, svētki var vienot jebkuras tautības un ticības cilvēkus. Teorētiski krieviem ir "ночь Ивана Купалы", ukraiņiem "Іван Купала", baltkrieviem "Купальле", kas svinami saulgriežos, bet viņi šobrīd šos savus svētkus praktiski nesvin.

Visbeidzot, vēlos vērst uzmanību iracionālajam faktoram, pret kuru mēs bieži izturamies vieglprātīgi. Pastāv taču neliela varbūtība, ka mūsu valstī vērojamās nepatīkamās tendences – iedzīvotāju skaita samazināšanās, vāja ekonomika, nepopulāra vēlētā un izpildvara, kā arī daudzas citas tamlīdzīgas lietas un parādības – ir arī tāpēc, ka nakti neguļam, ugunskurus kurinām, vainagus dedzinām, papardes ziedu meklējam un rasā mazgājamies divas dienas vēlāk, nekā tas saskaņā ar dabas likumiem būtu jādara, lai mums klātos patiesi labi.