Daži apskatnieki 2018. gada Pasaules kausu vētīs Putina centienu izrādīt "maigo varu" līmenī un kā iespēju korumpētajām Krievijas amatpersonām gūt finansiālu labumu. Taču šāda interpretācija ir pārāk sausa. Būtībā Kremlis no šāda labi organizēta notikuma rīkošanas iegūs daudz vairāk. Un, ņemot vērā, ka ir izpārdoti jau teju divi miljoni biļešu, 2018. gada Pasaules kausam ir visas iespējas kļūt par veiksmes stāstu.
Cilvēki, kuri iegādājas biļetes, vēlas būt daļa no starptautiska festivāla, kurā sacenšas pasaules labākie futbolisti. Viņiem nav mērķa veikt kaut kādus politiskos paziņojumus. Tāpat arī Kremlis Pasaules kausu propagandas mērķiem nav izmantojis neko vairāk, kā to darījuši iepriekšējie tā rīkotāji. Vienalga, vai tā bija Vācija, Dienvidāfrika vai Brazīlija, visas valstis ir šo gadījumu izmantojušas, lai spodrinātu savu viesmīlības un atvērtības reputāciju.
Turklāt 2017. gada jūnijā Starptautiskā Futbola federāciju asociācija (FIFA) pilnā apjomā publicēja kādreizējā ASV federālā prokurora Maikla Dž. Garsijas ziņojumu par 2014. gadā veikto izmeklēšanu saistībā ar tiesību rīkot 2018. un 2022. gada Pasaules kausu piešķiršanu. Garsijas ziņojums parāda, ka Krievija izmisīgi vēlējusies kļūt par rīkotāju un ka Putins pat personīgi uzrunājis šajā jautājumā balsstiesīgās citu valstu amatpersonas, tomēr nav atrasti nekādi pierādījumi par slepenām norunām, kukuļošanu vai kādiem citiem noteikumu pārkāpumiem. Ir saprotams, ka šāds atklājums ir pārsteidzošs laikā, kad pasaules mediju virsrakstos dominē Krievijas iekšējā korupcija un starptautiskie likumpārkāpumi.
Protams, ka valsts finansētie projekti Krievijā ir bēdīgi slaveni ar savu negodīgumu, un aizdomas par korupciju apvija arī gatavošanos 2014. gada olimpiskajām spēlēm Sočos. Taču attiecībā uz Pasaules kausa infrastruktūras izbūvi liela apmēra krāpšanas, zādzības un kukuļošanas diez vai ir notikušas. Lidostu, transporta sistēmu un tūrisma pakalpojumu uzlabošanai rīkotājpilsētās noteikti vajadzēja atbilst starptautiskajiem standartiem.
Tas pats attiecas uz stadionu būvniecību, kas arī tika pakļauta ārkārtīgi lielai sabiedrības uzmanībai. Katra projekta attīstītājs tika izraudzīts iepirkumā ļoti konkurētspējīgā atlases procesā, un gala izmaksas bija pielīdzināmas stadionu celtniecības projektiem citur Eiropā.
Jebkurā gadījumā ir vērts atcerēties, ka Krievija jau pērn rīkoja Konfederāciju kausu, savedot vienkopus pašreizējo Pasaules kausa turētāju, rīkotājvalsti un sešus pašreizējos reģionālos čempionus. Kā iesildīšanās galvenajam notikumam šogad Konfederāciju kauss bija veiksmes stāsts gan loģistikas, gan līdzjutēju apmierinātības ziņā.
Ir grūti par augstu novērtēt sociālo iespaidu, kādu Pasaules kauss atstās Krievijā. Jebkurš krievu zēns vai krievu meitene, piedzīvojot šāda veida starptautisku sporta notikumu, iemācīsies novērtēt dažādību un atturēties no diskriminācijas. Sākot ar skrejlapiņām un plakātiem, beidzot ar atklāšanas ceremonijām, viņu acu priekšā būs jaunas sievietes un jauni vīrieši no visdažādākajām valstīm, kas šajā sporta notikumā piedalās plecu pie pleca, atgādinot par dzimumu vienlīdzību. Un svētkos, kas pavada Pasaules kausa norisi, LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas) kopienai, kas Krievijā saskaras ar sistemātisku vajāšanu, būs iespēja droši piedalīties civilajā un sociālajā dzīvē.
Turklāt desmitiem tūkstošu līdzjutēju no citām valstīm uzņemšana Krievijas provinču pilsētu, kur notiks vairums spēļu, iedzīvotājiem būs tikpat acis atveroša pieredze kā periods, kas sekoja tieši pēc dzelzs priekškara krišanas. Kad pērn jūnijā apmeklēju Konfederāciju kausa spēli Kazaņā, tiesnesis un līnijtiesneši bija saūdarābi, vēl kāda amatpersona bija irānis un cita – amerikānis. Tiem, kas uz pasauli raugās caur ģeopolitiski ļoti skeptiskām brillēm, šāds skats sniedz iespēju ieraudzīt to, cik lielisks saliedēšanas līdzeklis ir sadarbība un biedriskums.
Pēc FIFA aplēsēm, futbolu spēlē apmēram 250 miljoni cilvēku vairāk nekā 220 valstīs. Savukārt spēles līdzjutēju visā pasaulē ir vairāk nekā 1,3 miljardi. Vairuma valstu iedzīvotājiem ne sapņos nerādās, ka viņu nacionālā komanda varētu iegūt Pasaules kausu, tomēr savu komandu spēlēm viņi seko līdz pēdējai sekundei. Galu galā, pretēji profesionālajām līgām, kur komandas sniegumam ir tendence atbilst tās finansiālajiem resursiem, nacionālā līmeņa futbols pat vismazākajām valstīm piedāvā godīgu iespēju uzvarēt. Tieši tāpēc mazītiņā Urugvaja ir divkārtēja čempione, un tāpēc Nīderlande lepojas kā trīskārša otrās vietas ieguvēja.
Akadēmiskie pētījumi ir parādījuši, ka tādi sporta meganotikumi kā Pasaules kauss un olimpiskās spēles nes maz tieša ekonomiskā labuma to rīkotājvalstīm. Taču šajos pašos pētījumos arī noskaidrots, ka šo valstu iedzīvotāji sporta notikumu laikā un pēc tiem pastāvīgi piedzīvo ievērojami lielāku laimes sajūtu.
Es to redzēju pats savām acīm pērnā gada jūnijā Kazaņā, kad Krievija Konfederāciju kausa pusfināla kvalifikācijas raundā spēlēja pret Meksiku. Krievija zaudēja, tās vārtsargam pieļaujot muļķīgu kļūdu un labākajam spēlētājam saņemot noraidījumu par sitienu pretiniekam. Tomēr stadions bija skaists, pasākums bija labi organizēts un 40 000 līdzjutēju izbaudīja brīnišķīgu vakaru.
Ir grūti ticēt, ka Krievijas nacionālā komanda šā gada jūlijā iegūs Pasaules kausu. Taču ir ļoti pamatoti ticēt, ka Krievija būs lieliska namamāte ļoti būtiskam, vienojošam globālam notikumam.
* Konstantīns Soņins ir Čikāgas Universitātes Harisa Sabiedriskās politikas skolas profesors un Maskavas Augstākās ekonomikas skolas viesprofesors.
