Jānis Urbanovičs: Vai ir iespējams saprast Putinu?  (281)

No mūsu Rietumu kolēģiem situācijas attaisnojumā arvien biežāk dzirdam, ka ar Putinu nav iespējams vienoties. Rietumos patīk atkārtot, ka to nav iespējams panākt vairāku iemeslu dēļ, arī tāpēc, ka nav iespējams saprast ne to, ko Putins domā, ne to, ko jūt viņa dvēsele. Šajā ziņā der atcerēties par Amerikas prezidenti nekļuvušās Hilarijas Klintones teikto, proti, viņa izteica šaubas par to, vai Putinam vispār ir dvēsele.

Ne jau pirmo reizi Rietumi mēģina saprast krievus, viņi to mēģināja gan viduslaikos, gan impērijas laikos, gan ģenerālsekretāru laikos. Grūti pateikt, cik šie mēģinājumi katrreiz bija patiesi, taču to nesekmīgums nerada šaubas. Arī termins "noslēpumainā krievu dvēsele" acīmredzot ir radies šāda kārtējā fiasko rezultātā. Šis termins, protams, nav devis un nedod neko, lai izprastu krievus, taču tas labi atspoguļo diskomforta un trauksmes sajūtu, kuru Rietumi izjūt, kontaktējoties ar Krieviju.

Tikt galā ar noslēpumaino krievu dvēseli pāris desmitgadēs pirms Putina valdīšanas Rietumiem, šķiet, sāka izdoties. Proti, gan Gorbačovam, gan Jeļcinam bija savas vadības "pogas". Mihails Sergejevičs droši vien zināja angļu vikonta Džona Palmerstona izdaudzināto teicienu par to, ka Anglijai nav mūžīgu sabiedroto un pastāvīgu ienaidnieku, bet ir tikai pastāvīgas intereses, taču uz savu dzimteni šī teiciena jēgu Gorbačovs diemžēl nekādi neprojicēja. Viņu vairāk vadīja vēlme ieiet vēsturē kā izcilam reformatoram, kurš apglabājis Padomju Savienību, kā arī jūtas pret savu dārgo sievu Raisu Mihailovnu, kuru viņš acīmredzot patiesi ļoti mīlēja. Analoģiska situācija bija arī ar Jeļcinu, kurš nomainīja Gorbačovu, ‒ viņam arī piemita divas kaislības. Viena bija tieksme gāzt Gorbačovu un līdz ar to ieiet vēsturē, un otra kaislība bija glāzīte, kura, iespējams, viņam palīdzēja dzīvot.

Taču pēc tam nāca Vladimirs Putins. Un ar viņu viss izrādījās citādi. Esmu jau teicis, ka Putinam, tāpat kā viņa elkam Pēterim Pirmajam, piemīt neapšaubāms talants ‒ viņš ātri, prasmīgi un efektīvi mācās no saviem Rietumu partneriem un sāncenšiem. Šī izcilā īpašība piemita arī Pēterim Pirmajam ‒ palasiet Puškina "Poltavu". Citātu par "draudīgajiem skolotājiem" es reiz minēju vienā no saviem rakstiem, par ko, jāteic, saņēmu ne mazumu niknu komentāru. Taču es joprojām uzskatu, ka Vladimiram Putinam ir šis talants, un tieši tas viņu padara radniecīgu "Pētera Pirmā ģēnijam".

Putina laikā Krievija ir stipri izmainījusies, turklāt Rietumu virzienā. To daudzējādā ziņā noteica Putina personība. Viņš ir dzimis un uzaudzis viseiropeiskākajā Krievijas pilsētā (ja ne ģeogrāfiskā ziņā, tad ideoloģiskā un mentālā ziņā noteikti). Ieguvis labu eiropeisku izglītību Ļeņingradas Valsts universitātē. Strādājis Vācijā. Viņš ir Rietumu, eiropeiskās formācijas cilvēks, un, pat ja viņam piemīt zināma bizantiska ļaunprātība, tā nav viņa noteicošā īpašība.

Taču atgriezīsimies pie jautājuma, kuru esmu licis virsrakstā: vai ir iespējams saprast Putinu?

Te, manuprāt, derētu atcerēties Čērčila slaveno citātu. Viņš 1939. gadā teica: "Kā rīkosies Krievija, es nevaru prognozēt. Tā vienmēr ir mīkla, vēl vairāk ‒ prāta spēle, nē ‒ noslēpums ar septiņiem zīmogiem. Taču šai mīklai, iespējams, ir arī atminējums ‒ krievu nacionālās intereses." Manuprāt, tieši tās arī ir atslēga, ar kuras palīdzību izprast Putinu un kura simtprocentīgi izskaidro viņa vārdus un rīcību.

Putins aizstāv krievu nacionālās intereses, Rietumi ‒ savas. Principā šeit nav jābūt pretrunai, bet ir atšķirība.

Proti, aizstāvot savas intereses, Rietumi aizstāv savus principus. Un tajā ir zināma spriedze. Proti, šīs intereses ir ļoti konservatīvas; to galvenais uzdevums tagad ir saglabāt to, kas ir Rietumi. Tā ir tāda slēgta sistēma, kura neattīstās un koncentrējas uz savas pastāvēšanas uzturēšanu. Eiropas Savienība, kas bija iecerēta kā jauna attīstības pakāpe, par tādu tomēr nekļuva. Gluži pretēji, katrs nākamais solis ir saistīts ar arvien lielāku pretestību sistēmā, un kas zina, pie kāda jauna "Nexit", "Frexit", "Grexit" novedīs notikušais "Brexit"?

Šajā ziņā Latvijai, jāteic, nav paveicies. Tā krietni vēlu pievienojusies "zelta miljardam". Ja Latvija būtu iestājusies Eiropas Savienībā 70. gados, tā būtu ieguvusi daudz vairāk. Protams, arī tagad zināmas priekšrocības saviem pilsoņiem tā saņem ‒ brīvu pārvietošanos, izglītības iegūšanu, karjeras izaugsmi. Taču kopumā situācija izskatās bēdīga. Latvijas pilsētās ir tumši logi, aiznaglotas vitrīnas un tukšas ielas, kas rada iespaidu, it kā pirms nedēļas te būtu beidzies karš.

Krievija, gluži pretēji, tagad ir sistēma, kas strauji attīstās. Un, lai ko runātu par tās ekonomikas vājumu un atpalicību, taču ik piecus gadus mēs "saņemam" jaunu valsti ar jauniem plāniem un iespējām. Tāpēc tad, kad Putins runā par nacionālo interešu aizsardzību, viņš runā nevis par principiem, bet par valsts attīstības uzdevumu risināšanu.

Lai "izskaitļotu" Putinu, vajag vienkārši iztēloties sevi viņa vietā, saprast, kā viņš reaģēs uz kādiem konkrētiem Rietumu soļiem. Un beidzot jāsaprot, ka tad, ja nonāks līdz kautiņam, viņš nebēgs un nepaliks malā, jo to viņam vēl bērnībā iemācīja Ļeņingradas pagalmos. Iespējams, tad Rietumos pazudīs vēlme attiecībās celt spriedzes līmeni.

Pagaidām, cik es saprotu, Rietumu sabiedrībā prevalē vēlme situāciju saasināt. Un, ja rezultātā tomēr būs eksplozija, tā var notikt trijās vietās ‒ Sīrijā, Baltijā vai Ukrainā. Vismazāk gribētos, lai tas notiktu pie mums. Jo, kā es jau rakstīju un runāju, mums, protams, pēc tam iedos naudu atjaunošanai un pat palīdzēs uzcelt no jauna, taču vai mums vajag iziet tam visam cauri? Vai mēs tiešām to gribam? Vai to grib mūsu bērni un mazbērni?

Varbūt labāk ieklausīties Donalda Trampa padomā, kuru viņš diezgan skaidri izteica aprīļa sākumā, sapulcinājis uzreiz visus trīs Baltijas valstu prezidentus un vēlreiz uzsvēris viņu nozīmi un vietu starptautiskajā politiskajā arēnā. Šā padoma jēga bija vienkārša: puiši, mēs, protams, risināsim jūsu attiecību problēmas ar Krieviju, bet tikai netraucējiet, lūdzu!