Ir vairākas pazīmes, kas mūsu Dziesmu svētkus ļauj pielīdzināt moderno laiku olimpiādēm: krāšņs dalībnieku gājiens, grandiozi lieluzvedumi, politiskas ceremonijas, profesionāļu un valstu cīkstēšanās.
Pēdējos 10 gados sociālajās zinātnēs arvien biežāk tiek lietots jēdziens "festivalizācija". Ar to tiek saprasta masu pasākumu transformācija – gan jaunu, gan tradicionālu – izteikti atraktīvas preces formā, kuru rīkotāju galvenā ideja ir tikai peļņas gūšana. Komercializācija regulāri tiek pārmesta arī olimpiskajām spēlēm.
Lai kritiski analizētu Dziesmu un deju svētkus, turpmāk lietošu jēdzienu "olimpiadizācija", mēģinot saprast, kā šis centrālais latviešu masu pasākums līdzinās vai nelīdzinās globālajām olimpiādēm – un vispār festivālu laikmeta ēnas pusēm.
Olimpiadizācija
Lai gan mūslaiku olimpiskajās spēlēs tiek mēģināts saglabāt dažas no senajām vērtībām, piemēram, godīgumu sacensībās, tās būtiski atšķiras no antīkās Grieķijas olimpiādēm. Tās ir globālas un praktiski neaptveramas (vienlaikus notiek sacensības daudzās un atšķirīgās disciplīnās ar tūkstošiem dalībnieku), tās ir profesionalizējušās un komercializējušās. Olimpisko spēļu auditorija (skatītāji, tātad – potenciālie patērētāji) ir viena no lielākajām globālajām auditorijām. Tas ir ne tikai liels tirgus, bet arī iekārojams politiskās manipulācijas līdzeklis. Šis globālais fenomens ir radies, savijoties vietējām un starptautiskajām ekonomiskajām un politiskajām interesēm ar tautas vēlmi pēc krāšņiem svētkiem. Tāpēc tas ir tik dzīvotspējīgs un augošs.
Līdzīgā kritiskā veidā var palūkoties uz mūsu Dziesmu un deju svētkiem, vaicājot, vai arī tie pārlieku daudz nav olipiadizējušies? Meklējot atbildes uz šo jautājumu, mēģināšu Dziesmu svētkos saskatīt dažas pazīmes, kas par to varētu liecināt.
1. Masveidība un popularitāte
Neņemot vērā privātos svētkus, tādus kā Līgo vai Lieldienas, vai tādus bezmaksas pasākumus kā svētku uguņošana vai Muzeju nakts, Latvijas lielākais publiskais pasākums ir Dziesmu un deju svētki.
Šīs vasaras svētkiem reģistrējušies vairāk nekā 43 000 dalībnieku, bet pagājušos svētkus klātienē vēroja pusmiljons apmeklētāju. Tik daudz skatītāju, cik sapulcina noslēguma koncerts Mežaparka estrādē, varbūt tikai dažreiz ir spējusi savākt "Prāta vētra" vai kāda globālā megazvaigzne.
Socioloģisko aptauju dati rāda, ka svētkos dalībnieka statusā ir piedalījusies ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju, bet apmeklējusi – trešdaļa. Lai arī ir ievērojamas sabiedrības daļas, kas nepiedalās Dziesmu svētku procesā vai dara to ievērojami mazāk intensīvi nekā citi, piemēram, nelatvieši, vīrieši vai mazāk izglītotie Latvijas iedzīvotāji, vienalga šie svētki ir uzskatāmi par galveno vispārnacionālo fenomenu.
Ja uz Dziesmu svētkiem raugāmies kā procesu, kurā iesaistīti un regulāri līdzdarbojas amatieri jeb pašdarbnieki, koristi, dejotāji, pūtēju orķestri un citi, tad arī šī ir viena no masveidīgākajām aktīvas un lietderīgas brīvā laika pavadīšanas formām.
... un svētki kļūst vēl masveidīgāki. Neraugoties uz to, ka valsts iedzīvotāju skaits pēdējos 25 gadus ir nemitīgi sarucis, Dziesmu svētku dalībnieku skaits pieaug. Te liela loma ir dejotāju kopienai. Dejotāju masveidības rašanās svētkos ir tieši Otrās republikas fenomens. Vēl septiņdesmito gadu Vispārīgo dziesmu un deju svētku dalībnieku vidū dejotāju skaits bija 5–10 reizes mazāks nekā dziedātāju. Pēdējos trijos svētkos dejotāju ir teju tikpat, varbūt pat nedaudz pārsniedz dziedātāju skaitu. Formalizētajā Dziesmu svētku procesā, ko pārrauga valsts iestāde "Latvijas Nacionālais kultūras centrs", t.i., regulāri piedaloties skatēs, pēdējos astoņos gados līdzdarbojas aptuveni 400 koru, kamēr deju kolektīvu skaits visu laiku aug, pagājušajā gadā sasniedzot teju 800.
Dziesmu svētku pasākumi šogad izraisījuši vēl nebijušu interesi (lai atceramies ažiotāžu ap svētku biļešu tirdzniecību un nesamērīgo pieprasījumu pēc tām). Domājams, ka publikas straujās intereses kāpums skaidrojams arī ar patērētāju psiholoģiju un masu mediju un tirgus uzburto ainu par Dziesmu svētkiem kā nediskutējami iekārojamu popkultūras produktu. Publikas interese par amatieru koriem un tautas dejām starpsvētku periodos praktiski apsīkst. Tiesa, dejotāji ir atraduši veiksmīgu biznesa modeli, kas daļēji balstās jau minētajā festivalizācijas idejā, – deju lieluzvedumi arēnās spēj pulcēt cilvēkus arī ārpus Dziesmu un deju svētku trako dienu nedēļas.
2. Ceremonijas un šovi
Dažādi Latvijas politiskie režīmi allaž ir centušies, lai kārtējie Dziesmu svētki būtu krāšņāki, masveidīgāki un labāki par iepriekšējiem. Tāpēc tie vienmēr ir arī politiskas izrādes.
Tāpēc, ka svētki ir masveidīgi un to auditorija ir lielākā, kādu vien mēs Latvijā varam sasniegt, tiem ir potenciāli milzīga tirgus vērtība. Atbilstoši tirgus loģikai precei nemitīgi ir jātop vēl pievilcīgākai un iekārojamākai pēc iespējas lielākam potenciālo patērētāju lokam. Svētkiem jāpaliek vēl vilinošākiem.
Tā ir arī masu pasākumu rīkošanas loģika – katriem nākamajiem ir jābūt košākiem un iespaidīgākiem. Katrreiz to cenšas panākt kultūras elite (svētku rīkotāji un ideologi), un uz to cer arī politiskā un ekonomiskā elite. Un tas bieži tiek pārmests Dziesmu svētku organizatoriem – aiz šova un tehnisko līdzekļu izmantojuma, aiz grandiozitātes un patosa pazūd cilvēks un dziesma/deja.
3. Profesionalizācija
Jau antīkajās olimpiskajās spēlēs notika pakāpeniska profesionalizācija, un daļa to uzskatīja par skaidru liecību spēļu degradācijai un pagrimumam. Mūsdienu kapitālisma loģika jau sen ir pieveikusi un atmetusi šo olimpisko ideālu (par vispusīgu un harmonisku pilsoni, kurš sacenšas vairākās disciplīnās). Uzvarot tiek iegūts liels simboliskais kapitāls. Konkurence ir pārāk liela, lai būtu kaut mazākās cerības uzvarēt, maksimāli neprofesionalizējoties un neizmantojot visus atļautos un neaizliegtos vai vēl pagaidām neatklātos palīglīdzekļus.
Profesionalizācija notiek arī Dziesmu svētkos, un tai par pamatu ir divi savstarpēji saistīti procesi: svētku valstiskošana (veidojas valsts subsidētas institūcijas, kas apkalpo un menedžē šo procesu) un svētku masveidība (lielu ļaužu masu vadību un uzraudzību var uzticēt tikai profesionāļiem, lielu un dārgu aparatūru un infrastruktūru var vadīt tikai profesionāļi).
Profesionalizācija rada slāni un grupas, kuras var droši teikt – un runā, ka daži tā arī ir saka: "Dziesmu svētki ir mans bizness."
Tas nedaudz aizvaino vienkāršo svētku procesa dalībnieku, kurš gadu garumā to visu ir darījis brīvprātīgi, ziedojot savu laiku un līdzekļus. Tas neliekas īsti godīgi.
Papildu spriedzi veido masu pasākumu organizācijas loģika, kas no katra dalībnieka pieprasa bezierunu pakļaušanos augstākstāvošajiem (kolektīva vadītājam, virsvadītājiem, skatuves menedžeriem, koncepciju un dziesmu/deju autoriem). Šāda organizatoriskā un estētiskā subordinācija arvien biežāk radīs gadījumus, kad amatieri nepakļausies profesionāļiem, jo arī vienkāršajiem pilsoņiem ir balss. Daudzi no šiem "vienkāršajiem" svētku dalībniekiem nebūt nav "vienkārši ierindnieki". Savā ikdienā viņi ir uzņēmēji, vadītāji un zinātnieki, kas pieraduši pie citas komunikācijas.
4. Sacensības
Dziesmu un deju svētkos viens otram sevi izrāda kolektīvi un to līderi – kolektīvu un novadu vadītāji, svētku un valsts virsvadītāji. Arī valsts lepodamās sevi rāda pārējai pasaulei. Bet vai tā nav tikai elites pašiedvesma un sevis maldināšana par to, ka kādam citam ārpus Latvijas šie svētki kaut ko nozīmē vai interesē?
Šie svētki, protams, ir sacensība trīs Baltijas valstu starpā, un Latvijas mūziķi allaž mīl apgalvot, ka mūsu Dziesmu un deju svētki kvalitātes ziņā ir vismaz galvas tiesu pārāki par Igaunijas un kur nu vēl Lietuvas svētkiem. Ja tā ir vienīgā lieta, kurā esam priekšā Igaunijai, varbūt tas nav maz.
Tomēr, atceroties nedemokrātisko valstu cīņas par olimpisko medaļu skaitu un līdzekļus, ko tās izmantoja sava profesionālā sporta attīstīšanai (vienlaikus pat apgalvojot, ka tas ir amatiersports), mēs varam apgalvot, ka tā nav liela māksla – ieguldīt milzu resursus un apsteigt citas valstis.
Savulaik Vācijas Demokrātisko Republiku, kas iedzīvotāju skaita ziņā bija 3–4 reizes mazāka nekā Vācijas Federatīvā Republika, olimpisko medaļu skaita ziņā pārspēt varēja tikai PSRS, bet vienā otrā ziemas olimpiādē VDR pat dominēja. Kopumā VDR ieguva vairāk nekā divas reizes lielāku medaļu skaitu, tādējādi demonstrējot sociālistiskā vācieša pārākumu pār kapitālistisko. Kas notika ar šo olimpiādēs dominējošo nāciju un valsti un kādā sociāli ekonomiskajā stāvoklī atrodas Austrumvācija joprojām, 25 gadus pēc apvienošanas, mēs zinām.
Vai mērogi ir samērojami?
Apkopojot šķiet, ka mana atbilde ir pozitīva – mūsu Dziesmu un deju svētki olimpiadizējas, kļūst lielāki, krāšņāki, dārgāki, politiskāki un profesionālāki. Pati šī virzība nav vērtējama kā nedabiska vai kaitīga, tomēr tā raisa bažas un palielina riskus. Tāpēc visu laiku der sev jautāt: cik lielā mērā šāda koncentrēšanās uz redzamu rezultātu, kvantitāti un kvalitāti ir savietojama ar Dziesmu svētku ideju, kuras centrā ir ne tikai profesionālās mākslas kopšana, bet arī tautas vienošana?
Tradicionāli galvenā Dziesmu un deju svētku ass jeb svira ir tā, kuras vienā galā ir tautas, bet otrā – elites (kultūras un politiskās, tagad arī ekonomiskās) gaume, spējas, vajadzības, intereses, ambīcijas vai to neesamība. Tās pastāvīgi konfliktē – tautas gaume reti kad sakritīs ar elites gaumi un tauta (amatieri) ar savām spējām un prasmēm nekad nevarēs apmierināt elites ambīcijas.
Analizējot latviešu un cittautu dziesmu svētku vēsturi, muzikologs Arnolds Klotiņš saka, un tam nevar nepiekrist, ka mūsu svētki ir izdzīvojuši tikai tāpēc, ka šī svira atrodas zināmā līdzsvarā. Neviena no pusēm nav tiktāl apspiedusi otru, lai tā izstātos no spēles. Tas, ka šī mērošanās allaž ir dzīva, atklājas ikreiz, kad mēs lietojam jēdzienu "tautas svētki", piesaucot (vai noklusējot) tos otrus – "kungu svētkus".
Ja raugāmies uz svētkiem kā uz mūslaiku patērētāju sabiedrības masu megapasākumu, festivālu vai pat olimpiskajām spēlēm, ko raksturo lieluzvedumi ("monsterkocerti", kā tos jau pirms 92 gadiem nosauca kāds skatītājs) un ceremonijas, šovs, profesionalizācija un sacensības, tad varbūt laiks ir kritiski tos vērtēt ar mērogu sviru, kur vienā pusē ir lielums, masa, grandiozitāte, ambīcijas, tirgus, auditorija, bet otrā – samērīgums, intimitāte, tuvums, refleksija?