Šādas replikas galvenokārt nāk no labēji, ļoti nacionāli noskaņotiem ļaudīm, retāk ļoti konservatīviem ticīgajiem, taču nevajadzētu ļaut šādiem "karojošā tumsonībā" balstītiem jēdzieniem iegūt jebkādu cieņu plašākās tautas aprindās. Tie ir jākritizē un skaidri un gaiši jāapstrīd pie katras izdevības. Mūsu sabiedrība nedrīkst vēl vairāk nosliekties šai – "neliberālās demokrātijas" (jaunvārds autoritārismam?) – virzienā, kurā aizgājušas Ungārija un Polija.
Pirmkārt, šī ārdīšanās pret liberālismu, īpaši no krasi nacionāli noskaņoto puses, ir neapzināta melnā humora caurausta. Proti, ir vēsturiski pamatoti teikt, ka liberālisms ir nacionālās valsts māte. Liberālisms dzima no apgaismības un lielā mērā darīja iespējamu apziņas maiņu Eiropas cilvēku grupās, kas lika tām identificēties kā atsevišķām tautām un kultūrām, secīgi vēlāk meklējot šo identitāšu politisko apliecinājumu nacionālās kustībās un ar laiku nacionālās valstīs. Lamājot liberālismu, "nacionāļi" lamā paši savu ciltsmāti.
No apgaismības laikmeta patapinātais liberālisms atzina cilvēkus kā indivīdus ar dabas dotām tiesībām un spējām ar prātu izprast sevi, savu vēsturi, dabas parādības un savas turpmākās rīcības iespējas. Viduslaiku cilvēks bija kāda karaļa vai vietvalža pakļautais, šie valdnieki noteica to laiku politiku. Visu pārējo – dabas parādības, cilvēku dzīvību un nāvi, uzvedības normas (parasti biedējot ar elli) – noteica pārdabisks spēks, saukts par Dievu, kura rīcība cilvēkam nebija izprotama vai apstrīdama.
Valdnieki un priesteri runāja savās valodās (Latvijā vācu un latīņu), parastā (un parasti lasīt neprotošā) tauta runāja savā – dažādos tā laika latviešu valodas dialektos. 12. gadsimta cilšu un karadraudžu iekšējās kopības sajūta, cīnoties gan pret krustnešiem, gan savā starpā kaujoties, ar laiku izzuda. Tautas vai nacionālā apziņa agrīnā 18. gadsimtā diez vai pastāvēja – cilvēki identificējās ar savas sētas saimi vai tuvāko apkaimi. Tautas vai nācijas apziņa radās atsevišķiem apgaismības garā skolotiem indivīdiem (ne vienmēr latviešiem un dažkārt pat garīdzniekiem), apvienojot valodas un vēstures pētīšanu un saredzot kopsakarības.
Brīvība, dzīvība un savas laimes meklēšana
Liberālisms arī iekļāva cilvēktiesību un visu cilvēka vienlīdzības jēdzienu, kas tika īstenots tikai pakāpeniski. Apgaismības garā rakstītajā ASV neatkarības deklarācijā teikts, ka katram ir tiesības uz dzīvību, brīvību un savas laimes meklēšanu (oriģinālā "life, liberty and the pursuit of happiness"). Tiesa gan, deklarācijas parakstīšanas laikā kolonijās Amerikā pastāvēja melnādaino verdzība un nebūt ne visi baltie iedzīvotāji bija balsstiesīgi, arī sievietes ne. Tomēr, dažādām sociālajām grupām izglītojoties un saprotot, ka tām ir kolektīva rīcībspēja, Rietumeiropā un ASV sāka paplašināt un pilnveidot šo sākotnējo cilvēka/indivīda tiesību jēdzienu. Balsstiesības izcīnīja ne tikai bagātiem zemes īpašniekiem, bet arī visiem pilngadīgiem vīriešiem 19. gadsimta gaitā un sievietēm – 20. gadsimta pirmajā pusē.
Atzīstot cilvēku autonomiju un rīcībspēju, apgaismība un liberālisms arī bija pamats kustībām pret sociālo netaisnību. Anglijā tā bija kustība pret afrikāņu vergu tirdzniecību, arī ASV radās tā sauktā abolicionistu (par verdzības atcelšanu) kustība, un sabiedrības šķelšanās vergturības jautājumā bija viens no iemesliem asiņainajam un postošajam amerikāņu pilsoņu karam 19. gadsimta 60. gados.
Apgaismība bija sava veida intelektuāla sacelšanās pret tā brīža reliģijas un ticības izpausmēm, cenšoties skaidrot dabas procesus ar zinātnes metodēm un arī kritiski skatoties uz sabiedrības uzbūvi un tradicionālo kārtību. Tā bija cilvēku, nevis Dieva noteikta.
Vienlaikus reliģiskajām kustībām dažkārt bija būtiska loma liberālu un apgaismības laikmetam raksturīgu ideju īstenošanā. Anglijā garīdznieki iestājās pret vergu tirdzniecību un bija atsvars tiem kristiešiem, kas Bībelē atrada it kā attaisnojumu melnādainu cilvēku turēšanai īpašumā. Latvijā brāļu draudzes jeb no Vācijas atbraukušie hernhūtieši ieviesa demokrātisku, mazāk autoritāru reliģiskās dzīves organizāciju un aicināja savu draudžu locekļus izglītoties, atmest žūpību un piekopt dziedāšanu, liekot pamatus koru un dziedāšanas kultūrai, kas manāma vēl šodien.
Ceļot parasto zemkopju un dzimtcilvēku pašapziņu, radās arī iespēja tiem dažādos veidos rīkoties savās interesēs. Piemēram, ar brāļu draudzi saistītas personas vaino 1802. gada Kauguru zemnieku dumpja izraisīšanā, kā rezultātā ar laiku tika atcelta dzimtbūšana.
Liberāla kārtība neradās bez konfliktiem
Arī citur Eiropā un pasaulē liberālās idejas (kādas nu viņas tobrīd bija) izraisīja uz indivīda, sociālo grupējumu un tautību interešu un tiesību paplašināšanu un aizstāvēšanu vērstas kustības. Tās noveda pie 1848. gada revolūcijām un dumpjiem, kas piespieda vairākas Rietumeiropas karaļvalstis ieviest reformas demokrātijas virzienā. Jau pirms tam bija notikusi amerikāņu revolūcija, atdalot 13 britu kolonijas Ziemeļamerikā. Tai sekoja franču revolūcija.
Šie notikumi liecināja, ka cilvēktiesības un tiesiskumu vairumam (ja ne visiem sabiedrības locekļiem) nevarēja panākt tikai ar pārliecināšanu. Vecā, autoritārā hierarhija bija bieži jālauž ar spēku un ar to saistīto risku, ka būs ekscesi – kādi bija Parīzes komūnas grautiņos 1871. gadā un pēc 1905. gada sacelšanās Latvijā – muižu dedzināšanas (ēkas nav valdnieki) un soda ekspedīcijas.
Kā daļa no liberālisma un apgaismības ideju uzvaras pasaulē bija arī kustības par sieviešu balsstiesībām vairākās valstīs 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos un par rasu segregācijas atcelšanu un afroamerikāņu tiesībām ASV 20. gadsimta 50. un 60. gados. Paralēli radās feministu kustības par vienlīdzīgu atalgojumu vienāda darba gadījumā abiem dzimumiem, pret dzimtes stereotipiem, seksuālu uzmākšanos sievietēm u. c. Konservatīvajām Latvijas aprindām patīk vai ne, bet princips "vienādas tiesības visiem cilvēkiem" arvien vairāk valstu tiek attiecināts arī uz citas seksuālās orientācijas personām – jo, tāpat kā ādas krāsas, ticības vai tautības gadījumā, nav racionāla iemesla ar šiem cilvēkiem apieties citādi.
Protams, ekonomikas jautājumos "iekš liberālisma" ir notikušas asas debates. Vienā pusē ir gandrīz galēji brīva tirgus un mazas, ierobežotas valsts varas aizstāvji, tostarp libertārieši ("libertarians"), bet otrā pusē valsts kā indivīda tiesību garanta un sociālā nodrošinājuma aizstāvji. Pēdējie ir tie, kurus ASV sauc par liberāļiem, jo tie vēlas augstus nodokļus un lielus valsts sociālos tēriņus. Ja vēl piemet bezmaksas augstāko izglītību un medicīnu – tā jau ir sociāldemokrātija. Gan sociāldemokrāti, gan konservatīvie libertārieši modernās demokrātiskās valstīs ir pret rasismu un naidu pret seksuālajām minoritātēm. Citiem, kas ietekmējas no dažādām reliģiskām dogmām, seksualitātes jautājumos ir atšķirīgs redzējums. Taču visi šie uzskati un virzieni spēj bezmaz sadzīvot, pateicoties tam, ka no apgaismības un sākotnējā 18. un 19. gadsimta liberālisma izauga modernās demokrātiskās valstis. Padomāsim par to, pirms gānām "liberastus".