Renārs Putniņš: Kam uzticēt finanšu pātagu?  (28)

Šis jautājums, ņemot vērā pēdējā laika notikumus, ir iemesls un kalpo par pamatu rūpīgi apsvērt jautājumu par citas ar finanšu nozari saistītas iestādes, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK), kompetenci un vērst uzmanību lietas būtībai – kādā statusā darbojas Latvijas banku uzraugs?

Pirms nonākt pie praktiskiem ieteikumiem, kā uzlabojama finanšu tirgus, it īpaši banku, uzraudzība, jāieskatās vēsturē. Atgādināšu, ka FKTK izveidoja 2000.–2001. gadā un komisija darbu sāka 1. jūlijā, apvienojot Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes, Apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas, Vērtspapīru tirgus komisijas un Noguldījumu garantiju fonda funkcijas un veidojot FKTK pēc Zviedrijas parauga. Zīmīgi, ka 2001. gadā FKTK pat sākotnēji atradās Latvijas Bankas telpās. Līdz FKTK izveidei par kredītiestāžu uzraudzību maksāja Latvijas Banka, jo Kredītiestāžu uzraudzības pārvalde bija Latvijas Bankas struktūrvienība. Pat vēl veselu gadu pēc FKTK izveides Latvijas Banka maksāja pašai FKTK par banku uzraudzību. Tikai pēc tam pakāpeniski sešu (!) gadu laikā visas izmaksas pārņēma pašas bankas.

Jebkuru iestādi vai organizāciju vislabāk raksturo budžets. Te atklājas pārsteidzošākais: FKTK budžets 2018. gadam ir veidots pretēji tam, kas notiek Latvijā un pasaulē. Izskatās, ka FKTK vadību, gatavojot 2018. gada budžetu, vadīja pārliecība, ka banku aktīvu un arī noguldījumu, tostarp nerezidentu, apmērs tikai pieaugs. FKTK resursi izdevumu segšanai (tā FKTK savā budžetā sauc ieņēmumus) 2017. gadā bija 11,19 miljoni eiro, bet 2018. gadā – jau 12,17 miljoni eiro. Ja jūs domājat, ka FKTK ir valsts budžeta iestāde, kuru uztur nodokļu maksātāji, – jūs maldāties. FKTK budžetu veido pašas FKTK noteiktie maksājumi no tirgus dalībniekiem. Vislielāko artavu ienes bankas – 2017. gada budžetā tie bija 7,88 miljoni eiro, bet 2018. gada budžetā paredzēti jau 9,15 miljoni eiro.

Pašreizējās tendences nozīmē to, ka FKTK resursi samazināsies. FKTK, protams, ir iespēja paaugstināt banku maksājumu apmēru (šobrīd tie ir noteikti 0,00817 procentu apmērā no vidējā ceturkšņa aktīvu apjoma), taču FKTK var nākties saskarties ar iebildumiem. Rezultātā lielākā zaudētāja no pēdējā laika notikumiem izrādīsies pati FKTK. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc banku uzraudzība būtu jāatgriež Latvijas Bankai. Tad pašu banku uzraudzību finansētu nevis tirgus, kas ir mainīgs un svārstīgs, bet centrālā banka, kura nav saistīta ar nodokļu maksātāju naudu.

Ja tiešām ir paredzams, ka Latvijā samazināsies banku skaits, tas nozīmē, ka mazināsies FKTK ieņēmumi un nozīmība. Laikā, kad tikai veidojās FKTK, Latvijā bija 23 bankas un banku filiāles un 19 apdrošināšanas sabiedrības. Šobrīd to skaits ir, maigi sakot, sarucis un, spriežot pēc tendencēm, var sarukt vēl. Respektīvi, FKTK ir izdevīgi, ka ir daudz banku, ieguldījumu fondu, apdrošināšanas sabiedrību. Te ir iebūvēta pretruna, kura būtu pašos pamatos jāatrisina. Tas ir, banku uzraugam ir jābūt finansētam tieši no valsts budžeta vai, sliktākajā gadījumā, no valsts bankas, tas nedrīkst būt atkarīgs no tirgus dalībnieku skaita, situācijas tirgū utt. Šāds uzraudzības modelis arī samazinātu vai pat izslēgtu manipulācijas un intrigas ar FKTK padomes locekļu nominēšanu un apstiprināšanu.

Visbeidzot – šāda pieeja atbilst principam par valsts pārvaldes izdevumu samazināšanu un darba efektivitātes uzlabošanu. Tas ļautu pašai Latvijas Bankai iegūt jēgu savai pastāvēšanai.

Mana priekšlikuma pamatotību pierāda arī citu Eiropas Savienības valstu pieredze. Valstis, kurās finanšu un kapitāla tirgus uzraudzība ir koncentrēta vienas iestādes ziņā, ir Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Somija, Igaunija, Islande, Polija, ak jā, arī Lihtenšteina, Malta un Luksemburga. Tieši šeit slēpjas lielākā pretruna – valstis, kurās banku uzraudzība ir koncentrēta neatkarīgas institūcijas rokās, ir pretrunīgi vērtējamas saistībā ar tādiem jautājumiem kā "čaulas kompāniju izmantošana", "īpaši labvēlīgi nodokļu režīmi" vai "darījumu skaidrība un caurspīdība". Vienlaikus valstis, kur finanšu un kapitāla tirgus pārraudzība ir tikai centrālās bankas ziņā, ir Lietuva, Čehija, Slovākija, Ungārija un Īrija. Pārējās Eiropas Savienības valstis izmanto dalīto modeli – daļa uzraudzības ir centrālās bankas ziņā, daļa – atsevišķas institūcijas ziņā, kas seko līdzi un pārrauga vērtspapīru, apdrošināšanas, ieguldījumu fondus un citus virzienus. Tāda kārtība pastāv tieši lielākajās un vecajās ES valstīs – sākot ar Beļģiju un Nīderlandi un beidzot ar Franciju un Lielbritāniju. Iesaku ielūkoties te: https://www.fca.org.uk/firms/passporting/regulators-eu-eea.

Līdz ar to šā brīža situācija pieprasa loģisku risinājumu: banku uzraudzība atgriežas pie pašas Latvijas Bankas – kur tā iesākumā bija un kur tai ir vieta. Kārtībai ir jābūt.