Ideja nav jauna, tā būs jau trešā reize, kad ar to sastopamies. Astoņdesmito gadu vidū jau bija šāda veida pieredze, kura diemžēl, kā mēs, ilggadējie izglītības speciālisti, labi zinām, sevi nepierādīja par labu izglītojamajiem, bet deviņdesmito gadu vidū vispārizglītojošajai izglītības sistēmai tā "uzdāvināja" divpadsmito klasi. Līdz ar to pamatskola Latvijā kļuva deviņgadīga. Izvērtējumi un secinājumi par to gan nav ne redzēti, ne dzirdēti.
Lasot masu medijos G. Catlaka teikto – "Atgādināsim sev – izglītība mums ir no piecu gadu vecuma, esam stadijā, kad jāpieņem lēmumi. Sākot mācības no septiņu gadu vecuma, zaudējam laiku, to saka arī pētījumi...", pamatoti rodas vismaz trīs jautājumi.
Pirmkārt, ja Latvijā izglītība sākas jau no piecu gadu vecuma, tad kāpēc jaunajā projektā būtu jāsāk no sešiem gadiem? Ja Latvijā ar likumu ir apstiprināta obligāta piecgadīgo un sešgadīgo apmācība divu gadu garumā, sagatavošana pamatizglītības apguvei, kāpēc jaunajā projektā šāda sistēma ir atzīta par neefektīvu?
Otrkārt, kas ir tas nozīmīgais un vērtīgais laiks, ko zaudējam, sākot mācības skolā no septiņiem gadiem? Vēl jo vairāk – zinot, ka citās Eiropas ekonomiski attīstītajās valstīs bērni skolas gaitas uzsāk tieši no septiņiem gadiem!
Treškārt, kas un kādi ir tie pētījumi, uz kuriem balstās pieņēmums uzsākt skolas gaitas no sešiem gadiem?
Reformu nesaprotamu padara arī Izglītības ministrijas ierēdņu, piemēram, valsts sekretāres Līgas Lejiņas un ministra Kārļa Šadurska teiktais masu medijos: "(..) pēc izvēles 1. klasē apgūstamais mācību saturs būs atbilstošs vecumam. Nav paredzēts, ka sešgadniekiem būs jāapgūst tas pats, ko šobrīd mācās septiņgadnieki."
Bet 1. klasē, kā paredzēts projektā, vienlaicīgi mācīsies sešgadnieki un septiņgadnieki!? "(..) ar psihologa vai ārsta atzinumu arī nākotnē pēc vecāku vēlmes pirmsskolas izglītības programmas apguvi varēs par gadu pagarināt." Varam tikai iztēloties, cik laika un līdzekļu būs jātērē vecākiem, kuri bērnus uz skolu no 7 gadiem vēlēsies laist ar ārsta atzinumu!
"(..) pirmsskolā gadu paredzēta obligātā sagatavošanas klase." Tātad ir paredzēts atteikties no bērnudārziem, ja jau skolās veselu gadu būs izveidotas sagatavošanas klases no piecu gadu vecuma!?
"(..) vecākiem ir iespēja izvēlēties pamatizglītības uzsākšanu atlikt līdz nākamajam mācību gadam." Pēc kādiem kritērijiem Izglītības ministrija ieteiks uzsākt skolas gaitas no sešiem, pēc kādiem – no septiņiem gadiem? Turklāt Izglītības ministrija pilnībā ignorē sabiedrisko organizāciju izteiktās argumentētās bažas par gaidāmajām pārmaiņām izglītībā. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga uzskata, ka vispārizglītojošās skolas nav gatavas šai reformai, jo "skolas vide nav uzrunājoša bērnam un, lai pielāgotu vidi, būs nepieciešami ieguldījumi no valsts un pašvaldības".
Ministrijas ierēdņi nevar vai tomēr negrib teikt, kādi ieguldījumi nepieciešami un cik tieši pārmaiņas izmaksās valsts un pašvaldību budžetam.
Inga Vanaga domā, ka "(..) problēmas noteikti radīs situācija, ka vienā mācību gadā skolās būs septiņgadīgie un sešgadīgie bērni (..), un nav skaidrs, vai skolās būs atbilstošs materiāltehniskais nodrošinājums un pedagogiem būs nepieciešamās kompetences strādāt ar atšķirīga vecumposma bērniem". Līdzīgās domās ir arī arodbiedrības "Latvijas Izglītības vadītāju asociācija" viceprezidente Aija Melle, uzsverot, ka nav skaidrs, "kāda ir argumentācija šai reformai un vai darba grupa, izstrādājot mācību saturu, orientējas uz pirmklasnieku kā sešgadnieku".
Uz visām šīm iebildēm 20. martā intervijā "Rīta Panorāmā" izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis atbildēja: "Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība un tās kritika par izglītības satura reformu, kā arī priekšlikumi sākt mācības no sešu gadu vecuma brīžiem atgādina Ansīti un Grietiņu pasaku mežā!"
Man kā racionāli domājošam cilvēkam ir nepieciešams skaidrojums – kur tad ir jāredz Ansītis, kur Grietiņa un kur ir tas pasaku mežs izglītības sistēmā? Cik pasakaini vienkāršoti gan ministrs ar atbildīgajiem ierēdņiem risina šos radikāli svarīgos profesionāla rakstura jautājumus! Vai tiešam IZM darba grupā neviens nav zinātniski pamatoti runājis par trīs kritērijiem, pēc kuriem jāvērtē bērna gatavība skolai?! Vēlos darba grupai atgādināt, ka bērna gatavība skolai ir jāizvērtē, balstoties uz zinātniski pamatotiem kritērijiem: sociālā attīstība, psiholoģiskā gatavība, pedagoģiskā sagatavotība.
Sociālā attīstība ir bērna attīstība no 5 līdz 7 gadiem, kas ir jaunās personības attīstības nozīmīgākais laiks. Šajā vecumā bieži vien norit mazā cilvēka adaptācija vidē ārpus ģimenes (bērnudārzā, pulciņā u. c.). Sekmīgu rezultātu var sagaidīt tad, ja īstenojas vairāki galvenie principi – piemēram, bērns pakāpeniski pierod pie atrašanās jaunā vidē bez kāda ģimenes locekļa klātbūtnes. Mazajam, esot ārpus ģimenes, jāizjūt pozitīvs emocionāls pārdzīvojums, nevis jāpārvar negatīvas emocijas.
Psiholoģiskā gatavība nozīmē prāta, emocionālās un gribas attīstības atbilstību skolas prasībām. Prāta attīstības atbilstība nozīmē to, ka bērna uztvere, uzmanība, atmiņa, domāšana, runa un iztēle ir piemērota, lai izpildītu tos uzdevumus, ko izvirza skola. Piemēram, lai vizuālā uztvere būtu "gatava mācībām", ir jābūt attīstītai binokulārajai redzei, kas nodrošina telpas dziļuma uztveri, spēju redzēt perspektīvu, dod izpratni par to, ka tālāk esošie priekšmeti ir mazāki, bet tuvākie – lielāki, iztēloties priekšmetus, kas atrodas aiz cita priekšmeta, spēju attēlot zīmējumā telpiskumu. Visas nosauktās darbības ir cieši saistītas ar pārējiem psiholoģiskajiem procesiem un bērna spēju risināt noteikta veida uzdevumus, kā arī nav iespējamas bez binokulārās redzes attīstības. Šī spēja redzēt telpas dziļumu var attīstīties no 5 līdz 7 gadu vecumam. Turklāt binokulārā redze ir anatomiski fizioloģisks parametrs, kuru ar MK noteikumiem nevar regulēt, jo tā atbilst bērna individuālajai attīstībai.
Pedagoģiskais aspekts ir mācīšanās procesa un satura prasmju līmenis: prasme lasīt, rakstīt, skaitīt, zīmēt, veidot utt. Ar to ir visvienkāršāk, jo minētās prasmes var uztrenēt.
Rodas pamatots jautājums – vai skolotājiem Latvijā ir pieejama nepieciešamā informācija, kas reglamentē visus šos parametrus – sociālos, psiholoģiskos un pedagoģiskos, lai noteiktu sešgadnieku gatavību skolai, un vai vecāki ir pietiekami kompetenti izvērtēt sava bērna atbilstību skolas gaitu uzsākšanai?
Līdzīgi kā ļoti daudzi citi, arī es uzskatu, ka mācību uzsākšanai no 6 gadiem nav gatavi nedz bērni, nedz arī vairākums pedagogu. Šī ideja ir kā solis atpakaļ un radīs bērnos pretestību un stresu saistībā ar grūtībām iekļauties skolas režīmā. Sešu gadu vecumā bērns ir psiholoģiski nenobriedis, lai spētu izturēt tādu slodzi. Lielai daļai bērnu šajā vecumā vēl nepieciešama diendusa, vairāk rotaļu, un ne visi ir spējīgi parūpēties par sevi šajā milzīgajā konveijerā – skolā. Arī skolotājs pie vislabākās gribas nevar individuāli pievērsties katram bērnam. Sešgadnieks nav gatavs sēdēt skolas solā. Pastāv bažas, ka šīs reformas rezultātā mēs varam iegūt salauztas personības, bet, iespējams, tam neiebilst mūsu valdība – redzēt savā valstī viegli pakļaujamus un ietekmējamus cilvēkus...
Protams, vienmēr ir izņēmumi. Nenoliedzami, ir bērni, kuri ir gatavi skolai agrāk par citiem. Tomēr obligātā kārtā visus vienādot, manuprāt, ir neprāts!
Vēl ļoti ceru, ka par izglītību atbildīgie speciālisti un ierēdņi apstāsies, ieklausīsies un – nespers pārsteidzīgus un bīstamus soļus, jo visi taču vēlamies, lai mūsu bērni ir laimīgi, veiksmīgi, fiziski un emocionāli stipri.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
