Atspēkošana balstās uz pretējiem principiem un apsvērumiem. Pirmkārt, netiek noliegtas Latvijā pastāvošās problēmas. Šīs rubrikas autora argumentācija izriet no pārliecības, ka tieši problēmas sabiedrību padara ievainojamāku un mazāk noturīgu pret dezinformāciju. Otrkārt, atspēkošanā tiek izmantoti interneta lietotājiem pieejami un viegli pārbaudāmi fakti ar atsaucēm no atvērtiem avotiem. Šī rubrika neaicina paļauties, bet gan pārbaudīt faktus, jo tā ir nozīmīga kritiskās domāšanas sastāvdaļa. No tā izriet trešais princips – cieņa pret lasītāju. Autors pieņem, ka lasītājs nav naivs vai emocionāli viegli ietekmējams, bet gan apveltīts ar spēju kritiski vērtēt saņemto informāciju.
Maldināšana: 2018. gada 15. janvārī portālā "vesti.lv" publicēts raksts "Varas ir padarījušas Baltijas valstis par dzīvo vairogu".[1] Rakstā Krievijas drošības eksperts Aleksandrs Žiļins apgalvo, ka Austrumeiropas valstis un Baltijas valstis bija drošībā, pirms reģionā tika izvietoti ASV kodolieroči, jo tagad šīs valstis esot Krievijas kodolarsenāla potenciālie mērķi. A. Žiļins norāda, ka Baltijas valstu, Polijas un Rumānijas valdības ir par nelielu samaksu izvietojušas ASV ieročus un šādas nodevības rezultātā šo valstu tautas ir kļuvušas par nacionālās elites ķīlniekiem. Minēto valstu nodokļu maksātāji, dzīvojot nabadzībā, esot spiesti apmaksāt NATO okupācijas spēku klātbūtni.
Atspēkojums: Maldinošajā rakstā ir pieļautas vairākas faktu kļūdas, kuru pārbaude nav sarežģīta. ASV kodolieroči šobrīd ir izvietoti piecās ārvalstīs: Beļģijā, Itālijā, Nīderlandē, Turcijā un Vācijā.[2] Maldinošajos vēstījumos NATO daudznacionālais bataljons parasti tiek pasniegts kā okupācijas spēki, taču tādam apgalvojumam nav pamata. Pirmkārt, Latvija ir NATO dalībvalsts – Latvijas karavīri ir arī NATO karavīri. Otrkārt, daudznacionālā bataljona izvietošanu regulē starptautiskie līgumi, galvenokārt NATO SOFA līgums par karavīru uzturēšanu citā valstī, tādējādi ievērojot Latvijas Satversmi, likumus un citus normatīvos aktus.[3] Treškārt, 1907. gada Hāgas konvencijas par kara uz sauszemes likumiem un paražām 42. pants nosaka, ka teritorija tiek uzskatīta par okupētu, ja pārvaldi tajā faktiski īsteno naidīga armija.[4] Latvijā pārvaldes funkcijas īsteno valsts pārvaldes iestādes atbilstoši likumam. Izmaksas par ārvalstu karavīru uzturēšanu Latvijā sedz sabiedrotie.[5]
Maldināšana: 2018. gada 21. janvārī portālā "vesti.lv" publicēts raksts "Krievijas vēstnieks: PSRS neokupēja Latviju".[6] Rakstā pārpublicēta Latvijas Radio 4 intervija ar Krievijas vēstnieku Latvijā Jevgeņiju Lukjanovu, kurā vēstnieks paskaidro, ka Latvija bija nevis okupēta, bet inkorporēta. Šāda argumentācija tiek pamatota ar faktu, ka Latvijas valsts nebija kara dalībniece un nepiedalījās karadarbībā.
Atspēkojums: Militāra pretdarbība vai dalība karā nav okupācijas stāvokļa konstatācijas priekšnoteikums. PSRS okupācijas politikas likumsakarības ir labi izpētītas. Baltijas valstu iekļaušana PSRS bija jau paredzēta Molotova-Ribentropa paktā 1939. gada 22. jūnijā, tādēļ Baltijas valstu valdību rīcībai bija otršķirīga nozīme. 1939. gada septembrī–oktobrī Baltijas valstīm ar ultimāta palīdzību tika uzspiesti savstarpējas palīdzības līgumi. Somijai noraidot padomju ultimātu, PSRS īstenoja pret to militāru agresiju. Arī pirms PSRS karaspēka ievešanas 1940. gada jūnija vidū Baltijas valstīm tika izteikts spēka pielietošanas draudu ultimāts. Turklāt ir virkne piemēru Otrā pasaules kara vēsturē, kad okupētā puse nav izrādījusi pretestību, bet pakļāvusies spēka pielietošanas draudiem vai pat pieņēmusi pakļāvīgu sadarbību ar okupējošo pusi. Piemēram, Krievija oficiāli norāda, ka Vācija īstenoja Čehoslovākijas okupāciju.[7] Tādēļ būtu jāuzdod jautājums vēstniekam – kādēļ analoģiskos gadījumos okupācijas fakts tiek atzīts un vienīgi Baltijas valstis tiek pasniegtas kā izņēmums?
Maldināšana: 2018. gada 22.janvārī tīmekļvietnē "baltnews.lv" publicēts raksts "Lietuvas analītiķis: konflikta gadījumā Baltijas valstis pat nepalīdzētu viena otrai". Rakstā tiek pausts, ka plaša mēroga konflikta gadījumā katra Baltijas valsts varētu īstenot vienīgi savas teritorijas aizsardzību.
Atspēkojums: Maldinošais raksts militārās nepieciešamības scenārijā varbūtēja militāra konflikta gadījumā iezīmē solidaritātes trūkumu. Sadarbība starp Baltijas valstīm drošības jomā kopumā ir plaša un iekļauj teju visas militārās dimensijas: uz sauszemes Baltijas bataljona ietvaros, uz jūras – BALTRON, gaisa telpā – BALTNET, bet NATO izcilības centra ietvaros – informācijas telpā.[8] Baltijas valstu svarīgākais solidaritātes pamats ir NATO līguma 5. pants, kas uzliek pienākumu sniegt palīdzību citai dalībvalstij militāras agresijas gadījumā. Maldināšana, kas uzsver, ka NATO 5. pants nenostrādās x stundā un dalībvalstis nepalīdzēs viena otrai, ir demoralizācijas paņēmiens. Konkrētas valsts (piemēram, ASV) atkāpšanās no savām drošības saistībām un līgumiem faktiski nozīmē automātisku atkāpšanos no saistībām visos gadījumos un pilnīgu partneru uzticības zaudēšanu. Proti, citas saistības un apņemšanās kļūst apšaubāmas, kā rezultātā konkrētā valsts zaudē savu starptautisko ietekmi. Šāda rīcība jebkurai valstij nozīmētu būtisku kaitējumu savām drošības interesēm.
Maldināšana: 2018. gada 1. februārī "rubaltic.ru" publicēts raksts "Latvija – trieciendeindustrializācijas valsts".[9] Rakstā tiek vēstīts, ka padomju rūpniecības likvidācija pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir negatīvs process, kas neizriet no objektīviem apsvērumiem. Kā arī tiek ziņots, ka, tikai pateicoties PSRS, Latvijā tika izbūvēta infrastruktūra – nekustamie objekti un komunikācijas sistēmas.
Atspēkojums: PSRS īstenotā ekstensīvā ražošanas palielināšana Latvijā bija ekonomiski nepamatota un nelietderīga, tās mērķi bija – Latvijas kolonizācija un PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa apkalpošana. Pirmkārt, okupētajā Latvijā tika mērķtiecīgi attīstītas tādas ražotnes, kas pieprasīja nevis vietējo resursu izmantošanu, bet gan to ievešanu no PSRS.[10] Latvijas PSR rūpniecība bija PSRS rūpniecības kompleksa sastāvdaļa, un, lai to saglabātu, nāktos saglabāt PSRS vai vismaz ciešas ekonomiskās saites ar Krieviju. Otrkārt, PSRS ekonomika bija totāli militarizēta, civilā komponente tajā bija otršķirīga.[11] Individuālās iniciatīvas, konkurences un inovāciju trūkuma un starptautiskās izolācijas dēļ civilā pielietojuma produkcija bija nekonkurētspējīga brīvajā tirgū.
Infrastruktūras izbūve Latvijā tika īstenota gan pirms padomju okupācijas perioda, gan notiek mūsdienās. Pasaules Bankas Loģistikas veiktspējas indekss norāda, ka kopš 2007. gada vislabākie panākumi Latvijā ir bijuši tieši infrastruktūras kvalitātes uzlabošanā.[12] Arī Eiropas Komisija norāda, ka Latvijas transporta infrastruktūras rādītāji ir tuvi Eiropas vidējiem rādītājiem.[13]
Maldināšana: 2018. gada 2. februārī portālā "rubaltic.ru" publicēts raksts "Kāpēc padomju Baltijā dzīve bija labāka nekā pārējā PSRS".[14] Atbildot uz virsraksta jautājumu, tiek vēstīts, ka dzīves līmenis Baltijas valstīs bija augstāks salīdzinājumā ar pārējo PSRS, pateicoties padomju varas labvēlībai un īpašu priekšrocību piešķiršanai.
Atspēkojums: Šādu maldinošu rakstu mērķis ir pastāvīgi reproducēt vēstījumu par padomju varas nesto labklājību Latvijai un radīt priekšstatu, ka Latvijas ģeopolitiskā izvēle par labu Rietumiem ir bijusi kļūda. Okupācijas radītos zaudējumus Latvijas tautsaimniecībai ir aprēķinājusi Ministru kabineta speciālā komisija. Patiesi, IKP uz vienu iedzīvotāju padomju okupētajā Latvijā bija augstāks nekā vidēji PSRS. Taču jāņem vērā, ka PSRS okupēja Latviju, kas labklājības un attīstības ziņā jau bija pārāka par PSRS. Līdz ar okupāciju Latvija tika izrauta un izolēta no globālās ekonomiskās sistēmas, tādējādi tā arvien vairāk sāka atpalikt no pārējās Eiropas. Okupētā Latvija bija nevis saņēmējs, bet donors PSRS tautsaimniecībai. Kopumā trešdaļa no Latvijas ieņēmumiem 1946.–1990. gada periodā netika ieguldīta Latvijas tautsaimniecībā, bet izlietota PSRS vajadzībām, tostarp militārajām.[15]
[1] http://vesti.lv/news/vlasti-sdelali-iz-naseleniya-stran-baltii-zhivoi-shtit
[2] http://www.acronym.org.uk/old/directory/proliferation-challenges/natonuclear-allies
[3] http://www.mod.gov.lv/Aktualitates/Aktuali/2016/05/20-01.aspx
[4] http://avalon.law.yale.edu/20th_century/hague04.asp#art42
[5] http://nra.lv/latvija/225584-nbs-atspeko-baumas-par-nato-karaviriem-latvija.htm
[6] http://vesti.lv/news/posol-rf-latviya-ne-byla-okkupirovana-sssr
[7] http://www.mid.ru/ru/maps/cz/-/category/10499
[8] Divpusējās attiecības ar Lietuvu un Igauniju. Ārlietu ministrijas mājaslapa, http://www.mfa.gov.lv/arpolitika/divpusejas-attiecibas
[9] https://www.rubaltic.ru/blogpost/01022018-latviya-strana-udarnoy-deindustrializatsii/
[10]Pārsla Eglīte. Migrācija rūpniecības attīstībai Padomju Latvijā un tās sekas. "Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas" (2015. gads), 46.–54. lpp.
[11]Ilgonis Upmalis. Latvijas tautsaimniecības militarizācija PSRS okupācijas gados. "Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas" (2015. gads), 56.–57. lpp., http://okupacijaszaudejumi.lv/petijumi
[12] https://lpi.worldbank.org/international/scorecard/radar/254/C/LVA/2016#chartarea
[13] https://ec.europa.eu/transport/facts-fundings/scoreboard/countries/latvia/investments-infrastructure_en
[14] https://www.rubaltic.ru/context/02023018-pochemu-v-sovetskoy-pribaltike-luchshe-zhilos-chem-v-ostalnom-sssr/
[15] Ruta Pazdere. Vispārējs pārskats par Latvijas ekonomiku. "Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas" (2015. gads), 7.–9. lpp., http://okupacijaszaudejumi.lv/petijumi