Tomēr pēdējā laika notikumi ap VARAM darbībām Rīgas domes nolikuma grozījumu sakarā, iepriekš ar Salaspils un citu pašvaldību komiteju locekļu ievēlēšanas lēmumiem, ar Rēzeknes lēmumu par maksas noteikšanu izglītības iestādē u. c. piespiež ministram Gerhardam uzdot virkni jautājumu par likumības nodrošināšanu. Kā rakstīju jau iepriekš – ja ministrs piemēro kādu lēmuma apturēšanas procedūru vienā pašvaldībā, tad pie līdzvērtīgu apstākļu esamības citās pašvaldībās viņš nevarat atļauties to nedarīt arī attiecībā uz šīm pašvaldībām. Tāpat ministrs nevar atļauties reaģēt tikai uz sūdzībām par kādas pašvaldības lēmumu, bet "nepārraudzīt" tās pašvaldības, kurās konstatējamas analoģiskas iespējamā likumpārkāpuma pazīmes, bet neviens nesūdzas. Ministrs Gerhards savā darbībā ir sajaucis valsts pārvaldes principus ar civilajās tiesībās pastāvošo principu, ka katrs pats aizstāv savas tiesības, sniedzot attiecīgu sūdzību tiesā. Uz ministru tiešā veidā attiecas Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktais, ka valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Un šis princips šobrīd attiecībā uz pašvaldību pārraudzību netiek pilnā mērā ievērots.
Vispirms, Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas likumos nav noteikta procedūra, kuras rezultātā kāda no valsts pārvaldes institūcijām varētu atcelt pašvaldības lēmumu (izņemot administratīvos aktus, kuru revīzija pakļauta administratīvajai tiesai). Neviens Latvijas Republikā nevar atcelt demokrātiski vēlētas pašvaldības politisku lēmumu. Zīmīgi, ka vēl no deviņdesmitajiem gadiem spēkā esošais likums "Par pašvaldībām" vispār nesatur izvērstu pašvaldību darbības pārraudzības normu uzskaitījumu – šāda nodaļa neeksistē. Tā vietā likumdevējs ir paudis savu gribu, ieviešot 12. nodaļu – "Domes un tās priekšsēdētāja atlaišana". Proti, ir pilnīgi nepārprotami konstatējams, ka Latvijas pašvaldību "saukšana pie kārtības" likuma ietvarā notiek, pirmkārt, norādot konkrēto likumpārkāpumu un, otrkārt, tā nenovēršanas gadījumā uzsākot pašvaldības atlaišanas procedūru Saeimā. Parlaments ir tas, kas quasi uzņemas soģa funkciju un, konstatējot nepakļaušanos, pieņem likumu par vainīgās domes atlaišanu.
Ja jau ministrs Gerhards uzskatīja, ka, piemēram, Salaspils dome vai jebkura cita dome ir rīkojusies nelikumīgi, ievēlot komiteju amatpersonas, tad pilnībā atzīstu viņa tiesības uz pārliecību, ka nav ievērots likums, un tiesības iesniegt Saeimai pamatotu rakstu par Salaspils domes "likumpārkāpumiem", prasot tās atlaišanu.
Jautājums ir – kāpēc ministrs nepiemēroja iepriekš minēto skaidri un gaiši likumā atrunāto procedūru? Kāpēc ministrs ir mēģinājis attiecībā uz domju lēmumiem par amatpersonu ievēlēšanu piemērot likuma "Par pašvaldībām" 49. pantu, kas pilnīgi nepārprotami norāda uz ministra tiesībām apturēt tikai domju pieņemtos saistošos noteikumus un citus normatīvos aktus.
Domāju, ka varu to paskaidrot. Redziet, likuma "Par pašvaldībām" 49. pantā paredzētajam ministra rīkojumam par normatīvā akta apturēšanu ir tūlītēja iedarbība, jo šāda rīkojuma pieņemšanas jēga ir uz laiku apturēt tā spēkā stāšanos. Un, manuprāt, tieši tādēļ ministrs ir izvēlējies piemērot 49. pantu arī attiecībā uz viņam netīkamajiem cita veida domes lēmumiem.
Jo, iedomājieties, maz ir tādu pašvaldību, kuras ir gatavas nepakļauties pretlikumīgiem rīkojumiem situācijā, kad uz nezināmu laiku kāds domes pilnvērtīgas darbības nodrošināšanai nepieciešams lēmums tiek "bloķēts", bet jautājums par to, vai tas ir darīts tiesiski vai nē, tiks noskaidrots tikai neparedzami ilgā Satversmes tiesas procesā.
Nevar izslēgt iespēju, ka likumdevējs kaut kad nākotnē apveltīs ministru ar tiesībām atcelt jebkurus pašvaldību lēmumus, tomēr šādā teorētiskā situācijā būtu jānodrošina taisnīgs iespējamo strīdu izskatīšanas mehānisms. Starp citu, Vācijā strīdi starp pašvaldībām un to darbību uzraugošajām iestādēm noris administratīvajās tiesās, kurās tad arī administratīvā procesa ietvarā lemj jautājumu par strīdīgā lēmuma spēkā esību līdz lietas izskatīšanas noslēgumam.
Ne jau velti likumdevējs 49. pantā noteiktās tiesības ir devis ministram vienīgi attiecībā uz saistošajiem noteikumiem un normatīvajiem aktiem, kuru juridiskā daba paredz to izstrādi vienveidīgam situāciju juridiskajam noregulējumam, nevis atsevišķām, individuālām situācijām (administratīvais akts vai lēmumi par amatpersonu ievēlēšanu). Turklāt, ja tiktu atzīta ministra tiesība apturēt (būtībā uz laiku atcelt jebkuru domes lēmumu), tad būtu arī jāatzīst, ka pašvaldībai kā atvasinātai publiskai personai nepastāv samērīgi aizsardzības līdzekļi šādu – ar lielu tūlītēju iespaidu – nolēmumu apstrīdēšanai. Likumā paredzētā Satversmes tiesas procedūra tiešā veidā attiecināma uz gadījumiem, kad strīds starp pašvaldību un ministru notiek tieši par saistošo noteikumu ("vietējā likuma") normām, kuras apturēšanas gadījumā nestājas spēkā un gaida uz galīgo juridisko noregulējumu Satversmes tiesas sprieduma veidā.
Tādējādi secināms, ka likumdevējs, neparedzot ministram tiesības apturēt pašvaldību domju lēmumu darbību, nav arī paredzējis atbilstošu tiesas procedūru šādu strīdu risināšanā, kaut vai nosakot domes tiesības ministra rīkojumu apstrīdēt kādā no tiesu instancēm, piemēram, administratīvajā tiesā.
Ministrs ir ignorējis visas iepriekš tiesību judikatūrā un teorijā nostiprinātās atziņas par to, kas mūsu tiesību sistēmā ir uzskatāms par normatīvo aktu. Tā vietā rīkojumā par domes lēmuma darbības apturēšanu ministrs sev pašam piešķirto pilnvarojuma paplašinājumu pamatojis ar izklāstu vienā rindkopā. Ministrs raksta, ka "likums pilnvaro ministru izvērtēt ne tikai saistošos noteikumus, bet arī citus pašvaldības lēmumus, kuri nav administratīvie akti [..]".
Ar šādu atziņu ministrs mēģina ieviest pilnīgi citādu pašvaldības pārraudzības modeli nekā to, kas bijis visu atjaunotās valsts laiku. Proti, ministrs savu rīcību nav pamatojis ar likumā konkrēti viņam noteikto pilnvarojuma apjomu, bet mēģinājis (manuprāt, nesekmīgi) tiesību interpretācijas ceļā piešķirt sev pilnvaras, kuras likums tiešā veidā viņam nedod.
Šāda pieeja ir bīstama Latvijas valsts demokrātiskajai iekārtai. Ja mēs atzīsim šādu tiesību normas piemērošanu par pareizu, tad neviens Latvijā nevarēs prognozēt, kad un kādos apstākļos, ar kādu politisku vai savtīgu motivāciju sāksies tieša iejaukšanās pašvaldību kompetencē, atceļot to lēmumus dažādos jautājumos. Mēs nekad nevarēsim zināt, vai šādas iejaukšanās pamatā būs patiesa vēlme nodrošināt tiesiskumu, vai arī vēlme aizstāvēt ministra pārstāvētās partijas intereses.