Foto: Reuters/Scanpix

2000. gadu sākumā, kad Vladimirs Putins amatā stājās pirmoreiz, viņš bija kā prorietumnieciska sala pret Rietumiem noskaņotās Krievijas elites jūrā. Kā tolaik novēroju, viņa vēlme "stingri piesaistīt Krieviju Rietumiem" bija krasā kontrastā valsts tradicionālajiem priekšstatiem par drošību. Taču pēc svētdien notikušajām prezidenta vēlēšanām, kurās Putins nostiprināja savu vīziju par Krieviju kā militāro bastionu, ir skaidrs, ka nu viņa "sala" ir nacionālisms, un tā tas paliks, kamēr vien viņš valdīs Kremlī.

Ir pārlieku acīmredzams, kādas briesmas tas rada. Pēc 18 gadiem pie varas Putins nu iet vēl tālāk nekā viņa padomju priekšteči, vieglu roku palielinot kodolkonflikta ar Rietumiem izredzes. Šī agresīvā retorika šķiet viņam labi kalpojusi vēlēšanās, un tās rezultātā viņš būtībā ir saņēmis "carte blanche" savam ceturtajam termiņam.

Kad devos uz vēlēšanu iecirkni, mana krustmeita Maša, koledžas pirmā kursa studente, noteica: "Putins ir vienīgais līderis, ko es zinu." Tas man uzdzina šermuļus. Laikā, kad es biju pirmā kursa studente Maskavā, es zināju tikai Leonīdu Brežņevu, un šis fakts attiecībā uz norisēm nākotnē šķita šausminošs. Savukārt Putins pie varas ir jau ilgāku laiku nekā Brežņevs, un nu viņam priekšā ir tikai Josifs Staļins, kurš valdīja teju trīs desmitgades.

Putins ieguva rekordlielu balsu skaitu – 76%, kas nozīmē, ka par viņu balsoja vairāk nekā 56 miljoni krievu, kas arī ir jauns rekords. Un citu kandidātu esamība ir piešķīrusi šai uzvarai kaut kādu leģitimitāti. Viņa "pretinieku" vidū bija Komunistiskās partijas Pāvels Grudiņins, Liberāldemokrātiskās partijas Vladimirs Žirinovskis, slavenība un žurnāliste vienā personā Ksenija Sobčaka (Krievijas politikas Donalds Tramps) un Grigorijs Javļinskis, kurš uz prezidenta amatu ir kandidējis jau kopš Mihaila Gorbačova laikiem.

Putina iepriekšējais balsojuma rekords bija apmēram 50 miljoni, ko viņš saņēma 2004. gadā. Taču pēdējo gadu laikā viņam ir izdevies vairot savu atbalstītāju pulku un pastumt malā oponentus. Pēc Krimas aneksijas 2014. gadā, atņemot to Ukrainai, valdības kritizēšanu sāka uzskatīt par teju nodevību.

Kopš tā laika Putins ir izmantojis dažādus starptautiskus skandālus, lai uzturētu krīzes atmosfēru – sajūtu, ka Krievijai tiek no visām pusēm uzbrukts. Viņš ir norādījis uz izmeklēšanām saistībā ar Krievijas šķietamo iejaukšanos vēlēšanās Rietumos, uz Starptautiskās Olimpiskās komitejas aizliegumiem Krievijas atlētiem dopinga dēļ un, pats pēdējais, uz Apvienotās Karalistes apsūdzību, ka Kremlis ir pavēlējis ar nervus paralizējošu vielu saindēt kādreizējo Krievijas dubultaģentu Lielbritānijā.

Ņemot vērā lielo sliktās publicitātes apjomu, īpaši nav jābrīnās, ka krievi jūt vajadzību solidarizēties. Vēlētāju aktivitāte, kas sasniedza teju 70%, bija tuvu Kremļa izvirzītajam mērķim.

Putins noteikti nepaļāvās uz nejaušību. Propagandai izmantojot tādus saukļus kā "Balsojiet par Putinu, balsojiet par stipru Krieviju!", Kremlis ir iztērējis 770 miljonus rubļu (13,3 miljonus dolāru). Vēlēšanu dienā amatpersonas iecirkņos bija iekārtojušas pārtikas stendus, kuros viss bija pieejams par puscenu. Lielu popularitāti ieguvušie video attēloja Putinu kā spēcīgu "nācijas tēvu". Uz lielajiem uzņēmumiem un ražotnēm tika izdarīts spiediens, lai tiktu mobilizēti balsotāji. Un tādās attālās vietās kā Dagestāna dienvidos vai Čukotka ziemeļos iecirkņu personāls nekautrējās brāzties iekšā kabīnēs, lai pārliecinātos, ka cilvēki patiešām balso par Putinu.

Taču pat tādās vietās, kur vēlēšanas notika brīvākos apstākļos nekā Dagestānā – piemēram, Kalmikijā, Brjanskā, Krasnodarā, Kurskā un citos industriālos un lauksaimniecības reģionos –, Putinu atbalstīja apmēram 80% vēlētāju. Šī tā sauktā "sarkanā josta" tradicionāli atbalsta komunistus, kas liek lietā patriotiskus saukļus. Un 2018. gadā Putinam uz patriotismu bija monopols.

Savukārt korupcijas apkarošanas jurista un opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija aicinājums vēlēšanas boikotēt atspēlējās. Navaļnijs apgalvoja, ka cilvēkiem vajadzētu palikt mājās, tādējādi nepieļaujot, ka Putins saņem kāroto 70% balsotāju kopskaitu. Taču, tā kā pašam Navaļnijam, pateicoties safabricētajām kriminālapsūdzībām, kandidēt bija aizliegts, tad pat tādos tradicionālos opozīcijas cietokšņos kā Maskava un Sanktpēterburga balsis nonāca pie Putina.

Un tomēr liberālu kandidātu trūkums neizskaidro to, kāpēc Putins ieguva 70% balsu Maskavā un 75% Sanktpēterburgā (kur balsojušo skaits bija par 15% mazāks nekā vidēji valstī). Šie rezultāti liek domāt, ka elektorāts ir kļuvis piekāpīgāks. Daudziem tagad šķiet, ka ir vieglāk atbalstīt Putina "stipras valsts" vēstījumu, nekā iet pret straumi un riskēt ar apsūdzībām nodevībā un sarežģījumiem darbā.

Protesta balsojuma neesamība šogad bija jauna parādība Krievijā. Vēlēšanu iecirkņa apmeklējums – lai novērotu, nevis piedalītos – man atgādināja padomju laikus. Radās sajūta, ka esmu nonākusi pieklājīgā policejiskā valstī: tur atradās aptuveni desmit cilvēki, kuri balsoja, un vismaz 20 policijas virsnieki un iecirkņa darbinieki, kas viņus pieskatīja. Vienīgā atšķirība starp Putina Krieviju un Padomju Savienību – tagad vismaz vēlētājiem tiek radīts iespaids, ka viņiem bez "mīļā vadoņa" ir kāda cita izvēle.

Saskaņā ar vēlēšanu tiesību organizācijas "Golos" ("Balss") pausto šogad varētu būt bijis mazāk gadījumu, kad notikusi tieša vēlēšanu biļetenu viltošana vai vēlētāju iebiedēšana, nekā iepriekšējās vēlēšanās. Taču tas izskaidrojams ar to, ka tik iedarbīgi izrādījušies citi paņēmieni – ieskaitot veco labo piespiešanu darbavietā un nepārtrauktu propagandu. Vēl bez Putina vienīgais ieguvējs šajās vēlēšanās bija Sobčaka, kas kampaņu izmantoja, lai popularizētu sevi kā slavenību. Sobčaka bieži vien Putinu dēvē par "ģaģa Vova" (tēvocis Vova, kas ir saīsinājums no vārda Vladimirs) un labprāt palīdz Kremlim opozīcijas politiķus pārvērst frivolā izklaidē. Viņa pat paziņojusi, ka vēlēšanu process ir bijis "daudz caurspīdīgāks" nekā pagātnē – it kā viņai būtu par to kāda jausma.

Putinam šīs vēlēšanas ļauj izveidot jaunu valdību, neņemot vērā tādus kādreiz tik ietekmīgus vēlētāju blokus kā pilsētu vidusšķira, kas tagad ir izolēta un vēlas iet vienā solī ar balsotājiem par "stipru Krieviju". Putina režīms ir stagnējošs, taču, ņemot vērā iedarbīgas opozīcijas neesamību, tas varētu izdzīvot vēl ilgu laiku.

Skaidrs ir tas, ka Putins nevar izpildīt savu solījumu par militāro varenību un labklājības pilnu nākotni. Abi šie solījumi ir pretrunā viens otram, jo Krievijas militārisma uzturēšanai būs nepieciešama pensionēšanās vecuma paaugstināšana, nodokļu palielināšana un citas nepatīkamas reformas. Galu galā krievi ir nobalsojuši par sabiedriskās un politiskās brīvības samazināšanos un par ekonomiskās stagnācijas palielināšanos. Viņi ir nolēmuši doties atpakaļ pagātnē uz nākotni, no kuras kādreiz tik ļoti baidījās.

* Ņina L. Hruščova ir "The New School" starptautisko lietu profesore un Pasaules Politikas institūta ("World Policy Institute") vecākā līdzstrādniece.


Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!