Foto: Publicitātes foto
Rudenī gaidāmo vēlēšanu scenārijs joprojām tiek rakstīts, balstoties pērnā gada pašvaldību vēlēšanu rezultātos. Precīzāk izsakoties, dažu Rīgā un arī citviet gūto rezultātu aklā absolutizēšanā.

Šķiet, pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē beidzot (tomēr droši vien vēl klajāk tas notika 1989. gadā) vietvaras raudzības atklāti īstenojās kā "lielās politikas" organiska sastāvdaļa. Šoreiz tās tika attīrītas no lētās muldēšanas par to, ka pašvaldības, ziniet, nodarbojas tikai ar kanalizāciju, ielu remontiem un zupas virtuvēm – tāpēc tajās partiju cīņām nemaz neesot vietas.

Partijām šis bija parlamenta vēlēšanu ģenerālmēģinājums un izdevība iekarot stratēģisku placdarmu, lai krietni veiksmīgāk vai vispār "desantētos" Jēkaba ielā. Tāpēc pagājušā gada 3. jūnijs – man tēlaini izsakoties ar Jurim Paideram & Jānim Urbanovičam nočieptu poētismu – kļuva par acīs krītošu "nākotnes melnrakstu" šī gada 6. oktobrim.

Tāpēc šobrīd – latvju pirmsvēlēšanu, pat pirmskampaņas politikā – dažu nevajadzīgu pašpārliecinātu jaunpartiju rīcību nosaka trīs tukšas iedomas, paceltas neapstrīdamu uzvaras formulu statusā. Drīzāk pat slimīgas ilūzijas (tām patiesi noticējušajām partijām – iespējams, letālas) jeb, atkal man poētiski izsakoties, mentālas "himeras".

1. Panākumi Saeimas vēlēšanās būs gūstami, veidojot partiju apvienības.

2. Sabiedrība atkal ir pretimnākoša "jaunām sejām", "tīrām rokām", "baltām lapām".

3. Ir atjaunojies pieprasījums pēc cīņas pret "valsts nozadzējiem".

Tāpēc mums tagad jāvēro nožēlojami skati, kad partija ar pusprocenta reitingu, lepni vaigus piepūtusi, izraugās sev partnerus no citu pusprocentīgo vidus. Taču politikā 0,5 + 0,5 summā drīzāk dos nevis 1 procentu, bet gan tos pašus 0,5 vai pat vēl mazāk.

Tāpēc "Rīdzenes" sarunas izrādījās akmens, kas rikošetā sāpīgi ķēra tā sviedējus. Pareizāk sakot, viņu rožainos sapņus par vieglu politisko karjeru.

Šauram cilvēku lokam apņēmība sarīkot jaunus "3A kapusvētkus" bija kļuvusi par apsēstību, uzskatot šo jau diezgan apkaltušo "mesidžu" par obligāti svarīgu visai sabiedrībai. Tomēr eks-knābistu, žurnāla "Ir" redakcijas, Andreja Judina un citu šī jampadrača rosinātāju iecerētais sašutuma līmenis tautā netika sasniegts. Nekāda pulcēšanās "maidanos" nav sagaidāma. Vēl vairāk – šis skandāls uzrādīja, cik vienaldzīgs mūslaiku sabiedrībai ir gan pats tā sižets, gan nevaldāmie moralizētāji ar vāji maskētiem centieniem sapelnīt sev politisko kapitālu.

Pēc tam, kad Juta Strīķe un Juris Jurašs vilšanos par abu publisko izgāšanos izlādēja bērnišķīgā histērijā, viņu turpmākās politiskās perspektīvas kļuva stipri šaubīgākas. Diez vai daudziem viņu nesenajiem atbalstītājiem vairs patiks klausīties solījumos: "Jā, es tiešām aplauzos KNAB (un triju dižmaņu lietas izmeklēšanā), jau aplauzos Rīgas domē – toties XIII Saeimā, ticiet man, gan likšu trūkties oligarhiem un korumpantiem!"

Drīzāk publikā nostiprinājās ilūzija, ka 3A joprojām ir visvareni un nepieķerami. Taču, paldies Dievam, Andrim Šķēlem un Ainaram Šleseram, kā šķiet, jau ir maz iespēju patiesi izdevīgi izmantot šādu reputāciju.

***

Šīs trīs himeras galvenokārt radīja Jaunās konservatīvās partijas un tā dēvētā "Latvijas reģionu apvienības RD saraksta" (sievišķīgo elektorātu šarmējošais Mārtiņa Bondara narcisisms + "Latvijas attīstībai" maciņš) relatīvie panākumi. Tāpat arī, piemēram, tikai pērnajā februārī izveidotas novadpartijas izrāviens Talsos un tās līdera – līdz tam municipālpolitikā "baltas lapas" – Edgara Zeldera kļūšana par domes priekšsēdi.

Protams, galvaspilsētā vara palika neiegūta, toties tika gandarījums par pamatīgi izplūkātām spalvām pieredzējušiem sāncenšiem – "Vienotības" un Nacionālās apvienības pārstāvju skaits galvaspilsētas vietvarā saruka uz pusi. Manuprāt, tieši šāda "uzvara" raksturo iespējamo notikumu attīstību latvju politikas "gaišo spēku" flangā.

Protams, publikai tiks lozungots, ka cīņas uzdevums ir nepieļaut "oligarhu pakalpiņu" un "Kremļa pakalpiņu" kopīgi veidotu valdību. Ir taču vajadzīga kāda ideoloģiska vīģes lapiņa savu pretenziju pamatošanai. Patiesībā notiks monoetnisks un pavisam kanibālisks kautiņš par latvisko vēlētāju specifiskas – it kā "morāli norūpējušās", bet drīzāk mūžīgos laimes lāča meklējumos esošas – grupas balsīm.

Šajā ne pārāk lielajā elektorālajā "pļaviņā" patlaban, šķiet, saradies pārāk daudz "lopiņu", un tādējādi tur tiek vairāk "izmīdīts", nekā "apēsts". Debitantiem "tīrročiem" – "Par!" un šīs partijas kompanjoniem – nāksies par sev komfortablā vēlētāju kontingenta balsīm konkurēt ar pussagruvušo, bet pieredzes un cinisma rūdīto "Vienotību", kas mēģinās, par spīti OIK, "Metalurgam" un visam citam, atkal publikai notēlot tiklo tīrroci...

Protams, spēcīgāki vai pašpārliecinātāki politveidojumi meklēs savu laimi ne tikai šajā "pļaviņā". Lai tiktu pāri procentu barjerai, JKP noteikti ir vēlreiz jānokož pēc iespējas lielāks gabals no NA vēlētāju "pīrāga". Reģionālajai apvienībai par vietām Saeimā neizbēgami būs jācīnās ar visstiprāko konkurentu – zemsaviešiem.

***

Reitingu tabulu priekšgalā un sabiedrības priekšstatos ir stabili nostiprinājušies trīs Latvijas politikas "kolosi" – "Saskaņa", zaļzemnieki (galvenokārt pateicoties Zemnieku savienībai) un (vismaz pagaidām?) Nacionālā apvienība. Šo sekmju pamatā ir partiju dziļa balstīšanās nozīmīgās interešu, arī sociālekonomiskās grupās – cittautiešos un "nepareizajos latviešos"; lauksaimniekos, lauciniekos un mazpilsētniekos; nacionālradikāli noskaņotajā sabiedrības daļā. Ar kardinālu NA vai ZZS elektorāta pārdali savu "sociālo bāzi" un ilglaicību iegūtu arī JKP vai LRA.

Tāpēc man gribētos pavērot, kā varētu vainagoties jau piemirstās Ingas Antānes partijas "Laiks pārmaiņām" centieni radīt nelielas, bet reālas sociālās grupas – "dokeru, dzelzceļnieku, stividoru un šprotu ražotāju" – interešu politisko pārstāvniecību. Atšķirībā no Ingunas Sudrabas konkurentu centieni viņu pasludināt par "Maskavas marioneti" tikai vairotu šādas partijas popularitāti, jo cilvēku skaits, kurus biedē ekonomisko aktivitāšu apsīkums austrumu virzienā un kas no tā reāli zaudē, ir krietni lielāks, nekā gribam uzskatīt.

Savukārt "gaišo spēku" vai "liberastu" vēstījumi šķiet adresēti "visiem un nevienam", bet galvenokārt – pašu ausīm. Tāpēc ne "Par!", ne "Latvijas attīstībai" nespēj kļūt kaut vai par hipsteru intereses tiešām pārstāvošu partiju.

***

Latvju politika šajā gadu tūkstotī šķiet nostabilizējusies – īpaši tas ir redzams Saeimas vēlēšanu gados – kā nemainīga tautas bumbas spēle starp divām pamatkomandām: "jaunās sejas, tīrās rokas" pret "vecajiem vēžiem/blēžiem".

Šī mačošanās grandiozi iesākās 2002. gadā ar Einara Repšes vēlmi realizēties valsts politikā kā nacionālai mesijai – un, protams, ar glaimīgu ļaužu pulka prasmi uz viņa "kuplās astes" sasēsties Saeimā. Jauns spēcīgs uzrāviens solījās 2011. gadā, uzviļņojot "maijpuķīšu revolūcijas/oligarhu kapusvētku" jūsmai un Valda Zatlera reitingam (tiesa, uz īsu brīdi) teju vai ieskrienot griestos.

Kuslo jaunpartiju metiens, kas pirms un pēc pašvaldību vēlēšanām mums pieteica savas pretenzijas vest tautu saulītē, ir ļoti sacerējies, ka šādi tīrroču ziedu laiki varētu atkārtoties arī šogad. Taču man rādās, ka drīzāk XIII Saeimas vēlēšanās mēs, rēķinoties ar pagurušās nācijas alkām pēc drošības un stabilitātes, piedzīvosim "veco blēžu" uzvaru. Protams, ja viņi nelaipos un atklāti šantažēs tautu: ko jūs īsti gribat – dzīvot mierīgi un pārtikuši ar mums vai dzīvot "interesanti" ar gaisa jaucējiem?

Tas būtu kaut kādā ziņā līdzīgi 2006. gada scenārijam, kad triumfēja "oranžais" Aigars Kalvītis, kļūstot par pirmo Latvijas premjeru, kurš paliek savā amatā pēc Saeimas vēlēšanām. Pilnīgi iespējams, ka tas rudenī izdosies arī Mārim Kučinskim un ZZS. Un, kas vēl svarīgāk, varbūt tiem – atšķirībā no Tautas partijas – izdosies savu uzvaru pašiem nesačakarēt.

Tiesa, pagaidām vēl nekas to neapliecina. Šobrīd zaļzemnieku un visas "veco blēžu" koalīcijas darbība diez vai uzrāda spējas iegalvot tautai, ka tieši viņi – šo nočiepu no Vonnegūta – ir "roka, kas piepilda universālveikalus ar precēm". Pašiem gribas aizmirst savu neseno sajūsmu par "izcilo nodokļu reformu", savukārt kaut kas elektorātam tiešām pievilcīgs nenāk prātā.

Tāpēc, kamēr jaunpartijas atrodas himeru varā, arī Saeimas deputāti, kavējot sev laiku, svētā nopietnībā grābstās gar kalendāru, rakstot tajā jaunas svinamās un atceres dienas. Vai "veicina repatriāciju", atļaujot Latvijā lietot mašīnas ar stūri labajā pusē. Pārfrāzējot seno krievu gudrību – kamēr reitings pamanāmi nenokritīsies, tikmēr partijas snaudīs uz veciem lauriem...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!