Mārtiņš Krieķis: Kad par valsts institūciju bezatbildību un bezdarbību jāmaksā uzņēmējiem  (15)

Lai gan pirmajā acumirklī šķiet, ka tas ir tikai "ierindas" spriedums kārtējā nenozīmīgā akcionāru strīdā par salīdzinoši nelielu naudas summu, taču tā tas nebūt nav. Šī lieta izgaismo pārsteidzošu valsts iestāžu un amatpersonu bezdarbību, bezatbildību un nekompetenci, par ko jāmaksā uzņēmējam.

2009. gada aprīlī "Grindeks" lielākā īpašnieka Kirova Lipmana dēls Filips Lipmans Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) lūdza savas kompetences ietvaros izskaidrot viņa tiesības un pienākumus, kas izriet no Finanšu instrumentu tirgus likuma saistībā ar viņa iecerēto "Grindeks" akciju iegādi.

F. Lipmana mērķis bija noskaidrot, vai gadījumā, ja viņam un viņa vecākiem Kirovam un Annai Lipmaniem kopā piederošo akciju īpatsvars pārsniegs 50 procentus no visām "Grindeks" akcijām, viņiem nevajadzēs izteikt citiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu. Šāda informācija bija nepieciešama, lai atkarībā no FKTK atbildes pieņemtu lēmumu – pirkt vai nepirkt uzņēmuma akcijas.

FKTK 2009. gada maijā atbildēja iedrošinoši – pēc akciju iegādes neiestāsies pienākums izteikt pārējiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu. F. Lipmans, uzticoties FKTK atzinumam, arī iegādājās 0,04 procentus "Grindeks" akciju.

Taču pagāja pieci gadi un izrādījās, ka pa šo laiku FKTK viedoklis jau ir paspējis mainīties par visiem 180 grādiem. 2014. gadā FKTK uzlika F. Lipmanam un K. Lipmanam ievērojamus naudas sodus par darbībām, kuras pirms dažiem gadiem pati atzina par likumīgām. Piedevām vēl komisija, pretēji iepriekšējam atzinumam, lika izteikt pārējiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu. Lipmani FKTK lēmumu neveiksmīgi mēģināja apstrīdēt tiesā, bet A. Lipmane pārdeva 0,04 procentus akciju, tā samazinot ģimenei piederošās akcijas zem 50 procentiem.

Taču tad sākās šīs lietas otrā daļa. Bijušais mazākuma akcionārs L. Mohovikovs, kurš bija pārdevis savas akcijas, saredzēja iespēju saņemt pāris tūkstošus EUR un vērsās tiesā. Prasībā L. Mohovikovs norādīja, ka viņam radušies zaudējumi, jo nav ievērots FKTK 2014. gada lēmums, ar kuru K. Lipmanam un viņa dēlam Filipam Lipmanam bijis pienākums izteikt mazākuma akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas iespēju.

Taču, tā kā FKTK lēmums tika apstrīdēts tiesā, tādējādi uz laiku daļēji apturot tā darbību, bet tiesvedības laikā A. Lipmane pārdeva 0,04 procentus sev piederošo "Grindeks" akciju, brīdī, kad FKTK lēmums stājās spēkā, tas vairs nebija izpildāms. Arī Administratīvā apgabaltiesa ir norādījusi, ka FKTK lēmums uzskatāms par spēku zaudējušu, jo to vairs nevar izpildīt.

Šķiet – viss skaidrs. Taču ne jau tikai L. Mohovikovs cerēja gūt ienākumus uz Lipmanu rēķina. Līdzīgas vēlmes un dziņas vada arī Latvijas valdību un Ekonomikas ministriju. 2016. gada 8. novembrī atklātajās izsolēs biržā tika pārdota valstij piederošā un Privatizācijas aģentūras turējumā esošā "Grindeks" 2,29 procentu akciju pakete. Turklāt pārdota par ļoti zemu cenu – pat zem vidējās biržas cenas.

Kāpēc tieši tobrīd tika veikts tik neizdevīgs darījums, laikam jāprasa ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam. Taču ministrs – gluži kā tagad elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes lietā – vispirms ilgu laiku bija bezdarbīgs, bet pēc tam, politiskas nepieciešamības spiests, atrada ērtāko darbības virzienu – nosprieda, ka varētu mēģināt iet L. Mohovikova pēdās un arī ko piedzīt no Lipmanu ģimenes.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmums apliecina, ka tomēr dzīvojam tiesiskā valstī, un dod cerību, ka tiesiskums uzvarēs, izskatot arī valsts prasību. Taču dažus, valsts pārvaldei neglaimojošus, secinājumus iespējams izdarīt jau tagad.

Situācija, kad it kā nopietna valsts institūcija, uz kuras kompetenci, pieņemot lēmumus, paļaujas uzņēmēji, vienā brīdī saka vienu, bet nākamajā jau kaut ko pilnīgi pretēju, protams, nav normāla. Nedomāju, ka pēc šādām izdarībām ir pamats runāt par institūcijas kompetenci, un regulārās banku krīzes Latvijā laikam nav nejaušība.

Taču vēl skumjāk, ka valdība un Ekonomikas ministrija vai nu bezdarbības, vai nekompetences rezultātā nodarītos zaudējumus valstij pēc tam cenšas atgūt uz privātuzņēmēju rēķina, kas nekādā veidā nav atbildīgi ne par lēmumu pārdot valstij piederošās akcijas par sviestmaizi, ne par valsts iestāžu mainīgo noskaņojumu nozīmīgos jautājumos.

Daudz saprātīgāk un vīrišķīgāk no ekonomikas ministra A. Ašeradena puses būtu rosināt izmeklēšanu pret tām Privatizācijas aģentūras amatpersonām, kas pieļāva noziedzīgu bezdarbību, tā nodarot ievērojamus zaudējumus valstij un sabiedrībai. Diemžēl tā vietā vienu netaisnību tiek mēģināts kompensēt ar jaunu netaisnību.

Šādā situācijā runas par uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, prognozējamību, ilgtspēju, konkurētspēju, valsts atbalstu uzņēmējdarbībai utt. ir tikai tukši lozungi.